Kultūra
Teātris un kino

Dzīvojam materiālistiskā pasaulē. Saruna ar Andreju Ēķi0


Andrejs Ēķis
Andrejs Ēķis
Foto: Timurs Subhankulovs

No ceturtdienas, 14. februāra, kinoteātros visā Latvijā sāks rādīt jaunu pašmāju komēdiju “Klases salidojums” – režisora ANDREJA ĒĶA un filmu “Svingeri” un “Blēži” radošās komandas jaunāko veikumu.

Tas būs stāsts par trīs vīru draudzību, kas izturējusi laika pārbaudi. 25 gadus pēc skolas absolvēšanas viņi saņem ielūgumu doties uz klases salidojumu, un piedzīvojumi var sākties.

Viens no galvenajiem tēliem, kuru atveido Nacionālā teātra aktieris Ainārs Ančevskis, ir noguris ģimenes galva, kurš nespēj pārdzīvot, ka viņa dzīve kļuvusi par rutīnu.

Mūziķis Juris Kaukulis spēlē mūžīgi jauno rokeri, kuram pielūdzējas ir visās aizkulisēs, tomēr viņš nespēj izveidot pilnvērtīgas attiecības.

Trešo draugu, kura lomā iejuties Valmieras teātra aktieris Imants Strads, nesen pametusi sieva, tādējādi iedragājot vīrieša pašpārliecinātību. “Klases salidojumā” redzēsim arī Elīnu Vāni, Ievu Puķi, Mārtiņu Eglienu, Mārtiņu Meieru.

Kompānijas “Platforma Filma” kontā ir populārās filmas “Baiga vasara”, “Rīgas sargi”, “Sapņu komanda 1935” un “Nameja gredzens”.

Ar producentu un režisoru Andreju Ēķi šajā sarunā arī par kases grāvējiem, autorkino un komerckino, un vienkārši labu kino.

Gandrīz trīsdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas klases salidojumā varētu satikties miljonārs un kāds bankrotējušais. Viens, kas dzīvo labklājībā, bet otrs nabadzībā slīkstošais. Varētu būt pamats drāmai. Kādēļ esat izvēlējies sižetu komēdijai?

A. Ēķis: Pats pēc dabas esmu cilvēks, kurš sevī nelaiž pesimismu. Nekad. Un, ja arī gadās kaut kas ļoti slikts, rīkojos pēc “Vējiem līdzi” varones Skārletas principa – par to es domāšu rīt… Tāpēc arī komēdija.

Taču mani nesaista prasti joki, bet gan labākā krievu kino parauga liriskās komēdijas, kuru spilgtākais pārstāvis ir, piemēram, Eldars Rjazanovs.

Klases salidojums izvēlēts tāpēc, ka, meklējot tēmu, lūko pēc tādas, kas cilvēku pēc iespējas vairāk uzrunātu un aizkustinātu. Mana māte, kurai jau astoņdesmit divi gadi, joprojām iet uz klases salidojumiem – sešdesmit gadus pēc skolas beigšanas.

Un filmā izmantotajā dāņu scenārijā ir viss klases salidojuma parādīšanai nepieciešamais – gan kādreizējo meiteņu lielā neziņa, ko tagad vilkt mugurā, gan iedoma, ka salidojumā jāpārguļ ar to mīlestību, ar kuru nebiji kopā toreiz jaunībā…

Kaut arī pēc rakstura esmu pašpārliecināts, neslēpšu, ka reizēm tiku ļāvies bažām, taču par šo filmu esmu pilnīgi drošs, ka tā būs liels “kases grāvējs”, jo ir izdevies kā aktieru ansamblis, tā viss pārējais.

Ja filma būs liels “kases grāvējs”, ko jūs teiktu tai sabiedrības daļai, kura uzskata – kases grāvēji jeb komerckino kā žanrs ar savu demokrātiskumu un vieglo uztveramību kaitē skatītāju gaumei un ar laiku mazina spēju saprast labu mākslu?

