Kultūra
Teātris un kino

Mežonis un viņa Burve. Visocka un Vladi traģiskais mīlasstāsts 5

Foto – TASS

Burve

JEKATERINA MARINA VLADIMIROVNA POĻAKOVA-BAIDAROVA (dz. 1938. g.)
NODARBOŠANĀS: aktrise

Jekaterina Marina piedzima krievu emigrantu ģimenē Francijā, Kliši pilsētiņā. Vecāki bija radošas personības: tēvs – krievu un čigānu romanču izpildītājs, bet māte – balerīna. Marina bija jaunākā no četrām meitām. Vecāki savām meitām paredzēja aktrišu karjeru, un šajā virzienā arī viņas izglītoja. Viņas mācījās spēlēt klavieres, dziedāja, apmeklēja baleta nodarbības. Un visas patiešām kļuva par aktrisēm.

Marina izcēlās ar savu daiļumu. Viņai bija pavedinoši zaļas acis, smalki sejas panti ar cēliem vaigu kauliem, porcelāna krāsas āda, dabiski blondi mati un no mātes mantots graciozs balerīnas augums. Šāda āriene piesaistīja franču un itāļu režisoru uzmanību. Kino viņa debitēja 11 gados, bet pirmā nopietnā loma bija Anžela režisora Džuzepes de Santisa filmā “Mīlas dienas”. Marinai tad bija 15 gadu.

Ar nākamo lomu viņai izdevās iemantot pasaules slavu. 1956. gadā viņa nospēlēja galveno lomu režisora Andrē Mišela filmā “Burve”. Filmā nav nevienas erotiskas epizodes, taču, neskatoties uz to, tā apbūra skatītājus visā pasaulē. Režisors lika nepilngadīgajai Marinai filmējoties vilkt kleitu uz kaila auguma, jo kā gan citādi vari būt ragana, kas dzīvo mežā? Un pret raganu Ingu nespēja palikt vienaldzīgs neviens vīrietis, kurš noskatījās šo filmu, bet sievietes, iespaidojušās no filmas galvenās varones, Ingas vārdā nosauca savas meitas. Filma kļuva par spilgtāko visā Marinas karjerā un par liktenīgu viņas dzīvē, jo tieši pēc šīs filmas noskatīšanās Vladimirs Visockis pārliecinoši paziņoja, ka šī meitene kļūs par viņa sievu.

Mežonīgais talants

VLADIMIRS VISOCKIS (1938.–1980. g.)
NODARBOŠANĀS: aktieris, dziedātājs, dzejnieks

Vladimirs piedzima 1938. gada 25. janvārī Maskavā. Ģimene mitinājās lielā komunālā dzīvoklī, kur uz 38 istabiņām bija viena ateja. Tēvs Semjons Visockis bija kara sakarnieks; māte Ņina Serjogina – vācu valodas tulce. Vecāki vēlējās zēnu un bija laimīgi, kad piedzima Vladimirs. Bērnībā viņš spēja aizraut visus ar savu izskatu vien, jo izskatījās pēc eņģelīša. Lai gan pēc dabas bija īsts velnēns.

Viņam bija trīs gadi, kad sākās karš. Tēvs devās uz fronti, bet zēns palika ar māti Maskavā. Māti pārsteidza tas, ka Vladimiru itin nemaz nebiedē skaļā bombardēšana, gluži otrādi – viņš sajūsmā skrēja pa koridoru, kliedzot: “Pilsoņi, gaisa trauksme!” Zēna naivā bezbailība nomierināja māti, un arī viņa pārstāja baidīties no sirēnu kaukšanas. Taču, kad vācieši sasniedza Maskavas pievārti, viņa ar dēlu devās uz Voroncovkas ciemu Orenburgas apgabalā. Tur viņa atrada darbu spirta rūpnīcā, bet Vladimiru iekārtoja bērnudārzā. 1943. gadā, kad galvaspilsētai okupācija vairs nedraudēja, viņi atgriezās Maskavā.

No kara atgriezās arī tēvs, taču – kopā ar savu jauno sievu Jevgeņiju Lihalatovu. Viņi atrada sev jaunu dzīves vietu un labprāt aicināja pie sevis ciemos Vladimiru. Savu bērnu jaunajai sievietei nebija, un padēlu viņa iemīlēja kā pašas dēlu. Tā kā viņa nestrādāja, laiks, ko veltīt zēnam, viņai bija vairāk nekā Ņinai. Tādēļ tēvs vienojās ar Ņinu, ka bez uzraudzības atstātajam zēnam būs labāk dzīvot tēva mājās.

