Uldis Šmits: Brīvības reitings 0
Varam jau būt gandarīti, ka starptautiskās organizācijas “Reportieri bez robežām” (dibināta 1985. gadā Parīzē) nupat publicētajā preses brīvības rangu tabulā Latvija ir drusku pakāpusies un ierindota 37. vietā no kopumā vērtētajām 180 valstīm. Bet tāpat varam secināt, ka joprojām atpaliekam no Lietuvas un jo īpaši no Igaunijas. Tamlīdzīgi reitingi, protams, ir nosacīti, tomēr atspoguļo zināmas likumsakarības, un tās būtu ielāgojamas arī mūsu valdošajiem politiķiem, kuri ir ierunājušies par nepieciešamību “sakārtot Latvijas mediju telpu”. Viņiem vajadzētu, piemēram, uzdot sev jautājumu par šajā telpā izplatīto TV kanālu “paku” saturu, kas lielā mērā tiek veidots Krievijā – valstī, kura preses brīvības reitingā pastāvīgi atrodas ap otrā simtnieka vidu un šogad ieņem 148. vietu.
Viņiem būtu ieteicams izlasīt “Reportieri bez robežām” pētījumam pievienotā komentāra attiecīgo sadaļu. “Ja arī Krievija nav grimusi novērtējumā vēl zemāk, tad vienīgi pateicoties savas pilsoniskās sabiedrības pretestībai un neatlaidībai. Patiesībā varasiestādes ar katru dienu pastiprina represīvo novirzi, ko ievadīja Vladimira Putina atgriešanās Kremlī 2012. gadā. Un eksportē šo modeli pa visu bijušo Padomju Savienību. (..) Maskava tāpat izmanto ANO instances un reģionālās apvienības, kā Šanhajas Sadarbības organizāciju, lai grautu starptautiskos standartus informācijas brīvības jomā.” Šādas politikas ietvaros darbojas arī Krievijas televīzijas kanāli, kuriem Latvija dāsni atvēl savu informatīvo telpu. Daudzi, tostarp Latvijā, ar šo kanālu starpniecību uzlūko pasauli, arī Baltijas valstis, un saskata nevis realitāti, bet safabricētu ainu gluži kā daudz apcerētajā Soču olimpiādes atklāšanas ceremonijas pārraidē, kad Krievijas televīzijas skatītāji redzēja iedegamies piecus olimpiskos apļus, kaut gan īstenībā kļūmes dēļ iedegās tikai četri. Simbolisks sīkums. Kādreiz Padomju Savienībā dzēsa no tiražēšanai paredzētiem fotoattēliem nevēlamas detaļas vai par nevēlamām kļuvušās personas… Varbūt preses brīvība nav tas svarīgākais rādītājs, taču Latvijā piedāvātajās TV kanālu “pakās” Kremļa politikas īpatsvars ir tik liels, ka šie t. s. audiovizuālie pakalpojumi drīzāk dēvējami par lāča pakalpojumu. Savukārt “Reportieru” pieminētā Krievijas piežmiegtā pilsoniskā sabiedrība nemaz lāgā neparādās TV ekrānos Latvijā, kur Krieviju pārsvarā iemieso turienes šovbiznesa ļaudis. Tikmēr Maskavas intelektuālajās aprindās norit interesantas diskusijas, piemēram, par PSRS vēsturi, kas diezgan plaši tiek atspoguļotas Rietumeiropā. Bet varbūt tieši Latvijai, gatavojoties atzīmēt “Baltijas ceļa” apaļo jubileju, nenāktu par sliktu atcerēties Maskavas demokrātu un demokrātiskās preses atbalstu tolaik, kad dažas dienas pēc baltiešu akcijas PSKP CK nāca klajā ar naidīgo paziņojumu “par stāvokli Baltijas republikās”, un atcerēties arī to, ka pēc 1991. gada 13. janvāra slaktiņa Viļņā maskavieši sarīkoja protesta demonstrāciju, kas, iespējams, nāca par labu tāpat Rīgas barikāžu aizstāvjiem. Tagad Latvijas sabiedriskā televīzija – un kāpēc gan ne kabeļtelevīzijas operatori – varētu biežāk atvēlēt uzmanību un laiku Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai. Galu galā Eiropas kultūras galvaspilsēta Rīga ir Maskavai tuvāk nekā Parīze…
