Bruģa politiķi negrib sarūmēties 0
Valdošajai koalīcijai derētu biežāk ieskatīties lielajā trimo spogulī, ievērtējot, kas noticis ar kardināliem apsolījumiem valsts pārvaldes pārkārtošanā un vai reformas patiešām nav noklīdušas tai kursā, par kuru kāds kritiķis teica – zvirbuļu šaušana.
Ja partiju programmas pirms nākamgada 1. jūnija vēlēšanām atradīs par sapelējušu makulatūru, stipri vien var gadīties, ka pie varas esošie cieš smagu šmuci, pie šmauktie vēlētāji nodod balsis “reģionāļiem”, un tie “rīdziniekus” noliek uz lāpstiņām. Atzīmēšu dažus jautājumus, par kuriem partijas, pilnu elpu iepūtušas krūškurvī, izrunājušās pirms ārkārtas vēlēšanām, taču atbildes nav sekojušas vai ir noglabātas kādā spīķerī.
1) Kā vēlēs Valsts prezidentu. Pagājšruden 2 tagadējās pozīcijas partijas (NA un RP), 2 opozicionāri (LZS un “SC”) un pat daļa “Vienotības” (PS) deklarēja, ka panākšot, lai prezidentu ievēlē tauta. Mūsu avīzes lasītāju vidū piekrišana šādam pavērsienam ir, taču pārmaiņu solījumi izrādījās ēsma ar pievilcīgu slieku garšas atraktoru uz monofilās vai pītās makšķerauklas, kuru izmeta, lai uzķertu balsotājus. Vairs nespriež kaut par to, ka kandidātu izvirzīšanai būtu jānotiek atklāti un demokrātiski, nevis tie iznirst no piķa melnas tumsas vai zoodārza.
2) Centralizācija vai decentralizācija.
Kaut visas varas ir cieši spiedušas laukus pie krūts, ka vai kauliņi brākšķējuši, arī tā bijusi muldēšana, cik daudz brīvību, naudas un noteikšanas no Rīgas jāaizvirza uz perifēriju. Beigās vienmēr ir: mēs iesim pa lielajām darīšanām, jūs palieciet ar savām sīkajām tekošajām.
Uz zemēm runā par citu diskusiju – pašvaldības gribētu divpalātu parlamenta sistēmas ieviešanu, liekot bruģa politiķiem sarūmēties, taču viņi uz to, bez šaubām, nav gatavi. Centralizācija ir, ka VARAM ministrs noteiks, cik deputātiem jāsēž novada pašvaldībā, centralizācija ir, ja nomalniekiem maksā jurģošanās pabalstus, pārceļoties uz attīstības centru, un zīmīga centralizācijas pazīme ir Saeimas žēlošanās, ka Jēkaba ielā par šauru.
3) Partiju hegemonija. Praktiski politiskie spēki, kas maskējušies partiju demokrātijas vārdā un uzurpējuši varu, nav nekādi “spēki”, bet novājināti un liesi knapsieriņi. Pat vadošās partijas ir sīkas vienības ar krītošiem reitingiem un zemu tautas uzticību. Tās nedara neko, lai palielinātu dzīvo spēku, organizācijas kvalitāti un autoritāti. Reģionos piespiedu kārtā jādibina organizācijas ar obligātu partijas “pavārdu”, kas vajadzīgs vien velna vecmāmiņai, jo, raugi, 99% bezpartijiskās tautas nekur nevar balotēties un piedalīties pie varas, kamēr nav piestiķējušies zem politiskās izkārtnes.
Saprotams, cik sīvi jārausta uz visām pusēm vienalga par daudz īso budžeta segu, cik neatliekami Latvijas valdībai jādzēš Sīrijas konflikti, taču pastāv lielas, valstiskas lietas, kuras gaida Saeimas un Ministru kabineta locekļu reakciju.