1947. gadā kopā ar tēvu un pamāti Vladimirs devās uz Vāciju, kurp tēvs bija nosūtīts dienēt. Zēnam garnizonā iepatikās – iespēju “jaunradei” šeit bija vairāk nekā Maskavā. Reiz viņš ar vietējiem zēniem atrada granātas, no kurām viena uzsprāga. Sveiks un neskarts palika tikai Vladimirs… Pēc šā incidenta pamāte bija gatava uz visu, lai tikai novirzītu zēna prātu uz kaut ko citu. Viņa iegādājās viņam aitu suni un nopirka klavieres. Jāteic, ka Vladimirs kopš dzimšanas bija apveltīts ar absolūto dzirdi. Arī māte Ņina, kad varēja atļauties, veda dēlu uz baletu, operas un teātra izrādēm, kas zēnam ļoti patika. Pārradies mājās, viņš tad ķērās pats pie savu izrāžu veidošanas, kuru galvenais varonis, protams, bija viņš pats.

No Vācijas atgriezies Maskavā, 1949. gadā Vladimirs iestājās teātra pulciņā, ko vadīja MHAT aktieris V. Bogomolovs. Reiz Ņina ieradās uz mēģinājumu, lai paraudzītos, kā spēlē viņas dēls. Pēc mēģinājuma viņa piegāja pie pasniedzēja un jautāja, vai viņas dēlam ir aktiera dotības. Bogomolovs nešauboties atbildēja, ka viņam tādas ir un skatuve ir viņa aicinājums. Vladimirs tagad līdz vēlai naktij darbojās dramatiskajā pulciņā. Otra viņa talanta šķautne bija dzeja, ko viņš sāka sacerēt jau kopš astoņu gadu vecuma. Drīz viņš sāka sacerēt arī dziesmas. Vidusskolas laikā Vladimirs lūdza mammai uzdāvināt ģitāru, ko viņa arī uzdāvināja kopā ar pašmācības instrukciju. Tiesa, Vladimirs šo māku jau bija apguvis pagalmā.

Kad pēc skolas beigšanas Vladimirs pauda likumsakarīgu vēlmi iestāties teātra fakultātē, pēkšņi pret to iebilda gan māte, gan tēvs. Viņiem aktiera profesija tomēr šķita pārāk nenopietna un nedroša. Vladimirs pakļāvās vecāku gribai un iestājās mehānikas fakultātē. Sekmes bija labas, taču nodarbības viņu neinteresēja, un pirmā sesija kļuva arī par pēdējo. Vladimirs sadumpojās un izņēma dokumentus, lai iesniegtu aktierstudijas MXAT nodaļā. Taču tas viņam izdevās ar lielām pūlēm. Iemesls bija nevis talanta trūkums, bet viņa specifiskā balss, kuru uzskatīja par skatuvei nederīgu. Izglāba kursa vadītājs Pāvels Masaļskijs.

1959. gadā Vladimirs sāka filmēties kino, taču pirmo nopietno lomu nospēlēja 1966. gadā filmā “Vertikāle”. Tai sekoja “Dienēja reiz divi biedri”, “Intervence” un “Bīstamās viesizrādes”. Tomēr viņa īstā vieta bija skatuve. Par savu viņš sauca Maskavas drāmas un komēdijas teātri Tagankā, kur arī nostrādāja līdz pat savai nāvei.

Viņa karjera veidojās pārliecinoši. Vladimirs iekaroja skatītāju simpātijas un kļuva par visas padomju valsts mīluli. Viņu pazina un cienīja arī aiz valsts robežas. Taču kaut kā allaž pietrūka… Viņa īstā dzīve noritēja uz skatuves, kurai viņš sevi atdeva bez atlikuma. Iespējams, tādēļ katra neveiksme ievainoja viņa dvēseli.


Palikt divatā


Līdz mirklim, kad Vladimirs sastapa Marinu, viņš jau bija divreiz stājies laulībā. 1967. gadā Marina ieradās Maskavā kā starptautiskā kinofestivāla goda viešņa. Marinu veda uz dažādiem kultūras pasākumiem un teātra iestudējumiem, tostarp arī uz Tagankas teātri, kur tobrīd spēlēja Visockis. Tāpat kā visu zāli, viņu pakļāva aktiera spēcīgā un neparastā balss. Viņš spēlēja tā, ka pārējie personāži likās nozūdam no skatuves, it kā vispār nebūtu bijuši.

