Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
10. augusts, 2012
Drukāt

Brīvprātīgā krīzes centrā Dardedze

20120220-202229-6

“Brīžiem nevar saprast, kurš no mūsu sadarbības ieguvis vairāk – Fatima ar savu kuplo ģimenīti vai es,” atzīst Baiba Pētersone. Viņa ir brīvprātīgā darba veicēja krīzes centra Dardedze organizētajā projektā Sargeņģelis.

 

Baiba vienlaikus ar darbu Rīgas satiksmē mācījusies Alberta koledžā. Kad paņēmusi akadēmisko gadu, radies vairāk brīva laika nekā ierasts.

– Draugos atradu reklāmu, ka projektā Sargeņģelis tiek meklēti brīvprātīgie darbam ar ģimenēm, kurām dažādu apstākļu dēļ grūti iekļauties sociālajā apritē un tikt galā ar vecāku pienākumiem.

Man tika uzticēta pieciem bērniem svētīta čigānu ģimene, kurā jaunākajam mazulītim vēl nav divu gadu, bet vecākā meitenīte jau iet skolā. Sākumā viņu mamma, kam tikai 27 gadi, neslēpa vilšanos: esot cerējusi uz aukles pakalpojumiem, psiholoģisku atbalstu bērnu audzināšanā vai padomus, kā tikt galā ar stresu, nogurumu un neprasmi orientēties sociālajā vidē, viņai nevajagot. Tomēr izlēma par labu mūsu sadarbībai.

 

Viens no pirmajiem kopīgajiem veikumiem bija iemācīt māmiņai pazīt pulksteni. Ģimenē to prata tikai meita skolniecīte un tētis.

 

Pamazām saskarsme kļuva aizvien sirsnīgāka. Viens no pirmajiem kopīgajiem veikumiem bija iemācīt māmiņai pazīt pulksteni. Ģimenē to prata tikai meita skolniecīte un tētis.

Mūsu sadarbības līgumā bija ietverta arī palīdzība bērnu disciplinēšanā. Šajā jomā problēmu netrūka. Mamma mazos ļoti mīl un aprūpē, mājās valda priekšzīmīga tīrība, taču konkrētības prasībās, ko bērni drīkst un ko ne, bieži trūkst. Dažreiz Fatima, skaļi vaimanājot, uzskaitīja bērnu nedar-
bus – tik izlaidušies un nepaklausīgi. Skaidroju: ja mazie visu dzird, bet turpina palaidņoties, klaigāšana neder. Vajadzētu mēģināt uzslavēt viņus par kaut ko. Taču jutu, ka Fatimu mani vārdi neaizķer. Kad nākamreiz mājās izcēlās viesuļvētra, smaidot pajautāju, diez no kura gan šie nebēdnieki ņem paraugu. Māmiņa uzreiz aizdomājās: vai, vai – no manis taču! Un drīz vien bija jūtamas pārmaiņas. Šajās sarunās man ļoti palīdzēja zināšanas, ko biju guvusi pirmsprojekta apmācībā.

Kopā daudz lasījām, bieži studējām Bībeli. Pati esmu ticīgs cilvēks, un arī Fatimas ģimenē pazīst Dievu.

Reiz norunājām, ka abas mācīsimies adīt zeķes. Ne es to pratu, ne Fatima. Apguvu šo prasmi tāpēc, lai ierādītu viņai. Diemžēl Dardedzes pārstāvji, redzot, ka ģimenē iet labi, secināja, ka varu beigt savu misiju. Taču domāju, ka manas attiecības ar Fatimu un viņas saimi nepārtrūks arī turpmāk. Viņi man palikuši sirdī.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+