Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
3. jūlijs, 2012
Drukāt

Brīvs no principiem…

Foto - LETAFoto - LETA

Kādā lietainā dienā, kad neko prātīgu negribējās darīt, es ielūkojos internetā, kur iepazīšanās portālā sevi piedāvā dažādi cilvēki. Kādā attēlā bija redzams līdz viduklim kails rumpis, galva atradās aiz kadra. Kāds cits paziņoja, ka esot brīvs no principiem.

 

Var jau būt, lai pievērstu sev lielāku uzmanību, cilvēki vienkārši muļķojas, jo ko tikai mēs nedarām uzmanības dēļ. Tomēr, iespējams, tas cilvēks no principiem patiešām ir brīvs. Tāpat kā liela sabiedrības daļa.

Ja amatpersona tikai pēc lielas kaunināšanas (kā Dzintara Zaķa gadījumā) spēj no sevis izspiest atzīšanos neētiskā rīcībā, kurai atkāpšanās no amata tā arī neseko, tas liecina – daudzi no principiem ir vai nu brīvi, vai arī tie ir pilnīgi sagrozīti. Diemžēl mūsdienu Latvijā ētikas kodeksa pamatā ir no padomju laikiem saglabājusies dzīves gudrība: “Žopu podņal, mesto poķerjal.” (Dibenu pacēli, vietu pazaudēji.) Tā, visticamāk, nāk no cietumnieku aprindām.

 

Mūsu politiķi neatkāpjas principā. Ja nu vienīgi pēc pavēles no kādas “augšas”. Tas, ka viņi nav apguvuši goda lietas, jo ir auguši un skolojušies laikā, kas nekādi nevar lepoties ar augstiem morāliem standartiem, nekādi neattaisno pieauguša cilvēka rīcību.

 

Ideoloģijas nenokrīt no gaisa, katra nākamā izaug no iepriekšējās un kaut ko no tās saglabā un nes tālāk. Latvijā toni uzdod sociālisma un mežonīgā kapitālisma ideoloģiju jauktenis, un mēs ik uz soļa sastopamies ar cilvēkiem, kas ir brīvi no principiem: viņi aizņemas, bet neatdod, apsola, bet solījumus nepilda, melo, bet neatzīstas. Nav brīnums, ka ticība savai valstij iet mazumā. Ja mēs vairs nespējam uzticēties cits citam, tad arī ar ticību valstij ir cauri. Žurnāliste Sandra Veinberga TVNET komentārā raksta: “Ja pilsoņu ticība savai valstij ir mirusi, tad mazas cerības, ka šī valsts atgūsies no finansiālās un ekonomiskās komas.” Daudziem vairs pat nav dūšas uzdot sev jautājumu: “Kas ir ar manu ticību manai valstij?”

Ticība arī ir jābaro. Mēs nespēsim savu ticību uzturēt pie dzīvības tikai ar maizi, kas cepta pirms simts gadiem, tā ir jācep no šodienas maluma. Ticēt savai valstij (un ne tikai tai) iespējams vien tad, ja mums ir kādi principi. Valstij un sabiedrībai visbīstamākie ir tieši bezprincipu politiķi, kuri gan runā par sarkanajām līnijām, bet paši ir gatavi pārkāpt pār savas valsts līķi. Publiskajā telpā ir tik daudz ņemšanās ap otršķirīgiem jautājumiem, bet iztrūkst nopietnu sarunu par pilsoņu un valsts attiecībām visjaunākajos laikos, kā tās ir mainījušās, vai mūsu principus atmiekšķē kāda neizbēgamība vai tomēr paša cilvēka izvēle un griba. Un galvenais – kas te ar skubu būtu darāms. Vai tieši šis nav izglītības reformas pamatjautājums?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+