Latvijā
Politika

Cilvēki nav negodīgi, nodokļu sistēma ir netaisna. Intervija ar Krišjāni Kariņu 16


Krišjānis Kariņš
Krišjānis Kariņš
Foto – Valdis Semjonovs

Vai nodokļu reforma ir tēmēta pareizajā virzienā, kas sagaida mūsu valsts darba tirgu un Eiropas Savienību kopumā – par šiem un citiem jautājumiem saruna ar Eiropas Parlamenta deputātu Krišjāni Kariņu, kuram Eiropas Tautas partijas frakcijā uzticēta atbildība par rūpniecības, enerģētikas un pētniecības politiku. Deputāts strādā arī ekonomikas un monetāro lietu komitejā.

Kā jūs vērtējat Saeimas pieņemtās izmaiņas nodokļu politikā? Vai tās kaut kādā mērā atrisinās līdzšinējās iedzīvotāju un uzņēmēju problēmas?

K. Kariņš: Latvijā tiek stāstīts, ka šeit ir viens no zemākajiem nodokļu slogiem Eiropā. Tā nav taisnība. Latvijā ir viens no zemākajiem nodokļu iekasējumiem pret iekšzemes kopproduktu, bet nodokļu likmes ir vienas no augstākajām Eiropas Savienībā. Tas liecina par to, ka valstī ir liela ēnu ekonomika.

Nodokļu reforma ir laba iecere, kura nav vainagojusies ar sistēmas būtiskām izmaiņām. Kādas tad ir tās lielākās izmaiņas? Akcīzes nodokļa paaugstināšana atsevišķām precēm. Kad veikalos produkti kļūs dārgāki, pieaugs inflācija. Uzņēmuma ienākuma nodokļa reinvestētā peļņa būs stimuls investīcijām, kam ilgtermiņā vajadzētu vainagoties ar ekonomikas izaugsmi. Šis ir viens no tiem aspektiem, kas ir tēmēts pareizajā virzienā. Bet galvenā sāpe ir tā, ka darbaspēka nodokļi – iedzīvotāju ienākuma nodoklis un sociālais nodoklis – ir neadekvāti augsti Latvijas zemajām algām.

Paņemsim tipisko Latvijas uzņēmumu, kurā strādā pāris cilvēku un kur alga pamatā ir no 500 līdz 1000 eiro. Daudzi no šiem uzņēmumiem nespēj nomaksāt visu, ko valsts no tiem prasa, tāpēc tiem rodas jautājums – vai nu izbeigt uzņēmējdarbību, vai nemaksāt nodokļus.

Runājot par progresīvo nodokli, jāteic, ka Eiropā progresivitāte pārsvarā sākas no apmēram 1000 eiro mēnesī. Tie, kuru ienākumi ir zem 1000 eiro mēnesī, nemaksā nodokļus. Tātad 1000 eiro ir zemākā likme, no kuras sāk maksāt nodokļus. Bet mēs gribam visu to progresivitāti mākslīgi iespiest arī zem 1000 eiro.

Daudzas Eiropas valstis no Latvijas atšķiras arī ar to, ka tur pievienotās vērtības nodokļa (PVN) pazeminātā likme ir pārtikai un apģērbam. Lielbritānijā un vēl vienā otrā valstī pārtikai PVN ir pat nulle.

Bet Latvijā ir ļoti mazs tirgus un neliels iedzīvotāju skaits, tādēļ nav iespējams korekti salīdzināt to, cik izmaksā preces un pakalpojumi Latvijā un cik turīgajās Eiropas valstīs.

Jāņem vērā, ka Latvijā par izglītības un veselības aprūpes sistēmu maksā samērā šaurs iedzīvotāju slānis, un ir tendence tam slānim nepārtraukti kraut virsū, jo valsts budžetā trūkst naudas.

