Foto-Rekrutēšanas un jaunsardzes centrs

Brīvprātīgi vai obligāti. Kā aizsargāsim Latviju?
 30

Latvija uz profesionālo armiju pārgāja 2006. gadā. Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa ieskatā tā bija kļūda. Kaimiņvalstī joprojām ir obligātais militārais dienests.

Reklāma
Reklāma

Eiropa pret Šveici


Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Pēdējā laikā šveiciešu rīkotie manevri ir izpelnījušies diezgan nīgras piezīmes no kaimiņvalstu, pirmām kārtām Francijas puses, jo izspēlētās situācijas atgādina kaitinošu fantastiku vai politiskus murgus. Piemēram, aizpērn mācībās “Stabilo Due” tika simulēta versija, ka eirozona ir sabrukusi, Eiropā iestājas haoss un bēgļu lavīnas virzās uz Šveici. Bet pagājušā gadā scenārijs paredzēja, ka Francija krīzes dēļ ir izputējusi un sašķēlusies vairākos reģionos, no kuriem viens, būdams sevišķi agresīvs, sūta savas paramilitārās vienības meklēt Šveices naudas skapjus. Kā apgalvoja manevru organizētāji, karaspēles paliek karaspēles, tāpēc nevajag ņemt ļaunā. Savukārt Francijā dažs labs sprieda – kaimiņi izgudro velns zina ko, lai kaut kā nodarbinātu savus obligātajā karadienestā iesauktos. Un tādus tur var sapulcināt nelielas valsts mērogiem krietni daudz, proti, 155 000 cilvēku. Turklāt pagājušajā gadā notikušajā referendumā absolūts vairākums šveiciešu jeb 73,2% nobalsoja par šīs sistēmas saglabāšanu. Pierādījums, ka obligātais karadienests kļuvis par šveiciešu nacionālās identitātes sastāvdaļu, kaut gan nu jau neskaitāmas paaudzes karu nav piedzīvojušas.

Citviet Eiropā un galvenokārt Baltijā iepriekš aprakstītajiem līdzīgi scenāriji nemaz neizskatās pēc slimīgas izdomas. Drīzāk pēc reāli apsveramas iespējamības. Tomēr atšķirībā no neviena īsti neapdraudētajiem neitralitātes piekritējiem šveiciešiem, kas jau sen paši sev ir snieguši atbildes uz jautājumiem, vai armija miera laikā ir vajadzīga un kādai tai jābūt, baltieši vienmēr svārstījušies un savā nostājā nav bijuši vienoti. Arī tagad Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess uzskata, ka mazās valstīs nepieciešams obligātais karadienests, kas piesaista vairāk pilsoņu armijas rezervei. Mūsdienu Eiropā gan šis modelis, ja tā var sacīt, tīrā veidā nav pārāk izplatīts. Taču jāpiemin ekonomiski un militāri spēcīgā Norvēģija, kas tāpat kā Šveice nav Eiropas Savienības dalībvalsts, bet ko raksturo prasme laikus pielāgot nacionālo politiku nākotnes tendencēm. Sākot ar 2015. gadu, obligātais karadienests tur aptvers visus iesaucamajam vecumam atbilstošos pilsoņus – gan vīriešus, gan arī sievietes. Eiropas Savienībā obligātais karadienests ir spēkā arī Somijā un Austrijā, kas neietilpst NATO, un Grieķijā, Kiprā un daļēji Dānijā. Katra no šīm valstīm vadās pēc saviem īpašiem apsvērumiem.

Pavērsiens uz 
profesionālismu 


CITI ŠOBRĪD LASA

Savi apsvērumi bija arī valstīm, kuru aizsardzība balstās galvenokārt uz profesionālu armiju. Pēc Otrā pasaules kara Apvienotā Karaliste bija pirmā Eiropas lielvalsts, kas izraudzījās šo ceļu jau 1960. gadā. Kontinentālā Eiropa bija atturīgāka, un līdz ar aukstā kara beigām diskusijas vēl nerimās. Smagās pagātnes nospiestajā Vācijā obligātais karadienests pārstāja pastāvēt tikai kopš 2011. gada 1. jūlija. Sabiedriskā doma, spriežot pēc toreizējām aptaujām, nebija pārāk labvēlīga Bundesvēra vispārējai profesionalizācijai, pieļaujot, ka pilsoņu plašāka iesaistīšana, kas zināmā mērā saistās ar “tautas uzraudzību” pār bruņotajiem spēkiem, arvien ir svarīga.