Pēc izrādes Marinu uzaicināja vakariņās kopā ar Tagankas aktieriem, un tovakar viņi pirmo reizi sastapās. Vladimirs piegāja pie Marinas un, nebildis ne vārda, satvēra viņas roku, raugoties viņas zaļajās acīs gluži kā hipnotizēts. Tā viņi nosēdēja viens otram pretim visu vakaru. Marinai likās, ka viņi jau sen ir pazīstami. Viņš viņai teica, ka apprecēsies ar viņu, uz ko viņa smiedamās atsacīja, ka nemīlot viņu, uz ko viņš savukārt mierīgi sacīja, ka ar laiku spēs viņai iepatikties. Un viņam bija taisnība. Marina drīz jutās gluži kā pirmo reizi iemīlējusies. Cik vien tas bija viņas spēkos, viņa cīnījās ar šīm jūtām: par kādu gan mīlestību var būt runa, ja abiem aiz muguras jau divas laulības, kopā pieci dēli, turklāt katrs dzīvo citā valstī, kur abiem ir darbs, kuru tie dievina!

Atgriezusies Francijā, Marina domās pastāvīgi kavējās pie Vladimira. Visbeidzot, lai justos viņam tuvāka, Marina iestājās aktieru arodbiedrībā un Francijas komunistiskajā partijā. Pateicoties šai rīcībai, viņa kļuva ne tikai par padomju skatītāju, bet arī ierēdņu mīļāko aktrisi. Viņai vieglu roku piešķīra vīzas iebraukšanai valstī un godāja gandrīz vai kā PSRS un Francijas labās gribas vēstnesi.
Kad Marina ieradās PSRS, lai filmētos Likas Mizonovas filmā “Sižets nelielam stāstam”, viņa bija paņēmusi līdzi arī savu māti un dēlus. Māte atgriezās Francijā, bet dēlus Marina nosūtīja uz pionieru nometni apgūt krievu valodu, bet pati tikmēr nodevās romānam ar Vladimiru. Kā dienu, kad viņa pilnībā apzinājusies, ka ir iemīlējusies, Marina atminas, ka Vladimirs viņu aizvedis uz kādu nomaļu piepilsētas pludmali un nodziedājis viņai savas visbīstamākās dziesmas, kurās minētas gan staļiniskās represijas, gan inteliģences apspiešana. Visvairāk Marinu uzrunājusi dziesma “Vilku medības”.

PSRS tolaik nebija viegli pabūt divatā. Viesnīcās varēja apmesties tikai ārzemnieki vai iedzīvotāji no ārpilsētām. Marina meta lepnumu pie malas un palūdza Maskavas draugam atvēlēt viņiem ar Vladimiru viņa dzīvokli uz vienu nakti. Turpmāk, lai pavadītu kopā nakti, viņi lūdza tamlīdzīgu pakalpojumu citiem draugiem, izīrēja kajīti uz kutera vai iegādājās biļetes vilciena kupejā “Maskava–Ļeņingrada”. Kad Vladimirs piedāvāja apmesties pie viņa mātes, Marina piekrita. Tagad viņiem bija vesela istaba.

Patvērums

Par to, ka Vladimirs mīl iedzert, Marinu ne reizi vien brīdināja draugi, taču tad vēl viņa īsti nesaprata, ko tas nozīmē patiesībā. Krievijā taču visi dzer šņabi. Viņa pati arī bija iemācījusies to darīt. Reiz Vladimirs pats ieminējās, ka dzert viņš nedrīkst. Sākumā Marina nemanīja nekā aizdomīga – tāpat kā visi, iedzēris Vladimirs likās atslābis un jautrāks. Bet reiz viņš nepārnāca mājās, un Marina sāka uztraukties. Nakts vidū viņai piezvanīja un nosauca adresi, kurp doties Vladimiram pakaļ. Marina viņu sastapa pilnīgā nemaņā un pārveda mājās. Kad dzērums pagaisa, viņš atkal bija pilns cerību un apgalvoja, ka tas vairs neatkārtosies. Vladimirs pārliecināja Marinu, ka viņam pietiek vien ar viņas klātbūtni, lai nedotos šajā atvarā. Marina noticēja un ar lepnumu pieņēma savu jauno – glābējas lomu. Bet to, cik tā būs grūta un ko no viņas prasīs, viņa tobrīd pat nespēja iztēloties.