Galvenais ierocis mākslā ir spēja izraisīt līdzpārdzīvojumu.

Bet, ja tavu filmu noskatās daži cilvēki, neesi bijis pietiekami talantīgs, lai izstāstītu stāstu, un tātad to filmu esi taisījis vienīgi sev. Nepārprotiet, es mīlu labu autorkino, taču nez kādēļ tas ir tāds, ko pēc pirmizrādes redzējusi vai visa pasaule un nevis tikai viena kinozāle ar piecsimt skatītājiem.

Manā uztverē īsts autorkino ir Bergmans, Fellīni, Mihalkovs, Tarkovskis un mūsu meistars Jānis Streičs, kurš spēj savās filmās apvienot kā autorkino, tā vienlaikus arī komerckino. Streiča darbus es saucu par kino iemiesotu latviešu rakstura nacionālo kodu, jo vai katrs latvietis viņa filmas zina no galvas. No šī izcilā režisora mācos vērot cilvēkus, tvert tipāžus.

Iebraucot, piemēram, Norvēģijā, kur tagad adaptējam “Svingerus” norvēģu skatītājam, ļoti rūpīgi meklēju detaļas, vaicāju, kādi nosaukumi ir tortēm, vai visās mājās ir paklāji pie sienām ar norvēģu jūrnieku lielu pīpi mutē, vai arī rūķi dārzos, kā, piemēram, bija Polijā, kur arī uzņēmām “Svingerus”.

Kino tev jābūt kā Šerlokam Holmsam: ieraugi svešu sievieti durvīs, bet uzreiz vari visu par viņu pateikt! Tas ir īsts kino. Bet sliktā autorkino lentes varonis visu filmas laiku nostaigā kā nolēmēts no pirmās sekundes līdz pēdējai ar vienu un to pašu nemainīgi drūmo, sevī vērsto sejas izteiksmi. Vajag filmu aizšifrēt? Lūdzu! Mēs ar Juri Poškus arī vienreiz speciāli tādu gabalu uztaisījām.

Ja godīgi, man vispār nepatīk jēdziens “komerckino”, taču citu vārdu arī nevaru izdomāt.

Bet ko ar komerckino saprot? Filmu, kuru apmeklē daudz cilvēku? Kura nes peļņu? Bet kāds Latvijā ar 1,9 miljoniem iedzīvotāju vispār var būt komerckino šādā izpratnē? Kāds bizness var būt? Nē, tas vienkārši ir labs kino.

Vai tiešām starp apmeklētību un kvalitāti var likt vienlīdzības zīmi?

Kā teica mans draugs Augusts Sukuts, labs kino ir tāds, kad tu smejies un raudi, kad filma izvadā cauri emocionālajiem kalniem un lejām. Kad man vienā brīdī dzīvē bija jāizvēlas, kas būs mans Dievs – skatītājs vai kritiķis –, es izšķīros par pirmo.

Un vai nav dīvaini: kritiķis uzraksta, ka filma ir laba, bet tauta neiet, kritiķis rak­sta, ka slikta, bet cilvēki – iet. Nupat ar “Svingeriem” bijām Kannās. Zviedru filmu izplatīšanas kompānijas pārstāvis, kas mūsu filmu izrādīs Norvēģijā, man jautāja: critic is good or bad? (Vai [tavā valstī] kritika par filmu bija laba vai slikta? – angl.). Atbildēju, bad. O, good! Uz priekšu!

Tā dēvētais komerckino profesionāļu ausīs skan it kā ar pazemojumu, ka tavā darbā nav gana daudz mākslas.

Kad aizej uz Nacionālo kino centru, kur naudu dala, tur komerckino skaitās kaut kas ne tik smalks, ne pietiekami labs. Un punktu sistēmā tu vienmēr zaudē, nekad neiegūsi naudu. Klasiskā mūzikā un popmūzikā ir savi atšķirīgi festivāli, savi kritiķi un savas balvas. Bet kino visu vērtē vienā festivālā “Lielais Kristaps”.