Mēs nespējam atzīt, ka mūsu nodokļu sistēma veicina nodokļu nemaksāšanu. Politiķi un amatpersonas izliekas, ka šajā jautājumā viss ir kārtībā. Cilvēki nav tik negodīgi, cik sistēma ir netaisna. Ja mēs spētu atzīt, ka tā ir problēma, tad varētu sākt meklēt risinājumu. Tiesa, risinājums droši vien nebūs viegli atrodams. Bet ārsts taču nekad neizārstēs pacientu, ja neuzstādīs diagnozi.

Kā Eiropas Parlaments raugās uz Eiropas darba tirgu un tā attīstības tendencēm?

Zema dzimstība ir ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas problēma.

Eiropā patlaban aug ekonomika, tas nozīmē, ka cīņa par darbaspēku palielināsies. Arī Latvija ir iesaistīta šajā cīņā. Taču algu un dzīves apstākļus, ko spēj piedāvāt Eiropas bagātākās valstis, grūti salīdzināt ar to, ko spēj piedāvāt Latvija.

Mūsu cilvēki turpina braukt projām, un mums ir jācer, ka darbaspēks no citām valstīm brauks šurp. Taču būtu naivi iedomāties, ka šie cilvēki būs no Vācijas, Itālijas vai Spānijas. Latvija var ieinteresēt vienīgi tos, kas dzīvo vēl nabadzīgāk par mums – baltkrievus, ukraiņus, kazahus, krievus…

Jūs esat ieguldījis pamatīgu darbu direktīvas izstrādē, kas vērsta pret naudas atmazgāšanu. Bet patlaban tā ir atvērta, lai to papildinātu. Kādi būs šie papildinājumi?

Eiropas Parlaments pirms divarpus gadiem pieņēma direktīvu, kura noteic, ka ofšoriem ir jāatklāj patiesā labuma guvēji visā Eiropā. Direktīva ir atvērta, lai to papildinātu, ka labuma guvēji ir jāatklāj arī trasta kompānijās, jāiekļauj arī banku turētāju reģistrs… Ja Interpols meklē pilsoni X, tad vienotajā reģistrā varētu pārliecināties, kurās bankās visā Eiropā meklētajam cilvēkam ir bankas konts. Parlaments ar Eiropas Padomi nespēja vienoties par likumprojekta teksta gala redakciju 10 mēnešus, bet nupat, pagājušās nedēļas pēdējās darba dienās, vienošanās panācām un varēsim virzīties uz priekšu, pastiprinot esošo likumdošanu un pilnveidojot patiesā labuma guvēju reģistru. Teksts vēl ir jāapstiprina parlamentam un padomei, taču panāktā vienošanās ir milzīgs solis uz priekšu.

Vai jūs uzskatāt, ka Eiropas Komisijas iesniegtā prasība Eiropas Tiesā pret Čehiju, Poliju un Ungāriju ir taisnīga?

Nevēlos iztirzāt, vai tā ir taisnīga vai netaisnīga. Bet skaidrs ir viens – tiem, kas visu laiku dod naudu Eiropas Savienības kopējā budžetā, sāk apnikt, kāpēc likumi attiecas tikai uz viņiem, bet citi tos var neievērot.

Bet poļi uzskata, ka bēgļi Polijā nepaliks, tāpēc nesaskata uzņemšanas jēgu.

Es aprakstu vēsmas, kas neizbēgami pūš. Nīderlandiešu nodokļu maksātājs, kurš nav priecīgs, ka viņa valstī ir daudz ieceļotāju, uzskata – kāpēc viņam ne tikai jāuzņem šie ieceļotāji, bet arī jāmaksā polim, kas tikai saņem naudu. No nīderlandieša viedokļa kaut kas nav pareizi. No poļu viedokļa arī ir taisnība. Pastāv divi scenāriji – viens nevēlams, otrs – vēlams. Viens ir, ka Eiropa sāk sašķelties valstīs, kas piekrīt kopīgajiem nosacījumiem, un tajās valstīs, kas atļaujas tos neievērot. Latvijai tādā gadījumā būs jāizvēlas, kurā pusē tā vēlas būt – kodolā, kur nosacījumi kļūst grūtāki, vai palikt ārpusē. Labais scenārijs būtu, ka dalībvalstis sāktu ieklausīties cita citā.

