“Bruegel” ekonomists: Latvija ir ļoti dārgs veiksmes stāsts 0
Raugoties uz šī brīža Latvijas relatīvi straujo ekonomikas izaugsmi, mūsu valsts, protams, ir veiksmes stāsts, par kādu to dēvē pašmāju un daudzi ārvalstu politiķi. Taču, ja sākam rēķināt šī veiksmes stāsta izmaksas sociālajā un nākotnes izaugsmes perspektīvu plaknē, nākas secināt, ka tās bijušas ārkārtīgi augstas, intervijā aģentūrai LETA uzsvēra Eiropas vadošās ekonomistu domnīcas “Bruegel” analītiķis Žolts Darvašs.
Politiķu Eiropas centrālās bankas (ECB) un Eiropas Komisijas (EK) amatpersonu runās bieži dzirdam mierinājumus, ka situācija eirozonā ir stabilizējusies un “dzīve iet uz augšu”. Aplūkojot atsevišķu valstu augošos parādus un bezdarba rādītājus, tā vis nešķiet.
Ja runājam par finanšu stabilitāti, progress ir nenoliedzams. Vēl pērnā gada vasarā finanšu tirgos notika pamatīgas spekulācijas pret eirozonas dienvidu valstīm, kas noveda pie ārkārtīgi strauja šo valstu parāda apkalpošanas izmaksu kāpuma. Eiropas Centrālās bankas īstenotās tiešās monetārās transakcijas [grūtībās nonākušo valstu obligāciju uzpirkšanas programma] nomierināja finanšu tirgu, un nu jau situācija ir krietni labāka. Otrkārt, redzam nopietnu progresu tā dēvētās Eiropas banku savienības izveidē. Domājams, jau nākamā gada sākumā darbu sāks Eiropas vienotais banku uzraugs. Vienvārdsakot – ja runājam par finanšu stabilitāti, situācija ir uzlabojusies.
Diez vai to pašu varam teikt par eirozonas reālo ekonomiku.
Protams, finanšu stabilitāte neatrisinās eirozonas reālās ekonomikas problēmas – tostarp, milzīgo un joprojām augošo bezdarbu. Sevišķi satraucoši bezdarba rādītāji ir jauniešu vidū, dažviet pārsniedzot 60%. Jāsaka, ka ne vien dienvidu valstu, bet visas eirozonas ekonomika, tostarp Vācijas, pasliktinās. Tas ir satraucoši.
Ir uzskats, ka tik dažādas valstis ar tik dažādām ekonomikas struktūrām un produktivitātes rādītājiem pabāzt zem viena monetārā jumta, kā tas ir eirozonā, ir neprāts. Vai eirozonas galvenā problēma nav pats eiro?
Šis nav īsti korekts jautājums. Arī ASV starp štatiem ir ļoti lielas produktivitātes un ekonomikas struktūrtas atšķirības.
Bet viņiem ir federāls budžets [ar kura palīdzību kaut daļēji kompensēt šīs atšķirības].
Taisnība. Tomēr man šķiet, ka te drīzāk problēma slēpjas apstāklī, ka eirozonas dienvidu ekonomikas ir ļoti slikti regulētas. Tā ir viena problēma. Otra, manuprāt, ir tā, ka eirozonas darba tirgū atšķirībā no ASV ir salīdzinoši ļoti zema mobilitāte. Daudzi cilvēki, zaudējot darbu vienā ASV štatā, daudz nedomājot, pārceļas uz citu. Eiropā šī mobilitāte ir krietni zemāka. To, protams, lielā mērā ierobežo joprojām lielās likumu un kulturālās atšķirības Eiropas valstu starpā. Ja gribat zināt manu viedokli, tad, protams, dienvidu valstis tika pāragri uzņemtas eirozonā. Taču tagad jau par vēlu par to satraukties un ir jādomā, kā konstruēt šīs monetārās savienības nākotni.
