NEDĒĻAS FILMA: Mūsu dzīve 0
Vai var būt kas interesants nekustamo īpašumu tirgū, lai mājvietas maiņa kļūtu par pilnmetrāžas filmas atslēgu? Izrādās, ka var gan – „Mūsu dzīves” centrā ir padzīvojis pāris, kurus atveido veterāni Morgans Frīmens un Daiena Kītone, bet par režiju parūpējies anglis ar karjeru gan dzimtenē, gan ASV Ričards Lonkreins.
Par Ņujorkas kinematogrāfiskumu jau sen neviens nešaubās, un šī pilsēta, kas, kā dzied Frenks Sinatra, nekad neguļ, izvēlēta par trešo galveno varoni Ričarda Lonkreina jaunākajā kinolentē „Mūsu dzīve”. Tās centrā ir padzīvojis pāris Alekss un Rūta, kuri kopā izēduši daudzus sāls pudus un par savām mājām sauc apartamentus Bruklinā, kas par lētu naudu iegādāti toreiz, kad šis rajons neskaitījās no prestižajiem. Taču tagad dzīvokļa cenas Ņujorkā uzskrējušas neiedomājamos augstumos un reiz šaubīgā apkārtne kļuvusi par hipsteru un citu moderni domājošu iemīļotu rajonu, bet dzīve bez lifta un vairāku stāvu pievarēšana vairākas reizes dienā Aleksim un Rūtai kļūst apgrūtinoša, tāpēc viņi nolemj ieviest būtiskas pārmaiņas savā dzīvē. Proti, pārvākties uz citu mitekli, vietu, ko viņi dēvējuši par savām mājām teju pusgadsimta garumā, izliekot tirgošanā.
Lai vēl vairāk uzsvērtu saistību ar mūsdienām, uz Viljamsburgas tilta notiek kas prātam neaptverams – visi televīzijas kanāli ziņo par teroristu, un satiksmes apstāšanās pat uz viena no tiltiem daudzmiljonu pilsētā kļūst par pamatīgu apgrūtinājumu, bet paralēles ar 9/11 katra prātā izveido savu šausmu stāstu. Taču Rūtas māsasmeitai Lilijai (Sintija Niksone jeb Miranda no kulta seriāla „Sekss un lielpilsēta”), kura ir nekustamo īpašumu māklere un šī biznesa mazā haizivs, pat tas nešķiet šķērslis, un, medījot potenciālos klientus, viņa savā personā ir vienlaicīgi gan iemiesojusi, gan kariķējusi visa nekustamā īpašuma tirgus pārstāvjus, to portretā ievelkot ne tās patīkamākos vaibstus.
Taču bez centieniem pārdot dzīvokli būtiska vieta sižetā, protams, atvēlēta Rūtas un Alekša attiecībām, kas daudzo gadu garumā tikušas pakļautas daudziem pārdzīvojumiem. Morgana Frīmena lasītais aizkadra teksts atklāj to hronoloģiju, kurā ir vieta gan aizspriedumiem, gan mīlestībai, gan ilgām, gan lūzumiem, gan nostalģijai un pat sentimentam, no kuriem divi pēdējie pārņem „Mūsu dzīves” emocionālo nesumu. Ričarda Lonkreina filmas cilvēciskā attiecību līniju šo nepretenciozo projektu ļauj pieskaitīt pie Ņujorkas pseidodokumentālajiem un pseidointelektuālajiem portretiem, kura šedevru rindas priekšgalā vēl joprojām atrodas Vūdija Allena 1979. gadā tapusī filma „Manhetena”, kurā galvenā sieviešu loma uzticēta nevienai citai kā… Daienai Kītonei. Viņa – tāpat kā daudzi citi kolēģi, Morganu Frīmenu ieskaitot, – jau gadiem uz lielā ekrāna turpina spēlēt paši sevi, taču tas noteikti nav pats sliktākais veids, kā realizēt talantu, par kuru šaubu nav. Un Lonkreina filmas uzstādījums to pieļauj, tāpat kā paviršības un komiskos iestarpinājumus, pusotras stundas laikā lielo ekrānu atvēlot pavecu, taču vēl joprojām romantiski noskaņotu mīlas balodīšu dūdošanai, kas, ņemot vērā kinoteātru apmeklētāju vidējo vecumu, nudien nav pats rentablākais stāsts, taču, par spīti vispārējai komercijai, tika iekļauts Toronto Kinofestivāla programmā un būtu labs izejmateriāls arī teātra izrādei.
UZZIŅA:
„Mūsu dzīve”/”5 Flights Up”
ASV, 2014.
Režisors: Ričards Lonkreins
Lomās: Morgans Frīmens, Daiena Kītone, Sintija Niksone
No 8. maija „Kino Citadele”, „Cinamon”, „Splendid Palace”
