Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
30. aprīlis, 2013
Drukāt

Brīvības neparastais starojums 


vitraza_84

Ik jaunu pavasari mēs katrs esam aicināti domāt plašāk, skatīties tālāk un analizēt izdarīto un darāmo dziļāk. Tas tāpēc, ka mūsu lepni deklarētās neatkarības svētais datums ir tuvos kaimiņos ar atkal vienotās Eiropas svinamdienām. Un turpat blakus pēdējā lielā Eiropas kara beigu pieminēšana. Ar tik atšķirīgu rezultātu dažādām zemēm veselam pusgadsimtam.


Pavasaris dabā arvien būs arī stāsts par garā lielas, bet skaitliski mazas tautas neatkarības sapni, par trauslo atmiņu saikni starp paaudzēm, traģiskām metamorfozēm, kopību un identitāti nākotnei savā valstī un Eiropā. Kad Imants Ziedonis kopā ar kolēģiem tālajos 90. gados rakstīja Latvijas kultūras vadlīnijas dzīvei jaunajā Eiropā, viņš minēja “bezrobežu vēju robežas”, kas ļaujas brīvai kultūras vērtību plūsmai, bet patur tik būtisko savpatnību. Mēs esam citiem interesanti tik, cik esam atšķirīgi. Kopīgo ieguvumu altārim drīz vien ziedosim vēl vienu identitātes zīmi – sižetiski un tonāli skaisto Latvijas naudu. Tiesa, to iemūžināsim Latvijas Nacionālās bibliotēkas dažādu stāvu apdares tonalitātēs un visa Eiropa ieraudzīs mūsu pieclatnieka atdzimšanu divu eiro monētas veidolā. Tā būs smalka atmiņu restaurācija vai to pārtapšanas mēģinājums.

Ar līdzīgām sajūtām es saskāros, vērtējot 1991. gada janvāra barikāžu piemiņai veidotos vitrāžu metus Latvijas galvenā Dievnama Marijas kapelas logam pret Doma laukumu. Katrs autors deva savu redzējumu, savu sajūtu un pārdzīvojuma pārnesi uz 21. gadsimtu.

Tradīcijā balstītu, bet vissavrupāko ceļu bija izvēlējies mans jaunais kolēģis, arhitekts Krišs Zilgalvis, kurš barikāžu dienās bija tikai sešus gadus vecs. Tāpēc vien likumsakarīgi, ka par savu darbu viņš saka: “Veidojot šo piemiņas zīmi, man nav tiešu vizuālu atmiņu vai sajūtu par notikušo, tādēļ apzinos, cik svarīgi ir nostiprināt piemiņu, kas ir tik ļoti gaistoša un trausla.

Skice, kas sākumā šķiet netverama un izplūdusi, pārtop par kaut ko pastāvīgu un taustāmu – simbolu kolektīvai atmiņai. Lai uzzinātu vairāk par Barikāžu dienu notikumiem, uzrunāju cilvēkus sev apkārt un sapratu, ka katram ir savas atmiņas un asociācijas. Kāds uzsvēra kopības sajūtu, cits neziņu, vēl kāds sāka ar atmiņām par ugunskuriem un barikādēm, bet visus vienoja viens mērķis, degsme par brīvu Latviju, gaišas domas par nākotni un neapdzēšama cerība.”

Tieši viņa darbs ar gaismas, krāsu un simbolu palīdzību sniedz izteikti nacionālu vēstījumu saturā, piedāvā līdz šim nelietotu izteiksmi, ja runājam par vitrāžu veidošanas mākslinieciski tehniskajiem paņēmieniem. Es darbu redzu kā komplicētu stikla skulptūru tradicionālā 14 m2 lielā gotiskā loga rāmī, kas katram Latvijas iedzīvotājam piedāvā savu “brīvības kristālu” šajā daudzslāņu darbā. Pats autors teic, ka ikviens cilvēks ir kā zvaigzne, kas iemirdzas debesīs, būdams daļa no kopuma. Apvienojot visus, kas tieši vai netieši piedalījušies otrās neatkarības atjaunošanā un tagadējās Latvijas veidošanā, tiek izveidots vizuāls kods, nešķirojot cilvēkus pēc dzimuma, tautības vai citām pazīmēm. Vitrāža ir kā dimants – lai arī caurspīdīgs, tomēr ietver visu krāsu spektru, neizslēdzot un neuzsverot kādu kā galveno.

Mani pārsteidz un uzrunā šā darba tehniskās novitātes savienojumā ar vēstures traktējuma un lietoto simbolu kanonisko vienkāršību un kārtību.

Četrās loga vertikālajās joslās ir Vidzeme, Latgale, Zemgale un Kurzeme ar viegli ieskicētiem novadu ģerboņiem. Latvijas divus neatkarīgas valsts periodus simbolizē trīs zvaigžņu salikums, tad pa vertikāli seko Ziemassvētki (kā piedzimšana) un Lieldienas (kā augšāmcelšanās). Visu vainago apaļā loga rāmja formā ietverts pilnības simbols – savas gaismas pilna balta lode. Tā ir kā mūžīgas tiekšanās zīme uz labāko. Katram savā dvēselē un darbos. Vai Latvijas valstij savā nebeidzamajā attīstībā. Mūsu katra paša pārdomas par savu vietu savā valstī un jauna mākslinieka nesenas vēstures redzējums pārlaicīgos simbolos Doma baznīcas Marijas kapelas logam ir kā svarīgs atgādinājums par valsts un indivīda sarežģītajām attiecībām, par mākslas cilvēku centieniem un spēju mākslas valodā izteikt laiku.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+