Mobilā versija
Brīdinājums +0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
25. marts, 2014
Drukāt

Bumbiņspēle (1)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Režisora Andreja Jarovoja “Heavy Metal” Ģertrūdes ielas teātrī (ĢIT) pieteikta kā stāsts par vairāk nekā desmit gadus ilgo laikposmu, kopš latviešu karavīri piedalās misijā Afganistānā.

Izrāde sākas it kā neviļus – aktieri spēles laukumā sāk spēlēt galda tenisu, īpaši nekā nereaģējot uz prožektoru iedegšanos un pirms izrādēm ierasto lūgumu izslēgt mobilos telefonus. Un publika arī nereaģē, kad situācija kļūst vēl dīvaināka, jo ikdienišķajās sarunās pēkšņi iejaucas meitene – Antas Aizupes atveidotā Rasa –, sākot bez jebkādas izteiksmes izrunāt šķietami nesakarīgas frāzes angliski. Ak jā! Laiks iejusties, tā taču Afganistāna, aktrise simulē rācijas ziņojumu. Un jau nākamajā brīdī no skandām izlaužas eksplozijas troksnis, pēc kura palēninātā, tādā kā horeogrāfijā aktieri kopīgi nospēlē sprādziena vilni, kas viņus triec pāri spēles laukumam.

Tas bija epilogs. Tad soli uz priekšu sper Kārlis Krūmiņš un sāk stāstīt visu no sākuma. Viņš stāsta, ka sācis dienēt, jo viņam patīk armijas kārtība, bet pārējie aktieri tikmēr pārtop vienotā komandā, pārģērbjot savu biedru kareivja formastērpā. Diezgan asprātīga režisora iecere – rādīt, kā armijā šķietami vienkāršas darbības pārtop grupas disciplinētā kopdarbībā. Režisora ideja ir laba, diemžēl tās izpildījums ir nabadzības apliecība – visa šī kustību partitūra ir tik neizteiksmīga, neprecīza, spēles laukumā neiekārtota, gaismu neizcelta, un pats galvenais – pašā aktierī nenotiek nekādas pārmaiņas. Kā lai noticu, ka šis frants, kurš nemitīgi pārsakās, tiešām redzējis armiju un kaut ko sajēdz no paša slavētā armijas biedriskuma un disciplīnas? Tad jau drīzāk noticēt liek Kristapa Ķeseļa “mazais cilvēks”, kuram formastērps negaidīti iedalījis iespēju piedalīties lielās vēstures notikumos. Savukārt Aigaram Apinim, kuram jāspēlē vienības vadītājs, izrādes tekstā iedalīta uzruna pirms kaujas uzdevuma, kurā viņam vienaldzīgā balsī jāizsaka varbūtība, ka daži no uzdevuma dalībniekiem kritīs. Armijā neesmu bijusi, taču informācijas ir diezgan un, par spīti Apiņa tīri baudāmajai aktierspēlei, tēlam vairs nevaru noticēt. Bet – kāpēc tad man būtu jāuzklausa visa sekojošā publicistika par Afganistānā notiekošo? Jo tieši tāda ir nākamā izrādes sadaļa. Vienība nostājas pēc auguma un maršē pa perimetru, skandējot faktus un virspusējas pārdomas par karu Afganistānā. Piedošanu, režisora darbs man drusku atgādina skolas laiku ierindas skates. 
HM_6