Nepatikšanas sāka sagādāt arī Visocka bijusī iemīļotā Tatjana Ivaņenko. Marina jutās šokēta, kad Tatjana ieradās viņu dzīvoklī un bez kādām ceremonijām aicināja Marinu uz virtuvi sarunai zem četrām acīm. Vladimirs bija turpat blakus. Tatjana ieteikusi Marinai atgriezties atpakaļ savā iepriekšējā dzīvē, kamēr nav par vēlu, jo viņai neesot ne jausmas, kāds Vladimirs ir patiesībā, un ka tikai tādai sievietei, kāda ir viņa, ir pa spēkam tikt ar viņu galā. Vladimirs savukārt Tatjanai paskaidrojis, ka vairs viņu nemīlot, taču tad paķēra no galda pudeli un sāka dzert tieši no kakliņa. Pirmajai pudelei sekoja vēl viena un tad vēl. Un tā vairākas dienas…

Tatjanai bija sava daļa taisnības: Vladimirs patiešām atgriezās pie viņas – ik reizi, kad Marina devās uz Franciju. Tatjana turpināja viņu mīlēt un par viņu rūpēties, kad viņam tas bija nepieciešams. 1972. gada septembrī viņai piedzima meitiņa. Viņa gan noliedza, ka tā ir Vladimira meita, taču neviens neticēja – meitene bija viņam pārāk līdzīga.

Lai nu kā, Marina tomēr palika galvenā sieviete Vladimira dzīvē. Viņš viņai regulāri zvanīja, vien lai dzirdētu viņas balsi vai nolasītu jaunās dzejas rindas. Lai redzētos ar iemīļoto, Marina pirka tūrisma braucienu ceļazīmes uz PSRS, maksāja par viesnīcām, kurās neuzturējās, un par ēdienu, kuru neēda, jo mitinājās Vladimira mātes dzīvoklī. Marina uzvedās tā, it kā viņa būtu nevis smalka franču aktrise, bet parasta krievu sieviete, kura iemīlējusies vīrietī ar sarežģītu raksturu. Viņa sadraudzējās ar Ņinu, gāja iepirkties uz tirgu, gatavoja ēdienu, centās padarīt košāku Vladimira ikdienu. Vladimiram pietika ar viņas mīlestību, tā viņu iedvesmoja jaunradei. Vakaros, kad Marina jau bija devusies pie miera, Vladimirs iekārtojās pie sava rakstāmgalda ar seju pret balto sienu, lai nekas nenovirzītu viņa uzmanību, un devās savos iztēles ceļojumos. Rītausmā viņš Marinu modināja, lai nolasītu svaigās dzejas rindas, mazliet nosnaudās un devās uz teātri. Un jutās laimīgs. Likās, viņam visam pietiek spēka. Un tā tas arī bija, kamēr viņš nedzēra…

Medusmēnesis

Marina lutināja Vladimiru gluži kā bērnu. Dāvināja viņam ārzemju mašīnas, jo viņa kaislība bija ātrums. Taču viņš tās vienu pēc otras sadauzīja kā rotaļlietas. Marina juta, ka tā ilgi turpināties nevar, un viņi nolēma apprecēties, lai Marina varētu ierasties PSRS legālas sievas statusā. Viņi reģistrēja laulību 1970. gada 1. decembrī, klusi un mierīgi. Marinai nebija krāšņas līgavas kleitas, Vladimiram nebija uzvalka. Viņi gribēja vien veikt šo formalitāti un pierunāja dzimtsarakstu biroja vadītāju novadīt ceremoniju viņas kabinetā.

Toties medusmēnesis bija krāšņs un neaizmirstams. Par to bija parūpējušies Vladimira pielūdzēji un draugi no Tbilisi. Svinības norisa uz motorkuģa. Vladimira draugs kinorežisors Sergejs Paradžanovs pārvērta jaunlaulāto kajīti par īstu Ēdenes dārzu, noklājot grīdu ar eksotiskiem augļiem – persikiem, aprikozēm, granātāboliem, vīnogām un vīģēm, un viņi patiešām jutās kā Ādams un Ieva paradīzē. Šis laiks kļuva par labāko viņu dzīvē.