Un kā to konstruēt? Kā Džordžs Soross vairākkārt izteicies – nevar būvēt monetāru savienību bez ciešas fiskālās un politiskās savienības.
Tie ir valdoši stereotipi, kuros, protams, ir zināma patiesība. Tomēr tas ir ļoti virspusīgs skatījums. ASV ir ļoti stipra federālā valdība, kura, kad rodas tāda nepieciešamība, var novirzīt federālā budžeta līdzekļus, lai mazinātu bezdarbu vienā vai otrā štatā. Eiropā situācija ir citāda: bezdarbs – tās ir nacionālo valdību galvassāpes, un tās nevar paļauties uz federālo budžetu.
Un ko tad šīm nacionālajām valdībām ar šo problēmu iesākt, ja no Briseles tiek uzspiesta taupības politika? Pirmseiro ērā šīs valstis varēja manipulēt ar valūtas kursu, lai celtu konkurētspēju un atjaunotu ekonomisko izaugsmi, bet tagad?
Risinājums ir tāds pats, kādu piekopa Latvija.
Tas bija ļoti sāpīgs un, iespējams, nesamērīgi dārgs risinājums.
Jā, bet, paliekot eirozonā, tām nav citas izvēles. Tām ir ļoti ierobežoti instrumenti, ar kuru palīdzību panākt izaugsmi. Risinājums ir pašā eirozonā. Neaizmirsīsim, ka divām trešdaļām eirozonas valstu bilance tomēr ir krietni veselīgāka. Šīm valstīm drastiska konsolidācija nav jāveic, un daļa no tām var atļauties stimulēt ekonomiku. Šiem stimuliem būtu jāatstāj tieša ietekme uz tām valstīm, kuras nonākušas grūtībās. Tāpat būtu jāizmanto Eiropas Investīciju bankas potenciāls. Pērn tika nolemts palielināt tās kapitālu par desmit miljardiem eiro (septiņiem miljardiem latu), kurus tā izmantotu, lai aizņemtos finanšu tirgos ap 60 miljardiem eiro (42 miljardus latu), kurus ieguldīt dalībvalstu ekonomikās. Domāju, šim stimulam vajadzētu būt krietni lielākam – 100, varbūt 200 miljardiem eiro (70-140 miljardiem latu), kurus ieguldīt dalībvalstu ekonomikās. Tad varam runāt par nopietnu ekonomisko stimulu, kurš dotu arī manāmus rezultātus.
Tad tas būtu tāds kā Māršala plāns eirozonas dienvidiem?
Varat to saukt par Māršala plānu vai vispārēju ekonomikas stimulēšanas programmu, bet es neredzu citu ceļu, kā pārvarēt šo valstu ekonomikas krīzi. Jāatzīmē gan, ka šāda investīciju programma būtu jārealizē ne vien dienvidu valstīs, bet visā Eiropas Savienībā.
Vai Latviju varam saukt par veiksmes stāstu?
Daļēji. Jāsaka, ka arī es biju skeptisks attiecībā uz tām reformām un programmu, kuru Latvijas valdība prezentēja starptautiskajiem aizdevējiem. Tomēr jāatzīst, ka Latvija pārvarēja finanšu krīzi un tagad tā ir visātrāk augošā ekonomika Eiropas Savienībā. Šai ziņā – tas ir veiksmes stāsts. Tomēr cena par šo, šķiet, bija pārāk augsta: milzīga recesija, bezdarbs un, protams, tas, ka tik daudzi cilvēki pameta valsti, ilgtermiņā ļoti negatīvi ietekmē Latvijas izaugsmes potenciālu.
Ja salīdzinātu Latviju ar Islandi. Varētu pat teikt, ka krīze Islandē bija proporcionāli dziļāka nekā pie mums – vienas bankas vietā tur bankrotēja četras, un to radītie zaudējumi vairākkārt pārsniedza Islandes iekšzemes kopprodukts (IKP). Tagad, kad abas valstis krīzi ir vairāk vai mazāk pārvarējušas, – viena izvēlējās iet fiskālās konsolidācijas ceļu [Latvija], otra – devalvēt valūtu -, kurš veiksmes stāsts ir veiksmīgāks?
