Foto – Andrejs Terentjevs/F64

Burtnieku “Adzelviešos” gatavo kaņepju aizdaru pēc senču receptēm 0

Kopš maija sākuma zemnieku saimniecības “Adzelvieši” saimnieku Jāņa un Dzidras Grīnbergu īpašumu Burtnieku pagastā rotā kultūras zīme “Latviskais mantojums”. Atzinību viņi saņēma par latviska amata prasmi – kaņepju aizdara izgatavošanu un tā popularizēšanu.

Reklāma
Reklāma

 

TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Šo zīmi izveidoja pēc “Lauku ceļotāja” iniciatīvas, lai apliecinātu, ka latviskās kultūras un sadzīves mantojums nav sastindzis muzeju plauktos, ka tas joprojām ir pieejams lauku sētās. Pēc šīs zīmes ceļotāji varēs atpazīt vietas, kur saimnieki ir gatavi stāstīt un rādīt, kā strādāja sendienās, cienāt ar latviskiem ēdieniem, ierādīt dažādu amatu prasmes un kopā svinēt latviskus svētkus.

 

Latviešu melnie ikri

Zemnieku saimniecība “Adzelvieši” apsaimnieko 150 hekt­ārus zemes, no kuriem 75 ha nomā. Audzē graudaugus, kartupeļus, zirņus, kaņepes, arī zālājus, lai iegūtu sēklas pārdošanai. Lauku tūrismam pievērsušies ne tik sen, saņemot pamudinājumu no Rūjienas tūrisma informācijas centra.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Kādā šī centra rīkotajā pasākumā piedalījos arī es un sanākušos cienāju ar pašas taisīto ka­ņepju aizdaru. Ēdot maizītes, centra vadītājai ienāca prātā doma, ka mēs varētu aicināt ceļotājus iegriezties “Adzelviešos”, kur viņiem stāstītu un rādītu, kas var tapt no kaņepēm, kā kaņepājus pārstrādā ar senajiem darbarīkiem. Piekritām, jo mūsu mājām ir sena vēsture, vairākas ēkas un arī darbarīki saglabājušies no senču saimniekošanas laika, turklāt kaņepju aizdars “Adzelviešos” vienmēr bijis cieņā, – stāsta Dzidra Grīnberga.

Viņa uzskata, ka kaņepju sviests ir unikāla lieta, ar kuru Latvija var lepoties. Ne velti vācu baroni to savulaik pat saukuši par latviešu melnajiem ikriem! Kaut kas līdzīgs atrodams arī kaimiņvalstīs Igaunijā, Lietuvā un Baltkrievijā, bet tālākos reģionos šādu pārtikas produktu nepazīst.

– “Adzelviešu” kaņepju aizdaru es pat gribētu saukt par tīrkultūru, nevis sviestu, jo saberztajām sēklām nepievienojam ne sviestu, ne augu taukus, ne arī kādas garšvielas. Tādēļ to var uzglabāt mēnešiem vai pat gadiem, nebaidoties, ka sabojāsies, – uzsver “Adzelviešu” saimniece.

Sākumā kaņepju aizdaru gatavojuši mājas virtuvē, bet vēlāk, apjomiem pieaugot, ierīkojuši nelielu ražotnīti, kur sēklas vispirms grauzdē un pēc tam maļ un arī placina, gādājot, lai piedāvājumā būtu smalkā un rupjā frakcija. Ražošanas procesā no viena kilograma grauzdētu sēklu iegūst 800 līdz 900 gramu aizdara.