Polijas valdības politiskā kļūda ir tā, ka tā cīnās, nevis runā ar citām valstīm. Nesen tikos ar vienu Polijas ministru. Viņš ieradās manā kabinetā un bija uzbūris ainu, ka es simbolizēju to ļauno Briseli. Sarunas sākumā viņš man skarbi vaicāja: kā jūs, nelieši, mūs Jaltā pametāt! Viņš to sacīja vienam latvietim. Atgādināju viņam, ka esmu no Latvijas, un padomju okupācijas laikā mums bija sūrāk nekā viņiem. Viņa attieksme bija, ka jūs visi te esat nelieši, vienīgais taisnīgais esmu es. Bet es biju piekritis tikties ar viņu, lai palīdzētu Polijai elektrotirgus jautājumos atrast veidu, kā, mainot likumu, neiedragāt Polijas ekonomiku, kas ir balstīta uz oglēm. Mans nolūks bija draudzīgs. Bet Polijas ministra pirmo ievadvārdu zemteksts ar tulka palīdzību bija nolikt mani pie vietas. Es jau viņu saprotu, bet, ja viņš ar šiem pašiem vārdiem aiziet pie vācieša vai pie nīderlandieša, tad viņu noteikti nesapratīs. Kāds tur dialogs! Diemžēl Polijas valdība šādus cilvēkus sūta uz Briseli augstos amatos. Pazīstu Polijas deputātu palīgus, kas ir jaunākās paaudzes cilvēki un brīvi runā angliski. Redzu, ka viņu sejās, izdzirdot savu tautiešu pārmetumus Briselē strādājošajiem, ir rakstīts: lūdzu, beidziet runāt! Es gaidu, kad tā vētra norimst un mēs ar Poliju sāktu runāt par lietu. Polijas valdība šobrīd ir ekstrēms piemērs, kā nevajadzīgi pasliktināt attiecības.

Bet vai nav tā, ka tās domstarpības ar Višegradas valstīm pieņemas spēkā un neizskatās, ka rimsies?

Polijas un Ungārijas valdības ir uzņēmušas ārēji kareivīgu attieksmi pret Briseli. Bet jāatzīst, ka tādas Briseles, kā viņi to uztvēruši, nemaz nav. Brisele ir vieta, kur sanāk kopā no dalībvalstīm ievēlēti pārstāvji, lai mēģinātu atrast kopīgus spēles noteikumus.

Tātad jūs neredzat tādu situāciju, ka pretbriseliskais noskaņojums kaut kādā mērā kādā valstu grupā varētu uzvarēt un iedragāt Eiropas Savienības pamatu?

Jā, tas ir drauds. Francijas prezidents Makrons ļoti veicina, lai poļi paliek kā otrā šķira, bet mēs, kas vēlamies attīstīties tālāk, savelkamies ciešāk. Vācija, Francija, Nīderlande, Beļģija, Luksemburga ir gatava šim procesam. Pastāv jautājums par Itāliju un Spāniju.

Baltijas valstis ar Poliju ir fiziski atdalītas, un līdz ar to turēšanās kodolā tām būtu sarežģīta. Polijas atsvešināšanās nav, manuprāt, mūsu interesēs.

Vai Eiropas Parlamenta vēlme aizliegt kebabus, jo tajos ir fosfāti, nav gadījumā saistīta ar to, ka vienam otram galvā vējo tāds kā prieks neļaut tam musulmanim ēst viņa iecienīto maltīti?

Tur krustojas divas vēsmas. Viens ir tas, ka kebabs saistās ar musulmaņiem, bet otrs – ka tie, kas atbalsta ekoloģisko dzīvesveidu, ir atraduši vēl vienu produktu, no kura tiktu izslēgti fosfāti. Cik zināms, fosfāti ir visā pārstrādātā gaļā. Ja negribi fosfātus, neēd gaļu! Tas ir tāpat, kā izlikties, ka kebabs vai hamburgers pēkšņi būs veselīgs, ja tur nebūs fosfātu.

Vai pēc Makrona paziņojuma uz mūžīgiem laikiem ir atmests jautājums par Eiropas Savienības institūciju atrašanos tikai un vienīgi Briselē?