Ar grūtībām viņi pameta pasakaino vietu, lai atgrieztos reālās dzīves krastos. Marina devās filmēties uz Franciju, Vladimirs – uz Taganku. Trīs gadus pēc “kāzām” Marina un Vladimirs uzrakstīja iesniegumu ar lūgumu atļaut Vladimiram pavadīt atvaļinājumu Francijā kopā ar sievu. Par viņu iestājās pats Žoržs Maršē, Francijas komunistiskās partijas ģenerālsekretārs, un Vladimirs saņēma savu pirmo ārzemju pasi.

Uz Franciju viņi devās ar mašīnu cauri Polijai un Vācijai. Vladimirs burtiski apreiba no jaunajiem iespaidiem. Pa ceļam viņš sniedza koncertus krievu emigrantiem un saprata, ka ir atzīts visā pasaulē, lai gan mājās viņu nepublicēja un līdz ar to oficiāli neatzina par dzejnieku. Viņi apbraukāja Eiropu, viesojās Amerikā, Kanādā un Meksikā. Tikmēr Maskavā izplatījās baumas, ka Vladimirs vēlas palikt Rietumos. Taču viņš bija pārāk krievisks, lai spētu dzīvot ārpus savas valsts un kultūras.

Dzīvības kapsula

Vladimira draugi, diplomāti, kas uz dažiem gadiem bija devušies darbā uz Āfriku, izīrēja viņam savu dzīvokli, kur viņš ar Marinu ilgi dzīvoja. Aizvien ikdienišķāka parādība kļuva Vladimira žūpošana. Labākajā gadījumā viņš atradās pie kāda no paziņām, sliktākajā – ārpus Maskavas, kaut kur uz kuģa vai pat citā pilsētā, bet dažkārt viņai zvanīja no Sklifosovska institūta ātrās palīdzības nodaļas, kur Vladimiru jau pazina kā “draugu”.

Gadījās, ka Marinai zvanīja uz Franciju filmēšanās laikā un teica, ka ar Vladimiru atkal problēmas. Viņa tad visu pameta un traucās uz Krieviju viņu atkal glābt. Marina izmisusi meklēja veidus, kā izārstēt Vladimiru no alkoholisma. Viņa uzzināja par kapsulu – “esperāli”, ko iešuj zem ādas. Tas bija riskanti, bet Marina ķērās pie visiem salmiņiem. Kad kapsula iešūta, cilvēks nevar dzert ne lāses, citādi viņu gaida nāve. Ar pirmās kapsulas palīdzību Vladimiram izdevās noturēties pusotru gadu, taču tad viņš nenovaldījās un pats to izgrieza laukā ar nazi. Pēc mirkļa, nomierinājies, viņš jau atkal lūdza to iešūt atpakaļ, tikai kādā pašam nepieejamā vietā. Tomēr regulāri lūdzās pazīstamam ārstam, lai to izņem. Un tad atkal lika atpakaļ. Starplaiki starp kapsulas iešūšanu un izņemšanu kļuva arvien īsāki. Tomēr Marina uzskatīja, ka tieši ar kapsulas palīdzību izdevās pagarināt Vladimira mūžu vismaz par sešiem gadiem.

Taču uzradās cita Vladimira atkarība. Viņš vēlējās, lai viņiem ar Marinu būtu kopīgs bērns, taču viņa pret to kategoriski iebilda. Kāpēc? Ar Vladimira alkoholismu Marina vēl kaut kā tika galā, taču narkomāniju gan viņa necieta ne acu galā. Šai pieredzei viņa jau bija gājusi cauri ar savu vecāko dēlu. Vladimirs, to visu labi zinot, cik vien ilgi spēja, slēpa no viņas savu jauno atkarību. Morfiju viņš sāka lietot, jo bija padzirdējis, ka morfijam ir pa spēkam uzveikt tieksmi pēc alkohola. Reiz pamēģinājis viņš uzreiz kļuva atkarīgs.

Marina sākotnēji noticēja, ka Vladimirs kontrolē sevi vien ar gribasspēka palīdzību. Kad uzzināja skarbo patiesību, likās, naids viņu saplosīs gabalos. Kad emocijas pierima, viņa sāka meklēt kārtējo glābšanas riņķi. Viņai izdevās Vladimiru iekārtot Parīzes narkoloģiskajā klīnikā. Pēc rehabilitācijas Marina viņu aizveda uz savas māsas māju Francijas dienvidos. Taču Vladimirs rāvās atpakaļ uz Maskavu. Marina viņu palaida. Viņai vairs nebija spēka cīnīties. 1980. gada 11. jūlijā viņa sava mīļotā seju redzēja pēdējo reizi.