– Mēs varētu izaudzēt vēl vairāk kaņepju un tās pārstrādāt lielākos apjomos, bet diemžēl ir noticis pārrāvums tradīcijā. Arvien mazāk cilvēku tīko pēc šī pārtikas produkta, kaut arī tam ir liela uzturvērtība. Kaņepju sēklas satur ogļhidrātus un olbaltumvielas, un, pats galvenais, – nepiesātinātās taukskābes omega-3 un omega-6, kas rūpējas par sirds un asinsvadu veselību, palīdz stiprināt imunitāti, – uzskaita kaņepju aizdara ražotāja un popularizētāja, piemetinot, ka tālākie ceļotāji, kurus “Adzelviešos” cienājuši ar latviešu melnajiem ikriem, bijuši no Japānas, Ungārijas un Krievijas, bet pārsvarā interesenti esot, protams, no Latvijas. Tālumnieku pirmā reakcija, ieraugot šo produktu, esot izbrīna pilna – vē, kas tas tāds, tik melns? Kad nogaršojot, lielākā daļa ēdāju neierasto aizdaru slavējot. It īpaši to esot iecienījuši veģetārieši.

Reklāma
Reklāma

“Adzelviešu” produkciju var meklēt “Rimi” veikalu ķēdē Rīgā, kuros ir nodaļa “Klēts”, Centrāltirgū, Vidzemes tirgū un Āgenskalna tirgū, kā arī “Lāču” maizes stendos un ekoloģisko produktu tirgotavās.

 

Saimniekošanas virzieni


Kaņepēm atvēlot aptuveni 10 hektārus zemes. Sēj blīvi jeb sabiezināti, lai izaugtu nelielas, būtu vieglāk novākt ar kombainu. Kaitēkļu un nezāļu apkarošanai neizmantojot pesticīdus un citas ķīmiskas vielas, kuras var lietot kaņepju nogatavināšanai lielās platībās, ļaujot kultūrai augt dabīgi. Atbirums tādēļ esot diezgan liels, arī sēklu kvalitāti stipri ietekmē laika ap­stākļi pirms novākšanas.

Pārliecībā, ka latviešiem jāatjauno arī tradīcija ēst pākšaugus, Grīnbergi sēj un audzē pelēkos zirņus. Pērk Valsts Priekuļu lauksaimniecības selekcijas institūta zinātnieku selekcionētās sēklas, tās sēj tīrsējā.

Savulaik lielā platībā stādījuši kartupeļus, kas šajā reģionā labi padodas, bet tagad apjomu samazinājuši, jo dažādu iemeslu dēļ pārtraukuši sadarbību ar “Aloja Starkelsen”. Tagad izaudzēto ražu pārdodot savas zemnieku saimniecības stendā Valmieras tirgū, vedot arī uz Rīgu dažiem sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. “Adzelvieši” priekšroku dod divām kartupeļu šķirnēm – ‘Vineta’ un ‘Laura’.

– Kādu gadu labāk padodas viena kultūra, citu – otra, toties augu seka, kam pastiprināti seko Augu aizsardzības dienests, tiek nodrošināta, – uzsver Dzidra Grīnberga un atceras, ka Ivara Godmaņa pirmās premjerēšanas gados viņiem bijusi tik laba rudzu raža, ka par nopelnīto naudu varējuši nopirkt māju tai sievietei, kas iepriekš mitusi viņu īpašumā.

– Zviedrijā dzīvojošais Jāņa onkulis, kuram piederēja 30 hektāru senču zemes, teica manam vīram, ka savu īpašumu novēlēs viņam, ja parūpēsimies par to, lai “Adzelviešos” paliktu tikai dzimtai piederīgie. Kā jau daudzviet, arī šeit padomju gados mita vairāki ienācēji.

Par pērno graudaugu ražu tāpat nevarot sūdzēties, grūtāk bijis to novākt, jo pievīlis kombains, kas kalpo jau krietnu laiku. Tehnikas parku pamazām atjaunojot, dēls, kura pārziņā tas ir, nesen nopircis “Valtru”, tagad esot padomā iegādāties jaunu kombainu. Lielus kredītus šādiem pirkumiem neņemot, bet bez tiem arī neiztiekot. Nesen līzingā paņēmuši kravas busiņu, ar ko pārvadāt saražoto produkciju.

– Ja grib saimniekot intensīvi, vajag daudz zemes, jaudīgu tehniku un zināšanas, lai izmantotu jaunākās saimniekošanas metodes. Tad laba raža ir garantēta, – ir pārliecināta Dzidra.

