Egils Līcītis: Negribas, ka salauž pirkstus 7
Pēdējās vardarbības masu medijos atspoguļotas pieklusinātā tonalitātē, itin kā nebūtu sarkanā trauksmes signāla vērtas. Kāds vīrs – tiek ziņots, ka caurmērā kārtīgs ģimenes tēvs, – nogriezis cilvēkam galvu, iegrebis tajā islāmistu lozungus, ar auto taranējis gāzes fabrikas vārtus, paspridzinājis, vienu otru ievainojis. Cits vīrietis, pēc izskata patīkams jauns students, ar automāta kārtām noslaktējis dučiem Tunisijas pludmales atpūtnieku, bet humāni neņēmis mērķēklī apkalpojošā personāla ļaudis. Reportieri atainojuši, eksperti TV kanālos secinājuši – pie tā būs jāpierod, jo terorisms kļuvis nesavaldāms, kā no pudeles izlaists džins. Šaus, kaus, nāvēs vairāk – jāpierod.
Jāatmet domāšanas stereotipi. Ka Latvijai solidāri nav jāuzņem no humānām katastrofām aizmukuši, stīvi un zili nosaluši, no Vidusjūru vagojušām tupelēm Eiropas krastā nocelti bēgļi. Tuvo Austrumu, Ziemeļāfrikas cilvēki, ar kuriem klausītājus iepazīstinājusi Latvijas radio speciālkorespondente. Patvēruma meklētāji ir dievbijīgi, solīdi, pārsvarā izglītoti jaunekļi. Kurš dzimtenē bijis zobārsts, kurš IT speciālists vai pārstrādājies arhitekts. Viņu mājas vietā tagad ir bumbu izrauts krāteris, dokumenti un čeku grāmatiņas sadeguši, vārdā lielai daļai Mohammads, un patlaban jādzīvo grūtos apstākļos. Visi būtu gatavi vai kaklu lauzt smagos darbos, bet ciešamākos Eiropas apstākļos, lai uzturētu ģimenes.
Mūs māca tagad būt solidāriem, jo savulaik bēgļi no Latvijas raduši pajumti citās zemēs. Latvijai nav jābūt pamātei. Nevajag bīties no svešādā. Te ienāks labi liela ļaužu sabiedrība ar savām paražām. Papriekš būšot sievietes, bērni, sirmgalvji. Viņi jānodrošina ar starptautisko tālsarunu centrālēm, kulta un kultūras centriem, mitekļiem ar stereoiekārtām un kamīnu. Der atļaut muhamedāņu sievietēm staigāt tradicionālajā ģērbā, jāsaprot, ka atbraucēji neēd cūkgaļu, gribēs Šarolē šķirnes liellopa mīkstumu. Tālāk cilvēcības vārdā – negribēsim šķirt bērnus no tēviem, sievas no vīriem, vecīšus no dēliem. Islāmpiederīgo kupli sazarotajās ģimenēs ir brālēni, sievasmātes, radiņi. Mohammadus ekranizēs kā rentgenā, daktiloskopēs un kā elles mašīnu metējiem nesaistītus ielaidīs šos studentus un zobārstus Latvijā.
Grūti teikt, vai akurāt visiem būs pieņemams mūsu dzīves modelis. Iekārtojušies muslimi mēriem jautās – kāpēc nav uzcelta mošeja? Pie zināmas nesaprašanās viņi varētu nozagt Laimdotu Straujumu un paturēt par ķīlnieci, kamēr valdība Ziemassvētkus nenoliek pareizā datumā. Pie tā jāpierod.
Kas man personīgi jāņem vērā? Kad Parīzē apšāva redakciju, vietējo islāmticīgo vadonis bija iecietīgs. Sacīja, ka ar karikatūristiem, kas nepiedienīgi zīmējuši pravieti, asinsdarbus nevajadzējis nostrādāt. Pietiktu, ka salauž pirkstus. Nu preses brīvībā ieradinātam žurnālistam jāuzmanās. Kaut pārpratuma pēc neiekulties nepatikšanās par kādu vietu svētos rakstos vai ar citu aizskārumu. Negribas jau, ka lauž pirkstus, bet ja nu starp mūsu viesiem gadās jūtelīgāks vai skarbāks atbraukušais…