Vērtējot politiskā teātra izrādes, tām nevar piemērot klasiskos kritērijus. “Labi nospēlēt” šāda teātra gadījumā nozīmē aktiera paša personības, pilsoniskās stājas atmodināšanu. Un tas arī ir iemesls, kāpēc aktieri šāda veida izrādēs ir teksta līdzautori – arī “Heavy metal” gadījumā. Un jāteic – vērtējot tieši pēc šiem kritērijiem, izrāde “Heavy Metal” ir tukša! Dramaturģiskais materiāls ir traģiski slikts. Izpētes darbs gan aktieriski, gan no teksta radīšanas viedokļa ir bijis ārkārtīgi paviršs, lai gan vairākkārt apgalvots, ka izrādes pamatā ir patiess notikums, kad 2009. gada 1. maijā Bari Alai novērošanas postenī Afganistānā notika kauja, kurā dzīvību zaudēja divi karavīri no Latvijas. Es gribu zināt – kas ir šie karavīri? Salīdzinājums, kas ĢIT izrādei neliecina par labu, man nāca prātā, skatoties epizodi, kurā tuksneša ap­stākļos karavīri spiesti mazgāties ar higiēniskajām salvetēm. Vingrotāji paņem salvetes – “katram pa divām!”, norādot uz situācijas atšķirību no sporta zāles, nosaka Rasa – paberzē bicepsus, noslauka seju, bet man atmiņā ataust Andra Keiša atveidotais karavīrs no “Latviešu stāstiem” Jaunajā Rīgas teātrī. Arī toreiz izrāde sākās ar detalizētu instrukciju, kā ar divām higiēniskajām salvetēm vīrieša cilvēkam pareizi nomazgāt visu ķermeni. Andra Keiša atveidotajam karavīram bija vārds, akcents, biogrāfija, un tieši tas šo stāstu padarīja par stāstu.

Izrāde “Heavy Metal” uzmanību piesaistīja tieši ar pieteiktās tēmas jaudu un sarežģītību. Tā ir Latvijas valsts vēsturē principiāli jauna situācija – mūsu armijas karavīri brīvprātīgi, kā profesionāļi dien zemē, ar kuru Latvijai nav nekādu attiecību. Kāpēc viņi to dara? Kā sabiedrībai, no kuras nodokļu naudas misija tiek uzturēta, vajadzētu pret to attiekties? Piemēram, tiem, kas savulaik iesaistījās protestos pret kara sākšanu Afganistānā? Arī padomjlaika karavīru gluži atšķirīgā pieredze Afganistānā tiek pieminēta, tikai garāmejot. Atbilde ir īsa – 
izrādes veidotāji vienkārši nav tikuši galā ar šo ambiciozo uzdevumu. Plastmasas galda tenisa bumbiņas tā arī nekļūst par lodēm, kas ķertu dzīvu miesu.

Uzziņa


Izrāde “Heavy Metal” Ģertrūdes ielas teātrī


Režija un telpa: Andrejs Jarovojs, dramaturģija: Andrejs Jarovojs un aktieri, spēlē: Anta Aizupe, Aigars Apinis, Kārlis Krūmiņš, Kristaps Ķeselis.

Nākamās izrādes: 17. un 18. aprīlī.

“Kultūrzīmju” komentārs


Ar nodomu publicējam tik dažādas atsauksmes par šo izrādi – protams, jāsaprot, ka profesionāls kritiķis kultūras notikumu vērtē kā mākslas faktu ar atšķirīgiem kritērijiem kā skatītājs, kurš tajā vairāk cenšas saskatīt (un prieks, ka saskata!) sasauces ar paša piedzīvoto un paša izjūtām. Skaidrs arī, ka politiskajam teātrim, kas Latvijā ir samērā jauns teātra mākslas formāts, ir grūti piemērot klasiskos vērtēšanas kritērijus. Taču šķiet ļoti būtiski, lai šī un līdzīgas izrādes ierosinātu tālāku diskusiju par patriotisma jēdzienu mūsdienās, veidojot sabiedrības attieksmi un pārliecību par Latviju kā katra no mums augstāko vērtību.

Viss kā dzīvē


Novērtēt izrādi “Heavy Metal” Ģertrūdes ielas teātrī aicinājām arī skatītājus, kuri paši bijuši militārajās misijās.

