Kultūra
Mūzika

Brīvībā, mūzikā, filmā. Saruna ar Gidonu Krēmeru 1


Gidons Krēmers
Gidons Krēmers
Publicitātes foto

Katrā ģimenē nepieciešama pierīvēšanās
Trešdien, 7. jūnijā, “Latvijas koncertu” rīkoto vērienīgo Rīgas festivālu Lielajā ģildē atklās “Kremerata Baltica” un Gidons Krēmers. Skanēs Leonīda Desjatņikova “Krievu gadalaiki”, Jēkaba Jančevska orķestrim veltītais jaundarbs “Koki”, Roberta Šūmaņa “Austrumu ainas” un Karlheinca Štokhauzena cikla “Zodiaks” fragmenti. Dziedās mecosoprāns Oļesja Petrova, vijoli spēlēs pasaulslavenais vijolnieks Gidons Krēmers. Bet pēc divām dienām, 9. jūnijā, Cēsu koncertzālē notiks Gidona Krēmera septiņdesmitās un “Kremerata Baltica” divdesmitās dzimšanas dienas koncerts “Veltījums Orfejam”. Tā nu sanācis, ka slaveno Baltijas jauniešu stīdzinieku kopu Gidons Krēmers izveidoja, kad viņam bija apaļi piecdesmit.

Ne viens vien brīnās, kā iespējams tikai ar galvas mājienu vadīt orķestri, visu mūžu profesionāli spēlējot, izvairīties no rutīnas un katrā koncertā spēlēt tik aizraujoši un atdevīgi, it kā tas būtu vienīgais? Un mēs turpinām brīnīties… Kaut arī pēdējā laikā Gidons Krēmers intervijas nesniedz, viņš ekskluzīvā kārtā piekrīt atbildēt uz “Kultūrzīmju” jautājumiem pirms Āzijas koncerttūres.

– Rīgas festivāla atklāšanas koncertā spēlēsit arī orķestrim veltīto jaunā komponista Jēkaba Jančevska skaņdarbu “Lignum” (“Koki”). Vai tas aizkustina? Kam šajā skaņdarbā uzticēta “pirmā vijole”?

G. Krēmers: – Aicinājām komponistu uzrakstīt kādu velti Latvijas gadalaikiem un nupat saņēmām partitūru “Koki” – ar svilpauniekiem, vēja zvaniem, orķestra šalkām. Pirmatskaņojumu kā koncertmeistare gatavos vijolniece Madara Pētersone. Viņa, tāpat kā arī brālis – mūsu kontrabasists Kristaps Pētersons – ir vidzemniece, no Valmieras. Varētu būt saglabājusi latviskās dabas izjūtu.

– Vijolnieks bija gan jūsu vectēvs, gan tēvs, gan māte. Jums vijole ielikta rokās četru gadu vecumā. Vai tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena?

– No sākuma droši vien gribējās būt kā “visiem apkārt”, bet tad, kad man bija 16 gadu, domāju par teātri… Tomēr nolēmu “pagaidām” turpināt to, ko jau drusku māku. Un tā to turpinu jau vairāk nekā piecdesmit gadus.

– Vērtīgākā piemiņa no tēva – atziņa, doma, kāda taustāma lieta?

– Viņš man iemācīja strādāt un nekad neapmierināties ar to, ko jau esmu izdarījis…

– Jūs dēvē par Latvijas un Vācijas vijolnieku. Zināms, ka 1978. gadā emigrējāt uz Vāciju. Kādēļ atstājāt Latviju un kā tas toreiz bija iespējams?

– Es nekad neesmu emigrējis. Sākumā, 1965. gadā, no Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas aizbraucu uz Maskavu turpināt mācīties un 1978. gadā nolēmu, ka jāšķiras no padomju valsts ideoloģijas. Un devos “brīvībā”, vismaz mākslinieciskā…

– Vai tagad esat gan Latvijas, gan Vācijas pavalstnieks?

– Tā ir.

– Kā sokas jūsu 1991. gadā dibinātajam kamermūzikas festivālam Lokenhauzā?

– Vadīju šo festivālu trīsdesmit gadus. Tagad šo darbu pārņēmis mans labs draugs un kolēģis čellists Nikolass Altštets. Un festivāls joprojām būvē “tiltus”.

– Vai “Kremerata Baltica” ir tāds orķestris, kādu, pirms 20 gadiem to dibinot, bijāt iztēlojies?