Noteikti Islandei! Krīzes sociālās izmaksas Islandē nenoliedzami bija zemākas. Kad es 2009.gadā biju Latvijā, man teica: “Palūkojieties, kas notiek Islandē – valūtas kurss tur nokrita ļoti dramatiski. Mēs to nevaram pieļaut!”
2008. un 2009.gadā Islandes krona kopumā zaudēja ap 50% savas vērtības. Tā tiešām bija. Islande arī piedzīvoja hiperinflāciju. Taču, raugoties uz galvenajiem ekonomikas rādītājiem, Islande krīzi pārvarēja nesalīdzināmi labāk. IKP kritums Islandē bija ap 10%, kamēr Latvijā tas saruka par 25%. Islandē bezdarbs nepieauga vairāk par 10%, Latvijā tas pārsniedza 20%. Neraugoties uz milzīgo (krietni smagāku, nekā Latvijā) finanšu sistēmas sabrukumu, Islandes reālā ekonomika cieta mazāk nekā Latvijā.
Tātad valūtas devalvācija nostrādāja labāk nekā tā dēvētā iekšējā devalvācija.
Parodoksāli, bet Islandes “laime” bija tā, ka tā nokļuva dziļākā krīzē un tai nebija citas izvēles. Latviai bija izvēle, un Latvija izvēlējās iet citu ceļu.
Latvija cer pievienoties eirozonai 2014.gadā. Vai tas ir labs plāns?
Es teiktu, ka tas patlaban ir labākais plāns. Ar eiro piesaistīto kursu jūs patlaban atrodaties vissliktākajā iespējamā situācijā. Jūs izbaudāt visas eiro negatīvās puses, un jums nav iespējas baudīt tā priekšrocības. Eiro piesaistīts valūtas kurss bez iespējas ar to manipulēt ir sliktākais monetārais režīms, tāpēc respektēju jūsu apņemšanos pievienoties eirozonai.
Nav jau akmenī iekalts, ka latam mūžīgi mūžos jāpaliek piesaistītam eiro. No valūtas mehānisma var arī izstāties. Kā jūs rīkotos, ja būtu Latvijas premjers?
Ja es būtu Latvijas premjers 2008.gadā, es noteikti izvēlētos plūstošu valūtas kursu. Taču tagad, kad krīze jau ir lielā mērā pārvarēta, es laikam tomēr pieturētos pie uzstādītā mērķa ieviest eiro. Bet! Es noteikti mēģinātu koriģēt lata-eiro attiecības un kaulētos ar Eiropas Centrālo banku par izdevīgāku kursu. Es ļoti rūpīgi apsvērtu šo iespēju.
Vai Latvija, lecot eirozonā, nekāpj uz “Titānika”?
Es nebūtu tik pesimistisks. Protams, risku ir daudz. Notikumi eirozonas dienvidos tik tiešām nevieš optimismu, un situācija būtībā pasliktinās. Tomēr prognozēju, ka eirozona saglabāsies. Pat pie sliktākā scenārija, ja dažas dalībvalstis no tās izstāsies, eirozonas kodols saglabāsies, un Latvija tajā varētu būt pārstāvēta.
Informācijai
Žolts Darvašs ir viens no vadošajiem ekonomistu domnīcas “Bruegel” (“bruegel.org”) pētniekiem. Viņš ir Ungārijas Zinātņu akadēmijas biedrs un Budapeštas Korvīna universitātes pasniedzējs. Darvašs ir plaši pazīstams ekonomistu aprindās. Viņa pētījumi un raksti tiek regulāri publicēti dažādu Eiropas valstu akadēmiskajos un preses izdevumos..
