Foto-Timurs Subhankulovs

Vācu seniors piepilda sapni – izveido podnieka darbnīcu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām 3

Gotfrīds Bīlenšteins no Potsdamas (Vācija) Latvijā piepilda savu sapni par podnieka darbnīcu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Reklāma
Reklāma

Ar citu atbalstu


Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

“Redziet, šeit uz koka sola sarindotās vienāda izskata vēl neapdedzināta māla un arī jau ar glazūru klātās krūzītes un bļodiņas – tas ir mans roku darbs, bet šos neregulārās formas māla traukus, ziepju trauciņus un paliktņus mobilajiem tālruņiem veidojuši invalīdi no Latvijas Sarkanā Krusta sociālās aprūpes centra “Stūrīši”,” ar lepnumu stāsta Gotfrīds Bīlenšteins, pēc kura iniciatīvas un Vācijā savāktajiem ziedojumiem, kā arī ar Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) atbalstu “Stūrīšos” Talsu novada Laidzes pagastā izveidota podnieka darbnīca, par kuru viņš saka: “Četrdesmit divus gadus esmu darbojies podniecībā, bet nekad man nav bijusi tik laba darbnīca kā šeit!”

Vienstāva ēka, kas tagad pēc renovācijas ieguvusi jaunu jumtu, ārējo un iekšējo apdari, sanitāro mezglu un plašu telpu, kur ērti darboties ar māliem, vēl nesen bija vecs koka grausts. Pirms diviem gadiem ieraudzījis to pirmo reizi, Bīlenšteins nospriedis, ka, lai izveidotu darbnīcu, iegādātos podnieka krāsni, mālus, glazūru, instrumentus, viņam Vācijā būtu jāsavāc kādi 8000 eiro. Pašu ēku savest kārtībā uzņēmās “Stūrīšu” direktore Anita Boitmane. Tomēr pēc tam izrādījās, ka 8000 eiro ir daudz par maz. Vienu brīdi vācu seniors pat domājis, ka viņam kā privātpersonai, kas citā valstī grib īstenot sapni par podniecību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, nekas neizdosies. Tomēr nolēma nepadoties – rakstīja vēstules, iesaistīja draugus, radiniekus, paziņas, kam ir “sociāla sirds, jo viņi daudz ziedo”, vairākus “Rotari” klubus Vācijā, un izdevās savākt gandrīz 25 tūkstošus eiro. Tas bija pietiekami, lai darbnīcā varētu sākt darboties ar māliem, savukārt podniecības prasmes “Stūrīšu” iemītniekiem G. Bīlenšteins sniedz kā brīvprātīgais.

Priecē invalīdu 
panākumi 


CITI ŠOBRĪD LASA

Vācijā ir ļoti populāri pie sociālās aprūpes centriem veidot podniecības, un to šajā valstī ir daudz, jo invalīdiem māls ir labs materiāls “gan galvai, gan rokām”, stāsta Bīlen­šteins. “Visu mūžu esmu bijis podnieks – gan dzīvojot agrākajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, gan pēc tam Berlīnē kādā sociālās aprūpes mājā 12 gadus darbiņam ar māliem apmācot garīgi slimus cilvēkus, tur man ļoti noderēja pirms tam desmit gadus uzkrātā brīvprātīgā darba pieredze uzticības telefonā Vācijā, jo cilvēki, kuri lielākoties zvanīja pa šo tālruni, bija invalīdi. Vācijā ieguvu arī podnieka amata meistara nosaukumu, tas arī ietvēra pedagoģisko apmācību.”

Kad smagas saslimšanas dēļ nācies priekšlaicīgi pensionēties divus gadus agrāk, viņš domājis, ko darīt, lai arī turpmāk būtu iespējams nodarboties ar tik ļoti iemīļoto podniecību.

Tomēr kā 63 gadus vecajam vācu senioram, kurš kopā ar sievu Kristu, 18. gadsimta tapešu restaurēšanas speciālisti, dzīvo kādā no Sansusī parka vēsturiskajām ēkām Potsdamā, radās doma par podnieka darbnīcas izveidi tieši Latvijā? Bīlenšteins atzīst, ka sākumā bijusi iecere to izveidot Krievijā, jo viņš prot krievu valodu, spēj tajā sarunāties, tomēr bijušas pārāk lielas grūtības ar vīzas saņemšanu, neviena iestāde arī nav atsaukusies viņa piedāvājumam.

Latvija G. Bīlenšteinam ir tuva, jo šeit četrās paaudzēs ir dzīvojuši viņa slavenie senči Bīlenšteini – mācītāji. Viņš zināja, ka valsts atguvusi neatkarību, tādēļ nolēmis vērsties pie Vācijas vēstniecības Latvijā ar lūgumu palīdzēt atrast sadarbības partneri, lai varētu izveidot podnieka darbnīcu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Atsaukusies LSK Kurzemes nodaļa.

Tagad G. Bīlenšteins jūtas ļoti gandarīts par paveikto, bet galvenais, kas viņu priecē, ir “Stūrīšu” iemītnieku panākumi. “Piemēram, šeit izgatavotie paliktņi ziepēm – tie top no māla plāksnes, ko uzliek uz bumbas, piespiež, iegūstot tādu formu kā ziepju trauciņam. Viņi ar to labi tiek galā. Viens no invalīdiem, Valdis, strādā pie podnieka ripas, un tas man ir brīnums, jo viņš saprot, ko gribu iemācīt. Domāju, ka ar laiku viņš spēs patstāvīgi strādāt pie ripas. Valdis arī man palīdz tulkot no krievu valodas uz latviešu valodu, jo šeit ir invalīdi, kas krievu valodu nesaprot.”

Reklāma
Reklāma

Vācu seniors ir apņēmības pilns apgūt arī latviešu valodu, tādēļ viņš divas reizes nedēļā sēžas uz velosipēda, lai dotos uz apmēram piecus kilometrus attālajiem Talsiem, kur mācās krievu un latviešu valodas kursos. “Ļoti ceru, ka nākamgad šeit ar cilvēkiem varēšu jau sazināties latviešu valodā,” viņš saka.

Darbojas ar mērķi


“Gribētu panākt to, lai ar laiku invalīdi tās lietiņas, ko esmu izgatavojis, piemēram, krūzītes, varētu izdekorēt ar ornamentiem, burtiem vai kaut ko citu un mēs tās varētu pārdot gadatirgos tik daudz, lai iegūto līdzekļu pietiktu mālu iegādei un samaksai par elektroenerģiju, jo elektriskā podnieka krāsns, ko šeit esam uzstādījuši, patērē daudz elektrības. Protams, apzinos, ka pārdošana būs ļoti lēna, tādēļ Vācijā, kur man jāatgriežas ik pēc trim mēnešiem, lai pie ārsta saņemtu ļoti dārgu injekciju pret vēzi, turpināšu meklēt vēl cilvēkus, kas var šo projektu finansiāli atbalstīt.” Seniors atzīst – ja nebūtu “tās šprices”, uz Potsdamu nemaz nebrauktu un bez pārtraukuma darbotos uz vietas “Stūrīšos”.

Latvijā Bīlenšteins uzturēšoties līdz oktobrim, jo darbiņā ar māliem apmācīs arī Upesgrīvas internātpamatskolas audzēkņus. Nākotnes plānu, ko viņš grib paveikt Latvijā, ir tik daudz, ka, visticamāk, ja vien ļaus veselība, vācu seniors šeit atgriezīsies vēl un vēl.