×
Mobilā versija
Brīdinājums +23°C
Jautrīte, Kamila, Digna, Sāra
Ceturtdiena, 19. jūlijs, 2018
17. janvāris, 2018
Drukāt

“Brīvkalnos” jau darbojas ziemas trase

Foto - Atis JAnsonsFoto - Atis JAnsons

Jāņa Štrausa traktorduša.

Šo prieka vēsti jau gandrīz vairs necerējām sagaidīt. Tomēr beidzot – ātrākā, drošākā, labākā ziemas autotrase Liepājas šosejas 21. kilometrā ir atvērta!

Tādu kupenu un vērpešu kā dažos vēsturiskos attēlos gan pagaidām nav. Bet nav arī (un vismaz pāris nedēļu noteikti nebūs) tādu dubļu, kādus šeit dažos atkušņos esam briduši. Trases saimnieks Jānis Štrauss ar savu uzticamo “traktordušu” ir parūpējies, lai ledus bruņa uz ceļa būtu pietiekami bieza. Un – galvenais – līdzena. Te netiek lauztas piekares, te nav lielāko briesmu, kas transmisijām trūcīgos sniega apstākļos uzglūn asfaltēta pamata trasēs – pēkšņas pārejas no slīdes un buksēšanas uz melnu un kaucošu saķeri. Ja ledus kaut kur pietrūks, ir sasalusi pļavas augsne. Arī diezgan slidena. Nav grāvju, nav koku, nav citur norobežojumiem daudz lietoto vecu riepu krāvumu, kas salā tikai šķiet nekaitīgas. Ir ne tikai lēni slaloma līkumi, ir gara taisne, kuras galā bez īpašas piepūles sasniedzams ikdienas šoseju ātruma limits, seko ļoti plats, ļoti drošs pagrieziens, kurā varat mēģināt jebkuras stūrēšanas gudrības un muļķības.

Kāpēc tas vajadzīgs? Sen zināms paradokss: rātns autovadītājs savu iemaņu līmeni ceļ lēni. Iespējams – neceļ nemaz. Pēc licences iegūšanas viņš (viņa) labvēlīgos apstākļos diezgan ātri kaut cik apgūst ātrumus līdz 90 km/h un pie tā arī paliek. Kāds tad ir tas “drošais ātrums” uz sniega? Uz ledus? Minējumi, jaukti ar bailēm, spriedzi un nervozitāti. Nedroši. Ko darīt?

 

Vecie padomi neder

Tālajos pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad sāku savas rallista gaitas, Latvijas un PSRS izlases treneris Aleksandrs Karamiševs šo kaiti lika ārstēt tā – pa šoseju jums jābrauc ar pilnu klapi (ierobežojuma “90” tad vēl nebija)! Tad uz grants ar 120 km/h (neko daudz ātrāk mūsu žiguļi negāja) nebūsiet saspringti. Un mēs vilkām līdz Cēsīm 50 minūtēs, līdz Liepājai stundā un 45. Šajā gadsimtā tik ātri nav braukts. Nedrīkst. Slikti. Ātruma pieredzes rezerve netiek uzkrāta. Bet tā ir ļoti noderīga, gluži nepieciešama arī lēnākos režīmos, jo, apstākļiem vai situācijai pēkšņi mainoties, ļauj reaģēt ātri, precīzi, pareizi.

Ko darīt radaru ērā? Paļauties uz elektroniskajām auto stabilitātes kontrolēm? Uz skaļi reklamētām superriepām? Kļūda. Tās nespēj visu. Visu (gandrīz) spēj tikai cilvēks, kurš, pārvarējis slinkumu un nevaļu, pacenties kļūt prasmīgāks pats. Iemaņu rezerve joprojām ir nepieciešama, un audzēt to lieliski (piedevām – ar baudu) var tur, kur limiti nav noteikti. Speciālās trasēs.

Latvija šajā ziņā ir bagāta. Ja “Brīvkalni” nav pa ceļam, mums ir “Biķernieki” Rīgā, “333” Ropažu pagastā. “Mūsa” Bauskā, “Rullīši” Jelgavā utt. Visām šīm trasēm ir mājaslapas internetā. Ir portāls “iauto.lv”, kurš tradicionāli mēģina trašu informāciju savākt vienkopus.

 

Uz ezera?

Un visbeidzot – par vilinošāko bezmaksas iespēju auto ziemas skolai un izpriecām. Dīķis. Ezers. Dulls būsi, ja brauksi “uz dullo”. Nedrīkst paļauties uz to, ka jau divas nedēļas salst. Ja neesi dulls – ar bļitkotāja urbi ir jāurbj caurums. Jābāž tajā zara kāsītis, jāaizķer aiz ledus apakšmalas un jāmēra. Cik vajag? Vienīgās man zināmās vietas pasaulē, kur braukšanu pa ledu uzrauga speciāli dienesti, ir ASV ziemeļi un Kanāda. Tur viņi paceļ atļaujas zīmes, ja ledus biezums ir desmit collas (25 cm). Ar ko plānāku nevajadzētu riskēt arī mums. Un urbt vajadzētu nevis vienā vietā, bet pa visu iecerēto trasi.

Neslinko! Latvijas ziema ir īsa.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+