Viedokļi
Komentāri

Uldis Šmits: Kur Latvijas dibinātāji smēlās zināšanas? 4


Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto – Timurs Subhankulovs

1917. un 1918. gadu mijā jeb Pirmā pasaules kara beigu posmā Latvijas neatkarības ideja jau pārtapa politiskā prasībā. Pastāvēja partijas un organizācijas, kas to tiecās iedzīvināt, un bija izcilas personības, kuras tam veltīja savus spēkus. Kārlis Skalbe tolaik aktīvi piedalījās Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbā. Politiku viņš nepameta, un rakstnieka izteiktie vērtējumi arvien paliek atgādinājuma vērti.

Piemēram, desmit gadus pēc neatkarības iegūšanas secinātais, ka brīvībai “ir arī neatsverama saimnieciska nozīme”, tāpēc “ar maziem valsts pabalstiem tauta šinī laikā ir radījusi milzīgu skaitu plaukstošu jaunsaimniecību, kuras, neskatoties uz grūtiem neražas gadiem, uztur un dzen uz priekšu tikai jauno saimnieku darba prieks”, lai gan “laucinieku ģimenes – šo saimniecību īstais nevainojamais kodols – nav vairs tik kuplas kā agrāk un jaunie saimnieki – bijušie karavīri – ir pārnākuši mājā no kara lauka bieži vien ar sabojātu veselību un pat kā invalīdi”. Jāatceras, ka zemi nopostījušais karš bija aizdzinis svešumā simtiem tūkstošu cilvēku un valsts izveides smagumu iznesa uz saviem pleciem kāds pusotrs miljons iedzīvotāju. Tie bija viņi, kas nošķūrēja gruvešus un uzcēla namus, kur “lielos logos ir jau iezīmēta jauna, gaišāka Latvija, kura jau skatās uz Vakareiropu”.

Saimnieciskā un novada mēroga organizatoriskā darba pieredzes latviešiem netrūka, bet demokrātiskas valsts celtniecības pieredzes nebija. Tā nevarēja rasties impērijā, ko dēvēja par Eiropas žandarmu vai, atbilstoši slavenajam formulējumam, par tautu cietumu. Tomēr arī šis pats galvenais darbs tika paveikts. Kur Latvijas dibinātāji smēlās zināšanas? Ja atbildam pavisam īsi, tad noteicošais bija iepriekš pieminētais skats uz Vakareiropu, kas piesaistīja gudrākos prātus kopš apgaismības laikmeta. Savulaik pa dažādiem ceļiem Kurzemē, Vidzemē un Latgalē nonākušās idejas veicināja latviešu kopības garu, uzņēmību un arī dumpīgumu. Tāpēc, piemēram, skolotājus, kā Skalbi, ko uzskatīja par cara režīmam neuzticamiem, padzina no amata (jau 1905. gada revolūcijas priekšvakarā). Diezgan daudzi vēlāk sastapās Satversmes sapulcē, kas izstrādāja Latvijas pamatlikumu.

Nav nejaušība, ka tautas kalpus lielā mērā iespaidoja Francijas Trešās republikas konstitūcija, kurā bija ietverta Cilvēka un pilsoņu tiesību deklarācijas (1789) paplašināta redakcija un kurā bija definēts varas dalīšanas princips un citi apgaismības idejās balstīti pamatprincipi. Taču Latvijas likums bija progresīvāks un pieskaņotāks modernās sabiedrības vēsmām, piemēram, vēlēšanu tiesību jomā (Francijā sievietes pirmo reizi vēlēja 1945. gadā). Skalbem līdzīgie humānisti nebija nedz Vakareiropas, nedz arī brīvvalsts nekritiski apjūsmotāji un neskopojās ar asām atziņām, bet viņiem piemita pārliecība, ka Latvijas piederība Rietumu civilizācijai un politiskajai telpai ir galvenais un vienīgais ietvars nācijas attīstībai. Nav nejaušība, drīzāk rūgta simbolika arī tajā, ka “Mazo piezīmju” autora pēdējais parakstītais vēsturiskais dokuments ir okupācijas laiku nacionālās pretestības organizācijas – Latvijas Centrālās padomes – 1944. gada 17. marta memorands ar vēsti rietumvalstu valdībām: “Nekavējoties atjaunojama Latvijas Republikas faktiskā suverenitāte” un sastādāma valdība “saskaņā ar spēkā esošo Latvijas Republikas 1922. gada Satversmi”. Toreizējos apstākļos bezcerīga deklarācija. Tomēr Satversme palika “spēkā esoša” un Latvijas valsts no starptautisko tiesību viedokļa turpināja pastāvēt par spīti valdošajām nelikumīgās okupācijas varām.

Faktiskā suverenitāte galu galā ir tikusi atjaunota, un drīzumā svinēsim Latvijas simto dzimšanas dienu no 1918. gada 18. novembra mantotā un ārpolitiskos pamatmērķus sasniegušā valstī. Bet, jubileju gaidot, allaž der šo to pārdomāt. Arī par aizstāvamās brīvības – kas nekad nav garantēta uz mūžīgiem laikiem – neatsveramo nozīmi.

LA.lv