Andris Lapsa, štāba virsseržants, vienreiz bijis misijā Kosovā un Albānijā, divreiz Afganistānā: “Ar misijās pabijušiem karavīriem režisors un aktieri tik tiešām izrunājušies pamatīgi. To var just. Uzvedumā nekā samākslota, viss kā dzīvē. Trāpīts gan ar pingponga spēlēšanu izrādes sākumā, gan ar paālēšanos, muskuļu trenēšanu, soļošanu un visiem jociņiem. Varbūt kultūras cilvēkiem kāds no tiem liksies panaivs, bet misijā karavīri tādi ir. Jāņem vērā, ka tie puikas misijā nav nekādi četrdesmitgadīgi onkuļi, viņi ir jauni, delveri, mīl paākstīties. Kad es savos četrdesmit piecos gados biju pēdējā misijā, mēs ar kontingenta komandieri bijām vecākie. Izrādē misijas auru piešķir visi žargonvārdiņi – ananasi (atvasināts no Afganistānas nacionālās armijas saīsinājuma ANA), norčas (Norvēģijas armijas vīri), amīši (amerikāņi). Noskatoties izrādi, var just arī visus armijā iešanas iemeslus – viens sekojis drauga piemēram, otrs sevi kopš pusaudža gadiem jutis kā armijnieku, trešais misijā devies tādēļ, ka tieši tā viņš cīnās par Latvijas drošību. Nav ko slēpt, ir arī dažs labs, kas misijā dodas naudas dēļ… Varbūt vietumis par daudz it kā tāda politinformācijas skaidrojuma, jo es to visu jau zinu, taču grūti spriest, kā ar civilo priekšstatiem. Cepuri nost – aktieri pateica arī daudz ko tādu, ko avīzēs neraksta. Uzvedumā varēja saklausīt, ka ieiešanu Afganistānā NATO attaisnoja ar uzbrukumu Dvīņu torņiem, taču tajā nepiedalījās neviens talibs… Bija savādi dzirdēt man blakus sēdošas meitenes ķiķināšanu pilnīgi nevietā. Acīmredzot viņai nebija pilnīgi nekādas jēgas par uzvedumā parādīto. Bija ainas, kur arī es iesmējos pilnā balsī. Pats esmu redzējis afgāņu puiku Alī Mainamas bāzē, kur bija izvietojies Latvijas un Norvēģijas kontingents. Un smiekli nāca ne tik daudz par puikas ārprātīgajiem lamu vārdiem – jo viņš patiešām vispirms iemācījās tos un tikai pēc tam normālu latviešu valodu –, bet par Anitas Aizupes lielisko atveidojumu.

Visaizkustinošākais mirklis bija aina, kad Kristaps Ķeselis stāstīja par talibu iebrukumu sargpostenī, par to, kā atskanēja šāvieni blakus telpā, kur atradās viņa kolēģis Viktors. Par to, ka mūsējie tajā uzbrukumā 2009. gada 1. maijā Barī Alai novērošanas postenī palika vieni… Tā arī bija. Aktierus var uzteikt arī par fizisko sagatavotību. Arī militārie žesti pārliecinoši.”

Irita Kronīte, virsseržante, bijusi septiņās misijās – Kosovā, Irākā, Afganistānā: “Pēc izrādes vēl ilgi bija smaguma sajūta. Uzvedums skar tuvu, ķer dziļi, man bija asaras acīs un kamols kaklā. Varbūt ir lietas, ko civilie cilvēki nesapratīs, taču uzvedumā parādīts viss – šaubas, bailes, drosme, pašaizliedzība, biedra plecs… Lieliski! Trāpīts arī ikdienā, kur ir gan rutīna, gan arī kauju situācijas. Apbrīnoju cilvēku, kas to visu tā spējis salikt kopā. Atzīšos, agrāk režisora Andreja Jarovoja vārdu nebiju dzirdējusi.”

Sagatavojusi VITA KRAUJA

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Tiešām fantastiska izrāde. Aizrāva līdz sirds dziļumiem gan ar nesamākslotību, gan ar emocijām.

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+