Francija, kas, jāatgādina, tāpat kā Apvienotā Karaliste ir kodolvalsts, 1997. gadā nolēma pilnībā pāriet uz profesionālās armijas sistēmu, ko ieviesa 1999. gadā. Sākotnēji to pārsvarā uztvēra kā sa­sniegumu un kārtējo modernizācijas apliecinājumu. Taču šodien nereti izskan viedoklis, ka obligātajam karadienestam piemita savas priekšrocības un tas bija neatsverams līdzeklis no imigrācijas nākušās jaunatnes integrācijai. Tagad varbūt vienīgais patiešām obligātais pienākums atliek līdzdalība tradicionālajos “Aizsardzības un pilsoniskuma dienas” pasākumos (pilsoņiem no 17 līdz 25 gadu vecumam), kas tiek veltīti, kā agrāk pie mums sacītu, militāri patriotiskajai audzināšanai. Var arī pieteikties “pilsoniskajā rezervē”, kam uztic lielākoties nemilitārus sabiedriskus uzdevumus, vai “operatīvajā rezervē”, kas prasa jau krietni augstāku sagatavotības pakāpi, lai, teiksim, sniegtu palīdzību mežu ugunsgrēku dzēšanā vai pat karadarbībā valsts militāra apdraudējuma gadījumā.

Latvijas dilemma


Jautājums, vai mazai valstij vajadzīga armija un kāda, tika apspriests gan 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas veidošanas gaitā, gan pēc neatkarības atgūšanas.

Jāteic, ka pēc valsts nodibināšanas atbildi diktēja nevis politiķi, bet ap­stākļi, kādos Latvija atradās. Politiskai spriešanai vienkārši neatlika laika, jo vajadzēja karot, paļaujoties uz cilvēkiem, kas bija gatavi to darīt. Viņi, sākot ar pirmajiem pārsimts vīriem un beidzot ar apmēram 76 tūkstošiem Brīvības cīņu noslēgumā, ir iegājuši vēsturē.

Neatkarības atgūšana laimīgā kārtā nenoritēja kaujas laukos, un varbūt tāpēc liela Latvijas elites daļa sliecās uzskatīt militāro jomu par nebūtisku vai pat nevajadzīgu – pietiek ar policiju un robežsardzi, un, ja notiks iebrukums, armija tik un tā nespēs pretoties. Protams, bija arī vesela virkne citu ieganstu, ko visi vēl atceras, lai bruņotos spēkus uzlūkotu skeptiski. Obligāto karaklausību šķietami ieviesa, taču faktiski nenodrošināja likumu nesakārtotības un neizdarības dēļ. Iesauktie nesaņēma pienācīgu apmācību un bieži izbaudīja uz savas ādas ārpusreglamenta attiecības un vispār attieksmi, kas diez ko neatšķīrās no padomju ieradumiem. Prese nepārtraukti apcerēja līdzekļu šķiešanu vai piesavināšanos, armijnieku un zemessardzes vadības pastāvīgo rīvēšanos un dažādus ar personālijām saistītus skandālus. Tostarp radās ticība, ka valsts uzņemšana NATO atrisinās visas problēmas gluži kā “Auseklītis”. Un uz īsti profesionāliem pamatiem nostādīti Nacionālie bruņotie spēki. Saeima 2003. gadā apstiprināja attiecīgu Valsts aizsardzības koncepciju, kuras ietvaros 2006. gadā obligāto militāro dienestu pilnībā nomainīja profesionālais. Taču sistēmas nomaiņa un iestāšanās Ziemeļatlantijas aliansē diemžēl nenozīmēja, ka Latvijas valdošie politiķi ilgstoši turēs solījumu atlicināt valsts aizsardzībai divus procentus no iekšzemes kopprodukta. Atkāpe iezīmējās jau t. s. treknajos gados un, protams, padziļinājās krīzes laikā. Par vienu no aizbildinājumiem kalpoja tas, ka saistības aizsardzības finansēšanā neievēro daudzas alianses valstis. Tagad iestājusies atskār­sme, ka Baltijas valstīm ir bīstami sekot loģikai “kā tie citi, tā mēs ar”. Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite šo atskārsmi nesen izteica visnotaļ sakāpinātā tonī: “Mūs sargā NATO 5. pants, bet galvenais ir nebaidīties no agresora, jo agresoram to vien vajag. Lai cik maza būtu valsts, mums jāzina, ka otrreiz nedrīkstam atkārtot vēsturisku kļūdu – ja mūs mēģinās okupēt, nāksies pretoties, nāksies šaut.”