– To jau neviens nevarēja iztēloties, kā šis orķestris veidosies. Mums šobrīd ir tikai kādi seši mūziķi no paša pirmā “Kremerata Baltica” sastāva – vijolnieki Andrejs Valigura, Sanita Zariņa, Dainjus Podzjuks, altiste Zita Zemoviča, čellisti Giedre Dirvanauskaite un Pēteris Čirkšis. Gandrīz no pašiem pirmsākumiem mums ir piebiedrojušies arī tagadējais koncertmeistars Džeralds Bidva, vibrafonists un aranžētājs Andrejs Puškarevs un klavesīnists Reinuts Tepps. Jubilejas gadu noslēdzošajā “Kremerata Baltica” festivālā Dzintaros septembrī mūsu pirmie orķestra koncertmeistari jeb “pirmās vijoles” Eva Bindere un Sandis Šteinbergs atgriezīsies pie “Kremerata Baltica” kā solisti. Viņi visi kopā ar mani piedalījās orķestra īpašā mākslinieciskā un darba stila radīšanā un pilnveidošanā.

– Kura no trim Baltijas valstīm dod orķestrim vislielāko atbalstu?

– Protams, Latvija.

– Orķestrī spēlē mūziķu krējums. Dzirdēts, ka uz vietām orķestrī konkursi nemēdz būt, bet mūziķi tiek uzaicināti… Kā izvēlaties sastāvu?

– Mums regulāri notiek noklausīšanās un ļoti bieži uzaicinām tieši nākamās, jaunās paaudzes mūziķus. Tāpēc orķestris “Kremerata Baltica” arī pēc divdesmit gadiem ir tikai kādus desmit gadus “vecāks”. Pēc noklausīšanās potenciālajam dalībniekam pirms iekļaušanas pamatsastāvā vēl tiek dots zināms iepazīšanās laiks – viņu uzaicina piedalīties dažās koncerttūrēs. Jo līdzās profesionālajai veiklībai un talantam mūsu darbā ļoti svarīga ir prasme sadzīvot: katrā ģimenē taču ir nepieciešama zināma pierīvēšanās, un mūsu “Kremerata Baltica” ir kā liela baltiešu ģimene: no 25 mūziķiem četri ir no Igaunijas, pārējie uz pusēm no Latvijas un Lietuvas. Un man nav nekādu šaubu, ka “Kremerata Baltica” ir viens no labākajiem profesionālajiem kamerorķestriem vispār.

– Vai jūs vēlētos, lai, izaudzis liels, jūsu orķestrī spēlētu arī mazais brīnumbērns Daniils Bulajevs, kurš kopā ar “Kremerata Baltica” spēlēja solo koncertā “Dzimuši Rīgā” 2014. gadā Operas skvērā?

– Novēlu apdāvinātajam Daniilam augt un augt, bet “Kremerata Baltica” rindās viņu gan vēl neredzu. Mazais brīnumbērns vēl ir par jaunu.

Katra diena nes ko negaidītu
– Vai pasaulē atskaņojat arī latviešu komponistu mūziku? Kā to uzņem publika?

– Spēlējam galvenokārt mūsdienu mūziku. Paši esam laiduši klajā diskus “Latviešu mūzikas ainavas” un “Baltijas mūzikas ainavas” un citus ar Pētera Vaska, Jura Karlsona, Pētera Plakida, Paula Dambja, Artura Maskata, Imanta Zemzara, Georga Pelēča mūziku. Pasaulē ļoti daudz esam spēlējuši Pēteri Vasku, kuram veltījām arī atsevišķu albumu “Distant Light” (“Tālā gaisma”, izdevējs “Teldec”, 1999), kā arī Georgu Pelēci, kura albumu “Revelation” 2005. gadā izdeva “Megadisc Classics”. Izcilais melodists Georgs Pelēcis ir mans skolasbiedrs, un es priecājos, ka viņa mūzika ļoti patīk publikai daudzās valstīs – tā krāšņo mūsu projektus. Daudzās zemēs spēlējam arī citu baltiešu komponistu darbus.

– Vai pasaulē jūt nopietnu konkurenci starp akadēmisko mūziku un izklaides žanriem? Kur ir kamermūzikas spēks, pievilcība?

– Tikai kamermūzikā var notikt intīmas “sarunas” ar un caur skaņām. Tādas reti iespējamas pat skaņdarbos ar solistiem, nemaz nerunājot par lielo orķestri.

– Kas pamudināja jubilejas gada koncertuzvedumu Cēsīs veidot kā veltījumu Orfejam?

– Man tāda ideja veidojās ilgi, un es priecājos, ka atradu domubiedrus komponistus un… režisori Margo Zālīti.

– Kā satikāties ar franču pianistu un komponistu Likā Debargu, kura veltījums orķestrim Cēsīs piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu?