Vladimirs jutās arvien sliktāk, taču turpināja spēlēt teātrī. Un turpināja dzert. Viņam pastāvīgi bija slikti. No Marinas zvaniem viņš sāka izvairīties, jo jutās nožēlojami. Reiz viņš kādam draugam atklāja, ka vairs nespēj palikt kopā ar Marinu, taču vienlaikus nespēj savu dzīvi iedomāties bez viņas. Marina turpināja zvanīt. Kad viņš atbildēja, balss, kas reiz viņu savaldzināja no skatuves, bija salauzta un neskanīga. Viņi atkal strīdējās. Vladimirs baidījās, ka zaudējis Marinu uz visiem laikiem.

Marina reiz teica, ka zaudējusi cerības un dosies uz vēstniecību, lai iesniegtu šķiršanās prasību. Tobrīd viņš pat pret to neiebilda, jo likās, ka Marina prasa no viņa pārāk daudz. Vieglāk likās vienkārši padoties. Viņš atrada sev jaunu aizraušanos – tekstila institūta studenti Oksanu Afanasjevu. Viņa, protams, nespēja aizstāt Marinu, bet šī meitene no viņa neko neprasīja, nelika mainīties. Meitenei Vladimirs vienkārši bija elks, neskatoties ne uz ko.

Tomēr Vladimirs atrada sevī spēkus un apņēmības pilns piezvanīja Marinai un teica, ka ar alkoholu un narkotikām ir cauri un viņam ir vīza un biļete uz 29. jūliju, prasot, vai viņa vēl viņu gaida… Marina, protams, teica, ka vienmēr viņu gaida. Taču… nesagaidīja. 25. jūlijā tālruņa klausulē atskanēja nevis mīļotā balss, bet kāda sveša, auksta un bezcerīga, kas paziņoja – Vladimirs ir miris.
Vladimira nāves gultai līdzās bija viņa māte, Oksana un draugi, tostarp ārsts reanimatologs Anatolijs Fedotovs. Viņi visi centās kaut kā palīdzēt, kad Vladimirs ķēra pie sirds, kliedzot no sāpēm un sakot, ka nakti neizturēs. Tad piepeši viņam it kā kļuva labāk un viņš pat sāka kaldināt nākotnes plānus. Visi atviegloti uzelpoja. Taču laikā starp trijiem un puspieciem no rīta apstājās viņa sirds.

Marina ieradās Maskavā uz bērēm. Neskatoties uz to, ka avīzēs bija ievietoti vien divi neuzkrītoši nekrologi par Vladimira nāvi, ziņa izplatījās pa visu Maskavu fantastiskā ātrumā. Atvadīties ieradās aptuveni 40 000 cilvēku. Pēc bērēm Marina atgriezās Parīzē un mājās uz galda atrada Vladimira pēdējo vēstuli, kurā nebija datuma. Tajā viņš pēdējo reizi atzinās viņai mīlestībā un solīja, ka tā nekad nebeigsies.

LA.lv
LA
LA.lv
Kultūra
Atkārtoti izlaista Anša Cīruļa veidotā pirmā Latvijas Republikas pastmarka
9 stundas
LA
LA.lv
Kultūra
Noskaties: leģendārais pokemons Pikačū jaunā filmā kļūs par detektīvu
9 stundas
LA
LA.lv
Kultūra
Rādīs Igaunijas simtgades programmā tapušu seriālu par brāzmainajiem 90. gadiem
9 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

DK
Dace Kokareviča
Latvijā
“Šiva*, atkāpies no Vanagkalna!” Būt vai nebūt Zemes enerģiju parkam Baldonē?
14 minūtes
LE
LETA/LA.lv
Sports
Štrombergs liek punktu sportista karjerai
1 stunda
LE
LETA
Pasaulē
Rinkēvičs: Ministriju līmenī ir atšķirīga gatavība “Brexit”
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Otrdienas vakarā Rīgā izveidojušies ievērojami sastrēgumi
31 minūtes
LE
LETA
Laukos
ZM: “Latvijas valsts mežiem” cena par “Bergvik Skog” īpašumiem bija pārāk augsta
1 stunda