Pasaulē
Eiropa

Franks Gordons: Bulgārija atgādina patiesību1


Franks Gordons.
Franks Gordons.
Foto: Timurs Subhankulovs

Vācu-padomju kara gaitā Staļina karaspēks, šķērsojot Donavu, 1944. gada 9. septembrī ienāca Bulgārijā. Sakarā ar šīs dienas 75. gadskārtu “Krievijas kultūras centrs” Sofijā paziņoja, ka 9. septembrī šajā centrā tiks atklāta izstāde “75 gadi kopš Austrumeiropas atbrīvošanas no nacisma”.

Savukārt Bulgārijas Ārlietu ministrija nāca klajā ar paziņojumu, kurā teikts: “Nenoliedzot PSRS ieguldījumu nacisma sakāvē Eiropā, mums nav jāignorē tas, ka padomju armijas vairogi atnesa Centrālās un Austrumeiropas tautām pusgadsimtu ilgas represijas, pilsoniskās apziņas nožņaugšanu, deformētu ekonomikas attīstību un atrautību no procesu dinamikas attīstītajās Eiropas valstīs.”

Atgādinot to, kas sekoja šai “atbrīvošanai”, Bulgārijas Ārlietu ministrija uzsver, ka tai nav nekāda sakara ar šo pasākumu. Ministrija iesaka Krievijas vēstniecībai neatbalstīt apšaubāmo “atbrīvošanas” tēzi, kas ir izdevīga tikai zināmām Bulgārijas politiskajam aprindām, un “tas nozīmē iejaukšanos iekšpolitiskās debatēs, kas notiek mūsu valstī”.

Te nu mūsu lasītājiem prasīt prasās atgādinājums, ka Bulgārija bija vienīgā valsts, kura, būdama Hitlera Lielvācijas sabiedrotā, atšķirībā no Ungārijas, Rumānijas un Itālijas. (nemaz jau nerunājot par Slovākiju un Horvātiju) kategoriski atteicās karot pret Padomju Savienību, un neviens bulgāru karavīrs netika sūtīts uz austrumu fronti “Barbarosas” karagājiena ietvaros. Kāpēc? Tāpēc, ka bulgāru tautā bija iesakņojušās dziļas un vēsturiski pamatotas simpātijas pret Krieviju un krievu tautu kā tādu, jo tā bija cariskā Krievija, kas, upurējot tūkstošiem savu karavīru, 1878. gadā atbrīvoja šo zemi no turku-osmaņu jūga, kas bija ildzis vairākus gadsimtus. Sofijas centrā slejas varens piemineklis Krievijas imperatoram Aleksandram II – “diženam atbrīvotājam”.

Tas tiesa, ka Otrajā pasaules karā Bulgārija iesaistījās Hitlera Lielvācijas pusē, bet tam ir citi, ne tik cildeni iemesli: Bulgārija tīkoja atņemt Dienvidslāvijai tagadējo Ziemeļmaķedoniju, uzskatot, ka tās slāvu iedzīvotāji “tie paši bulgāri vien esot” (valodas gandrīz sakrīt). Bez tam Bulgārija tīkoja pēc Trāķijas – šauras joslas Grieķijas austrumos, lai gūtu pieeju Vidusjūrai līdztekus tās ostām Melnās jūras piekrastē. Šos abus novadus Hitlers Bulgārijai piešķīra, bet “par to” bulgāriem nācās paciest Rietumu sabiedroto kara aviācijas uzlidojumus.

Un vēl kas: Bulgārija bija vienīgā valsts Lielvācijai pakļautajā Eiropā, kas, par spīti Hitleram un Himleram, prata pasargāt savu jūdu kopienu – ap 50 000 manu tautiešu – no bojāejas holokaustā.

Bulgārijā izsenis mituši jūdi – sefardi, kas cēlušies no tiem, kurus izraidīja no Spānijas 1492. gadā. Starp­etniskās attiecības bija harmoniskas. Bulgārijā t.s. pogromi jeb grautiņi nenotika un par saviem jūdu ticības līdzpilsoņiem iestājās vairāki ietekmīgi politiķi un pareizticīgās baznīcas virsgani, piemēram, Plovdivas bīskaps Kirils.

Saistītie raksti

Un, kad no Berlīnes nāca ļoti skaļš uzbrēciens (“kraujiet viņus vilcienos un sūtiet uz Aušvicu”), atbilde skanēja: mūsu žīdi iesaukti darba dienestā, un viņu darba spēks vajadzīgs stratēģiski svarīgu sliežu ceļu būvei.

To, ko pirms 75 gadiem tautām atnesa padomju “armija-atbrīvotāja”, labi atceras ne tikai bulgāri, bet arī, kā zināms, latvieši. NATO dalībvalsts Bulgārijas Ārlietu ministrijas paziņojums ir gluži vietā.

LA.lv