×
Mobilā versija
Brīdinājums +25.8°C
Hermīne, Estere
Pirmdiena, 16. jūlijs, 2018
3. janvāris, 2018
Drukāt

Uldis Šmits: Kur Latvijas dibinātāji smēlās zināšanas? (4)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits

1917. un 1918. gadu mijā jeb Pirmā pasaules kara beigu posmā Latvijas neatkarības ideja jau pārtapa politiskā prasībā. Pastāvēja partijas un organizācijas, kas to tiecās iedzīvināt, un bija izcilas personības, kuras tam veltīja savus spēkus. Kārlis Skalbe tolaik aktīvi piedalījās Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbā. Politiku viņš nepameta, un rakstnieka izteiktie vērtējumi arvien paliek atgādinājuma vērti.

Piemēram, desmit gadus pēc neatkarības iegūšanas secinātais, ka brīvībai “ir arī neatsverama saimnieciska nozīme”, tāpēc “ar maziem valsts pabalstiem tauta šinī laikā ir radījusi milzīgu skaitu plaukstošu jaunsaimniecību, kuras, neskatoties uz grūtiem neražas gadiem, uztur un dzen uz priekšu tikai jauno saimnieku darba prieks”, lai gan “laucinieku ģimenes – šo saimniecību īstais nevainojamais kodols – nav vairs tik kuplas kā agrāk un jaunie saimnieki – bijušie karavīri – ir pārnākuši mājā no kara lauka bieži vien ar sabojātu veselību un pat kā invalīdi”. Jāatceras, ka zemi nopostījušais karš bija aizdzinis svešumā simtiem tūkstošu cilvēku un valsts izveides smagumu iznesa uz saviem pleciem kāds pusotrs miljons iedzīvotāju. Tie bija viņi, kas nošķūrēja gruvešus un uzcēla namus, kur “lielos logos ir jau iezīmēta jauna, gaišāka Latvija, kura jau skatās uz Vakareiropu”.

Saimnieciskā un novada mēroga organizatoriskā darba pieredzes latviešiem netrūka, bet demokrātiskas valsts celtniecības pieredzes nebija. Tā nevarēja rasties impērijā, ko dēvēja par Eiropas žandarmu vai, atbilstoši slavenajam formulējumam, par tautu cietumu. Tomēr arī šis pats galvenais darbs tika paveikts. Kur Latvijas dibinātāji smēlās zināšanas? Ja atbildam pavisam īsi, tad noteicošais bija iepriekš pieminētais skats uz Vakareiropu, kas piesaistīja gudrākos prātus kopš apgaismības laikmeta. Savulaik pa dažādiem ceļiem Kurzemē, Vidzemē un Latgalē nonākušās idejas veicināja latviešu kopības garu, uzņēmību un arī dumpīgumu. Tāpēc, piemēram, skolotājus, kā Skalbi, ko uzskatīja par cara režīmam neuzticamiem, padzina no amata (jau 1905. gada revolūcijas priekšvakarā). Diezgan daudzi vēlāk sastapās Satversmes sapulcē, kas izstrādāja Latvijas pamatlikumu.

Nav nejaušība, ka tautas kalpus lielā mērā iespaidoja Francijas Trešās republikas konstitūcija, kurā bija ietverta Cilvēka un pilsoņu tiesību deklarācijas (1789) paplašināta redakcija un kurā bija definēts varas dalīšanas princips un citi apgaismības idejās balstīti pamatprincipi. Taču Latvijas likums bija progresīvāks un pieskaņotāks modernās sabiedrības vēsmām, piemēram, vēlēšanu tiesību jomā (Francijā sievietes pirmo reizi vēlēja 1945. gadā). Skalbem līdzīgie humānisti nebija nedz Vakareiropas, nedz arī brīvvalsts nekritiski apjūsmotāji un neskopojās ar asām atziņām, bet viņiem piemita pārliecība, ka Latvijas piederība Rietumu civilizācijai un politiskajai telpai ir galvenais un vienīgais ietvars nācijas attīstībai. Nav nejaušība, drīzāk rūgta simbolika arī tajā, ka “Mazo piezīmju” autora pēdējais parakstītais vēsturiskais dokuments ir okupācijas laiku nacionālās pretestības organizācijas – Latvijas Centrālās padomes – 1944. gada 17. marta memorands ar vēsti rietumvalstu valdībām: “Nekavējoties atjaunojama Latvijas Republikas faktiskā suverenitāte” un sastādāma valdība “saskaņā ar spēkā esošo Latvijas Republikas 1922. gada Satversmi”. Toreizējos apstākļos bezcerīga deklarācija. Tomēr Satversme palika “spēkā esoša” un Latvijas valsts no starptautisko tiesību viedokļa turpināja pastāvēt par spīti valdošajām nelikumīgās okupācijas varām.