Reklāma
Reklāma

Nauda un laba griba


Pietiekami daudz līdzekļu un sociālo garantiju tomēr jāpiešķir jebkādai sistēmai, vai nu tas būtu obligātais dienests, kura atbalstītāju skaits pieaug dažādās aptaujās, vai profesionālais, kuru paši augsta ranga profesionāļi un amatpersonas Latvijā jo­projām dēvē par valstij izdevīgāku. NBS komandieris Raimonds Graube jau aprīlī televīzijas intervijā (LNT) runāja par obligātā dienesta atjaunošanas pārāk lielajām izmaksām, turpretī “pilsoņu iesaistīšana zemessardzē, viņu apmācīšana ir mūsu ejamais ceļš…” Bet, kā nupat atzīts, pagaidām naudas trūkst arī tam.

Jānis Kažociņš sarunā ar “LA” politiķu knapināšanos nosauca par nožēlojamu. Īpaši pašreiz, kad agresija ir pavisam netālu no Latvijas robežām un mūsu valsts iebiedēšana šo robežu tiešā tuvumā iegūst skaidrus apveidus. Viņš cita starpā pieminēja Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieka Jāņa Bērziņa zinātnisko rakstu, kurā analizētas modernās agresijas izpausmes, kā arī ieteicamā pretdarbība. Pētījuma nosaukums “Krievijas jaunās paaudzes karš Ukrainā: tā nozīme Latvijas aizsardzības politikā”, un tajā kā viens no pretsoļiem ir izklāstīta nepieciešamība “izstrādāt jaunu obligātā militārā dienesta modeli, lai nodrošinātu apmācītus kaujasspējīgus rezervistus. Latvija ir pārāk maza, lai atteiktos no obligātā militārā dienesta, bet, tā kā mūsdienās Nacionālie bruņotie spēki ir profesionāli, nav jēgas atgriezties pie tradicionālā obligātā militārā dienesta modeļa. Tā vietā obligātais militārais dienests būtu jāsaprot kā intensīvu militāro pamatapmācību periods, lai veidotu rezervistus kā daļu no zemessardzes. Šis sākotnējais periods būtu vēlams vidusskolas pēdējos gados, daļēji aizstājot fizisko kultūru. Pēc šā sākotnējā perioda rezervistiem būtu jāpiedalās obligātajās ikgadējās mācībās līdz 45 gadu vecumam vai arī – atkarībā no izglītības līmeņa – līdz 55 gadu vecumam. Šī iecere ir Somijas, Šveices un Izraēlas modeļu apvienojums – tādējādi ikviens Latvijas pilsonis būtu kareivis, kurš ir gatavs aizstāvēt savu valsti. Būtu jāizvērtē iespēja uzņemt obligātajā militārajā dienestā arī sievietes.”

Šis priekšlikums nav nemaz tālu no Aizsardzības ministrijas un NBS pēdējā laikā deklarētajiem pamatvirzieniem, kas ietver jaunsardzes darbības paplašināšanu, zemessardzes lomas palielināšanu un aktīvāku darbu ar rezervistiem. Bet vēlreiz jāuzsver, ka labu nodomu īstenošana būs atkarīga no finansējuma. Taču daži pētījumā izteiktie ierosinājumi nekādus pārliekus izdevumus neprasa. Vienīgi politisko gribu. Teiksim, “valdības līmenī vienoties par principu, ka Latvijas nacionālajai drošībai ir jābūt daļai no lēmumu pieņemšanas procesa. Ir izšķiroši svarīgi izvērtēt lēmumu būtību un sekas tā vietā, lai tikai ievērotu formālas birokrātiskas procedūras.” Tad gan nacionālās drošības intereses vajadzētu stādīt augstāk par atsevišķu nozaru lobiju un ietekmīgu personu interesēm.

Taču modernās karadarbības pirmās fāzes, kas pārsvarā iegūst, Kažociņa vārdiem, informatīvi psiholoģiskā un uztveres kara aprises, mūs gribot negribot tajā ierauj visus bez izņēmuma. Kaut kādā nozīmē Latvijas pilsonis jau šobrīd ir kareivis. Viņš nekaro ar ieročiem, bet izdarīdams izvēli. Gluži ikdienišķu izvēli (par labu tam vai citam pasākumam, TV kanālam, pakalpojumam utt.) vai izteikti politisku, kas būs jāizdara arī drīzajās Saeimas vēlēšanās, un cīņa solās būt smaga.