Katru gadu, kad balsojam par Eiropas Savienības budžetu, mēs iekļaujam jautājumu arī par Eiropas Savienības institūciju atrašanos tikai Briselē. Pārliecinošs deputātu vairākums nobalso pret šo priekšlikumu. Lai mainītu parlamenta mājvietu no Strasbūras uz Briseli, būtu jāgroza Eiropas Savienības dibināšanas līgums. Bet Francijai un Vācijai piekrist mainīt šo līgumu būtu tāpat kā latviešiem teikt, ka 14. jūnijs nav sēru diena, bet gan normāla vasaras diena. Vai – ka 18. novembris ir vēla rudens diena.

Strasbūra simbolizē Otrā pasaules kara beigas, kad Vācija atteicās no Elzasas reģiona. Strasbūra ir Francijas un Vācijas izlīguma simbols.

Pievērsīsimies arī iekšpolitiskajām problēmām. Vai jūs redzat politiskos spēkus, ar kuriem kopā “Vienotība” varētu startēt Saeimas vēlēšanās?

No vēlētāju puses jūtama noskaņa, ka “Vienotības” biedriem beidzot vajadzētu beigt strīdēties un sākt strādāt kopā. Tātad pieprasījums ir. Ja palūkojas uz politisko spektru, tad jāatzīst, ka “Saskaņai” un arī Zaļo un zemnieku savienībai ir diezgan stabils vēlētāju loks, arī Nacionālā apvienība tur diezgan stabilu reitingu, un tad ir ceturtā piektā daļa vēlētāju, kas savulaik balsojuši par “Vienotību”, kas tagad ir saskaldīta, un nav pieslējušies citam politiskajam spēkam. Viņi nezina, par kuru no sašķeltajiem “Vienotības” spārniem balsot.

Lai partija atkal apvienotos, tai ir jābūt kādai kopīgai idejai. Patlaban par valstiski svarīgiem jautājumiem – izglītību, veselības aprūpi, nodokļu politiku – mums domas ir katram savas. Šis ir tas izaicinājums, ka mums trūkst kopīgas izpratnes par to, kas un kā būtu jāveido. Agrāk bija aktīvas darba grupas, kas veidoja partijas programmu. Tagad, izrādās, tas atkal ir ļoti nepieciešams.

Kolēģi man ir aizrādījuši: Krišjāni, programma nav svarīgākais, galvenais ir matemātika. Bet vēlētājs taču nav muļķis, viņš sapratīs, ka mēs atkal mēģinām kādu apmānīt. Ja es vēlētājam nevaru pateikt, kādas vērtības “Vienotība” pārstāv, tad vēlētājam nav nekāda iemesla atbalstīt šādu partiju.

No partijas ir aizgājuši tie, kuri gribēja, un savstarpējā apkarošana ir beigusies. Tas nozīmē, ka palikuši diezgan līdzīgi domājošie.

Vienkārši pliki apvienoties ar tiem, kas ir ātri izveidojuši partijas, īpaši ar tādiem, kas ne tik sen apvainoja palikušos kolēģus, nebūtu prātīgi. Esmu pārliecināts, ka politika ir idejās balstīts pasākums. Eiropas Savienība nebalstās uz regulām un likumiem, direktīvām un izdevīgumu, kaut gan tas varētu tā šķist, bet tā balstās fundamentālā idejā, ka demokrātija un brīvība ir vērtības, par kurām ir jāstāv un jākrīt. Vērtības ir tās, kas tur vai nesatur kopā. Tieši tāpat ir ar partijām – ir jābūt vērtībām un idejām, kā attīstīt procesus sabiedrības interesēs. Protams, būtu labi, ja “Vienotība” varētu apvienoties vai atrast sabiedrotos ar citiem politiskajiem spēkiem. Bet, lai pie tā nonāktu, ir jābūt saturiskai bāzei, par ko tad mēs vienojamies. Nevar taču vienoties, balstoties tikai uz pliku matemātiku, ka viens plus viens ir divi.

LA.lv