Faktiskā suverenitāte galu galā ir tikusi atjaunota, un drīzumā svinēsim Latvijas simto dzimšanas dienu no 1918. gada 18. novembra mantotā un ārpolitiskos pamatmērķus sasniegušā valstī. Bet, jubileju gaidot, allaž der šo to pārdomāt. Arī par aizstāvamās brīvības – kas nekad nav garantēta uz mūžīgiem laikiem – neatsveramo nozīmi.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Un, kad Latvija tā pa īstam ir bijusi brīva ? Pa īstam objektīvi, nevis subjektīvi. Tāpat esam zem Briseles diktāta. Mums pasaka, ka mums piegādātā pārtika ir tāda pati, kā Vācijā un mums klusējot jāpiekrīt, mums pasaka, ka Praids tas ir labi un mums jāpiekrīt; mums pasaka, ka mūsu zemniekiem dotācijās maksās mazāk, un mums jāpiekrīt; mums pasaka, ka bēgļi jāuzņem un mums jāpiekrīt; mums pasaka, principā, pat mazmājiņu lietošanas noteikumus un mums jāpiekrīt …… Kur te ir izvēles brīvība ? Polija mēģināja izrādīt brīvību, bet viņu tas pats “mūsējais” NKVD, atvainojiet, ES komisārs Valdiņš norēja, korī kopā ar tādiem pašiem biedriem komisāriem, no ES “galvaspilsētas”.

  2. Iz "Ontūna Mazpusāna© arChīva" Atbildēt

    ;)))))))))

    “Kas arī bija jāpierāda”, kā ir sacīts. Tātad – šajā pašreizējā MUĻĶU zemes SILES “de(R)mokrātiskās valsts” parodijā “eurolatv(ĀN)ijā” un tās pa lēto angažētajos “lojālpatrEJotiskajos” masmēdekļos klaji PRETLIKUMĪGA un nožēlojami prasta C_E_N_Z_Ū_R_A rullē, vēl joprojām?!? ;)))

    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Pretinieks (galvenokārt – tikai šķietamais jeb tendenciozi iedomātais “pretinieks”), kurš atklāj mūsu kļūdas, ir pat nesalīdzināmi vērtīgāks nekā šķietamais “draugs”, kurš vēlas tās noslēpt.”

    Un, arī: “Gudrs ir NEVIS tas, kas pa glupo “kaujas uz dzīvību un nāvi” ar stipr(āk)u pretinieku (vai pat iedomātu “ienaidnieku”), BET GAN – tas, kuram pietiek jēgas, vēlmes un varēšanas šādu iedomātu “pretinieku / ienaidnieku” padarīt par savu sabiedroto.” 😉