– Klausījos viņu Maskavas Čaikovska konkursā un pēc tam uzaicināju piedalīties “Kremerata Baltica” projektos, kā arī nospēlēju kamermūziku dažos sastāvos ar viņu Āzijā un Eiropā. Sarunās atradām kopīgus viedokļus un intereses, un tad arī radās ideja kopā veidot “Veltījumu Orfejam”. Priecājos, ka Latvijā notiks šī ļoti apdāvinātā mūziķa un komponista mūsu orķestrim jubilejā veltītā darba pirmatskaņojums.

– Esat muzicējis kopā ar pasaules slavenākajiem simfonisko orķestru diriģentiem, kā arī ar izciliem solistiem. Ar kuru radusies īpaši laba saskaņa un kāpēc?

– Ar diriģentiem Leo­nardu Bernsteinu un Nikolā Harnonkuru, kā arī slaveno pianisti Martu Argerihu. To nekad nevarēšu aizmirst. Labi, ka no sadarbības ar dižajiem diriģentiem saglabājušies ieraksti…

– Vai, lielām zvaigznēm nonākot tuvu vienā orbītā, nevar notikt arī katastrofa?

– Ar īsti labiem mūziķiem katastrofas nav iespējamas, jo īsti mūziķi ir atklāti. Un es runāju gan par partneriem, gan komponistiem.

– Jums šoziem apritēja septiņdesmit. Kāds bija šī gada skaistākais notikums?

– Vienmēr skaistākā ir ideja par nākamo… Šobrīd tā ir filma, ko pats producēju un kam daļēji biju arī režisors. Filmas nosaukums ir “Image d’Orient” (“Austrumu ainas”). Šajā darbā noskaņa man ir svarīgāka nekā mana aktivitāte kā izpildītājam. Esmu idejas autors, un filmā runa ir par problēmām, kurām risinājums jārod mums visiem kopā – bēgļi, vardarbība, kari, iznīcība… Ceru, ka rādīsim šo filmu festivālos un televīzijā. Filma ir bez vārdiem – tikai spilgtas bildes un dīvaina mūzika. Bet tā aizkustina, un tas man ne tikai kā mūziķim, bet galvenokārt kā cilvēkam ir ļoti svarīgi.

– Citu paša rakstīto grāmatu vidū jums ir viena ar kodolīgām atziņām par dzīvi. Vai nākušas klāt jaunas atziņas?

– Katra diena nes kaut ko negaidītu. Bet tas viss jāpieraksta, un bieži trūkst laika. Neesmu rakstnieks, bet gribu dalīties ar visu, ko esmu piedzīvojis pats. Mēģinu to darīt ar skaņām un vārdiem un, kā redzams filmā “Image d‘Orient”, – arī bez tiem.

Lorem ipsum
FOTO: Leta


“Veltījums Orfejam”: tikai vienu reizi Latvijā 

Piektdien, 9. jūnijā, plkst. 19.30 koncertzālē “Cēsis” gaidāms episks pasaulslavenā vijolnieka Gidona Krēmera un orķestra “Kremerata Baltica” koncertuzvedums “Veltījums Orfejam”, kurā saplūdīs daba, mūzika, dzeja un māksla. Režisores Margo Zālītes iecerē ir atklāt mākslu kā koncentrētu dabu, kurā Gidona Krēmera spēle ir kā daba, kas piepildīta ar radītāja mieru. Pati koncertzāle pārtaps par krāšņu Paradīzes dārzu, un dabas klātbūtni varēs izjust gan telpā, gan mākslā.

Saistītie raksti

Koncertuzvedumā skanēs pasaules pirmatskaņojums – franču pianista un komponista Likā Debarga jaundarbs koncertīno “Orfeo di camera” paša autora interpretācijā. Justes Gelgotaites sniegumā dzirdēsim vēl viena šī gada jubilāra – Georga Pelēča – koncertu obojai un stīgām “Atmiņas par Orfeju”, bet Gidons Krēmers vedīs Orfeju un Eiridīki pa Šūberta nemirstīgās mīlestības takām vijoles fantāzijā C dur un viegli ieskicēs mūsu gadsimta dzejnieka dzīves stāstu Filipa Glāsa Orfeja svītā.

Koncertuzvedumu caurvīs R. M. Rilkes dzeja no krājuma “Soneti Orfejam” aktrises Gunas Zariņas lasījumā un mūzas – Ingas Kalnas – visaptverošais skats no mūžības ar G. F. Tēlemana operas “Orpheus” lappusēm. Dabas un mūzikas spēku dziedājumos atklās jauniešu koris “…Kamēr” diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. “Veltījums Orfejam” Latvijā būs skatāms un dzirdams tikai vienu reizi koncertzālē “Cēsis”.

LA.lv