Graudus ved uz lauksaimniecības kooperatīvu “Daibe”, kur tos izkaltē un palīdz arī realizēt. Minerālmēslus iegādājoties no Vidzemes agroekonomiskā kooperatīva, šo to no izaudzētā viņiem nododot.

Jau labu laiku “Adzelvieši” interesentiem piedāvā zālāju sēklas.

– Mēs audzējam sarkanā āboliņa šķirni ‘Dižstende’, arī ganību aireni, viengadīgo aireni, timotiņu, pļavas auzeni un vēl citus zālājus, turklāt visi ir selekcionēti Latvijā. Esam noslēguši licences līgumu, kas mums ļauj tirgot šīs sēklas.

Saimniekojot Dzidrai lieti noder agronomes izglītība un uzkrātā pieredze, daudzus gadus strādājot lauksaimniecībā. Agronoms ir arī Jānis, kurš esot daudzu “Adzelviešos” iedzīvinātu ideju autors. Nu viņš saņem Eiropas pensiju, bet saimnieka pilnvaras nodevis dēlam Matīsam un savai dzīvesbiedrei.

“Adzelviešos” līdzās ģimenes locekļiem strādā arī četri darbinieki. Grāmatvedība uzticēta speciālistei no kādas firmas.

 

Ar pietāti pret dzimtas vēsturi

Pirmās rakstiskās liecības par Grīnbergu dzimtas īpašumu esot no 1878. gada, kad Jāņa vecvectēvs Dāve Grīnbergs no Baltijas domēnu pārvaldes izpircis “Adzelviešu” mājas. Nu jau tajās saimnieko piektā paaudze.

Dzidra spriež: lauku sētu no izpostīšanas paglābis Jāņa tēvs, kurš kolhozu laikā padomju saimniecībā “Burtnieki” strādāja par dārznieku, jo dzīvojis “Adzelviešos” mājas vienā spārnā.

– Mūsu lielais lepnums ir 1912. gadā celtā klēts ar trim durvīm, kas tagad Latvijā liels retums. To atzina arī dzejnieks Imants Ziedonis, kad kopā ar Ēriku Hānbergu un Aivaru Berķi iegriezās mūsu sētā, lai izvērtētu šeit saglabāto kultūras mantojumu, – atceras Dzidra.

Lai mūsdienu latviešus un ārvalstu ceļotājus varētu iepazīstināt ar darbarīkiem, ar kuriem ne tik senā pagātnē strādājuši senči, Jānis Grīnbergs tuvākā un tālākā apkārtnē tos meklējis un vācis vienkop.

– Vīram patīk to darīt un, ja patīk, tad arī padodas.

Viens no vecākajiem autentiskajiem darbarīkiem “Adzelviešu” mājās ir simtgadīgā paisīkla, ar ko veic kaņepāju pirmapstrādi – salauza kokšķiedru. Šo ierīci Jānim uzdāvinājis draugs Kārlis Balodis no Inešiem.

Gar vecās klēts abiem sāniem sarindoti vēl daudzi citi darbarīki, kas nepieciešami, lai no ka­ņepājiem iegūtu šķiedru, no kuras vīt auklas un valgus. Gan Dzidra, gan Jānis lauku ceļotājiem rāda, kā to dara. Tāpat iepazīstina ar kaņepju aizdara gatavošanas procesu un maltuvē demonstrē, kā starp dzirnakmeņiem sabirst mieži, lai taptu iesals alum.

– Kādreiz zemnieki varēja labi nopelnīt, pārdodot kaņepju un linu šķiedru. To rūpnīcās pārstrādāja, ieguva diegus, no kuriem auda audumus. Tagad Latvijā tekstilrūpniecība ir likvidēta. Ja grib redzēt, kā izskatās no kaņepju auduma šūta blūzīte vai cepurīte, jābrauc uz Franciju vai Vāciju. Piemēram, Berlīnē turku kvartālā ir veikaliņš “Viss no kaņepēm”, – rezignēti nosaka “Adzelviešu” saimniece Dzidra Grīnberga.

{gallery id=”1816″}