    =======

    Mediju ziņa (2014. gads): “Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad (…) no tā būtiski cieš ne tikai mūsu žurnālistikas ja tā gaužām necilais profesionālais “mundieris”, bet arī visas valsts reputācija.” … ( cit.vied.aut. – zinātnieks un publicists Arturs Priedītis, publikācija “Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?” )
    ——-
    .
    “Muļķu Zemē – TĀ vi’š i’!…”
    ( …[p]ar MZ SILES “valsts” angažētajiem ‘masmēdekļiem’ )
    ( ‘tekošā momenta aktualizējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
    .
    “Caur to ar’ esam slaveni, ka…”
    Šīs “valsts” ‘masu mēdekļi’,
    Pirms “glupo pūli” NOZOMBĒ ~
    Šos pašCENZŪRA izkastrē:
    .
    Ja Saimnieks pauž, ka “melns ir balts” ~
    Top “žurnālistiem” ‘feiss’ tik “salds”,
    Ka pašiem “dūša apšķiebjas” ~
    Dēļ ANGAŽĒTAS …(mel)šanas:
    .
    “Šai Muļķu Zemes “valstī” VISS,
    Ir tā, kā Saimnieks CENZĒJIS ~
    Ja “melns ir balts”, tad – tā vi’š i’,
    Mums ‘nespīd’ citi “viedokļi”!
    .
    Ja Saimnieks pavēl “nospārdīt” ~
    Pa “masmēdekļiem” iz..(gānīt),
    Jebko, kas “nelojāls” vai “svešs”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – paknaps “kešs”)!
    .
    Ja Saimnieks rukšķ (pēc Orvela),
    Ka “četras kājas” = “vērtība”,
    Bet “divas kājas” = “nerullē”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – kretinē)!
    .
    Ja Saimnieks kviec, ka “Krievi nāk!!!”
    Un gvelž, ka “MZ “valstij” VĀKS,
    Bez rietum-OKUPANTIEM ‘briest’!!!”
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – totāls “sviests”)!
    .
    Ja Sainieks ķērc: “Wooow – “hibrīdkarš”,
    JAU grauj šo “valsti”, gadiem garš!!!”
    Kā maitas putns, ap …(‘jūdzies’),
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “bauri” smies)!
    .
    Ja Saimnieks “prezentē”, ka šis,
    Ir “balts un pūkains” kustonis,
    Ne trekni rijošs SILES lops,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “profīts” skops)!
    .
    Ja Saimnieks uzdod samelot,
    Un “masmēdekļos” publiskot,
    Par SILES ‘rebēm’ “leģendas”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – BLEFS ir tas)!
    .
    Ja Saimnieks glaimus pieprasa,
    Iekš ANGAŽĒTA “mēdekļa” ~
    ‘Pūš’ “žurnālists”, lai “pūlis” dzird:
    “Yesss – tā vi’š i’!…” (kaut – šķērmi smird)…”

    Ja ZOMBĒTĀJS šķiet “goda vīrs”,
    Kam medijs der kā “mušpapīrs”,
    Pie kura ‘salīp’ VIENTIEŠI,
    Tad – MUĻĶU Zemē tā ‘vi’š i’!
    .
    Bet – tie, kas “nelien” (…) Saimniekiem,
    Tiek “CENZĒTI” no “mēdekļiem”:
    “Kam riebjas VERGOT “lojāli” ~
    Lai lasās… (dillēs), TĀ vi’š i’!…”

    =====

    Oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [ CENZĒTS ]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, “proāmurikāniski orientētu gejropedālisku deRmolibersatu” rasistiski militārhistēriskās propagandas skarbi traumētu “biogaļas izstrādājumu”, demonstratīvi kriminālrecidīva “ķēķa tiesiskuma” SISTĒMĀ parazitējošu “(ekskre)mentu”, “prok(tologu)”, “(bez)godību” u.c. taml. šinderu, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju” un nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. – privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans(et)inbox. lv .

  3. Man tomēr liekas, ka 1918.gadā nodibinātās Latvijas republikas straujā attīstība ir saistāma ar to, ka tā laika politiķi mazāk domāja par personīgo kabatu pildīšanu. Piemēram, grūti iedomāties, ka kāds tā laika ministru prezidents vai kaut vai ministrs būtu sekmīgi izmantojis zemes reformu un muižu zemes sadalīšanu, lai privatizētu labākos zemes gabalus un kļūtu tādā veidā par miljonāru. Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā tā jau bija norma.

  4. Vakareiropa, Brīvība ir, diemžēl, pārdefinējami jēdzieni.
    Ko visādi varturi nepārtraukti arī dara vaiga sviedros…

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Zilaļģu festivāls

Ūdens temperatūra vairumā Latvijas upju un ezeru sasniegusi +18.. +22 grādi. Sagaidāms, ka siltā laika ietekmē tuvākajās nedēļās turpināsies zilaļģu vairošanās.

Veselības inspekcija skaidro, ka zilaļģes ir dabiski iekšzemes un jūras ūdens organismi, bet problēmas var radīt to masveida savairošanās – tā saucamā ūdens ziedēšana, jo daļa zilaļģu sugu ir potenciāli toksiskas un, atmirstot ūdenī, var izdalīt toksīnus. Peldētājiem šie toksīni var radīt alerģiskas ādas reakcijas, acu un gļotādas kairinājumu, bet mājlopi, kas tiek dzirdināti ar šādu ūdeni, var akūti saindēties un pat aiziet bojā. Saistībā ar strauju zilaļģu savairošanos Rīgas pašvaldība aicina iedzīvotājus pagaidām atturēties no peldēšanās ne vien Vecāķu, bet arī Daugavgrīvas un Vakarbuļļu peldvietās.

Kā vislabāk pārdzīvot karstuma vilni?
Draugiem Facebook Twitter Google+