Ticiet vai ne, bet “Platforma Filma” nekad “Lielajā Kristapā” nav dabūjusi nevienu balvu. Labi, varbūt kāda tikusi otrā plāna aktierim, bet no lielajām balvām – neviena.

Un tam ir arī savs izskaidrojums – “Lielais Kristaps” ir tāds pats kinofestivāls, tikai nacionāls kā, piemēram, starptautiskais Kannās, kur arī vērtē nevis labu vai sliktu kino, bet jaunatradumus, autormeklējumus, režisoriskas atklāsmes.

Mēs ar Aigaru Graubu “Lielā Kristapa” festivālā bieži jūtamies kā fons, esam pat lūguši, lai mūsu filmas tajā neiekļauj, jo mēs veidojam citādāku kino. Popindustrijā ir balva, piemēram, par visvairāk izdoto disku, kino tādas nav. Tikai pēc simtgades filmām sāk mazliet vērtēt to, cik skatītāju lenti redzējuši.

Jūsu kompānijas filmām, piemēram, “Nameja gredzenam”, pārmet grēkošanu pret vēsturi. Ir, kam traucē, ka jūsu filmā Zemgali apskalo jūra. Un kāds skatītājs no jūsu filmas var secināt, ka tajā atklāts patiesais Nameja gredzena izcelsmes stāsts.

Bet kas ir Nameja gredzens? Pilskalnos atrasta sena baltu rotaslieta, kam vārdu deva Aleksandrs Grīns. Tā kā liecību par 12. gadsimtu ir ļoti maz, mēs vai dzelzs burtiem visās filmas reklāmās rakstījām – leģenda, leģenda, leģenda!

Jā, arī “Rīgas sargos” šis tas ir vēsturiski neprecīzi. Bet cik precīzi mēs vispār zinām tā laika notikumu secību ar visām kaujām, atkāpšanos un uzbrukumiem? Kopā ar Viju Kilbloku apgādā “Zvaigzne ABC” izveidojām grāmatu, kur vienā lapā vēsturiska precizitāte, otrā – filmas ainas apraksts. Tāda pati grāmata ir arī par filmu “Sapņu komanda 1935”.

“Rīgas sargos” mākslinieciskā efekta pastiprināšanas labad Andrievu Niedru vienā ainā nolikām blakus Kārlim Ulmanim. Domājat, nezinājām, ka abi valstsvīri tajā laikā nekad šādi nav stāvējuši blakus? Taču fakts ir tas, ka viens no viņiem bija gatavs Rīgu atdot vāciešiem, bet otrs – ne. Šo filozofisko dueli parādījām mākslas valodā.

Sacījāt, ka “Nameja gredzens” domāts arī publikai ārpus Latvijas. Kā filmai veicies starptautiski?

Ārkārtīgi labi! Aizvakar ieraudzīju, ka to rāda spāņu televīzijas 4. kanāls. Tāpat nezinu, vai ir daudz filmu, kuras izrādītas Korejā, Japānā, Amerikā, Vācijā, Jaunzēlandē kā mūsu “Nameja gredzens”. Bieži lielās ar kādas filmas panākumiem festivālos, un tie ir uzteicami.

Taču kāpēc vispār tiecas pēc uzvaras festivālā? Lai filmu ieraudzītu pasaule un pamanītu lielākie izplatītāji.

Ar uzvaru festivālā vien ir par maz. Arī Venēcijas biennāle māksliniekiem vajadzīga kā platforma savu darbu izrādīšanai un izplatīšanai. Dzīvojam materiālistiskā pasaulē, kur jāvar mākslas darbu nogādāt līdz skatītājam.

Kā vērtējat simtgades filmu programmas rezultātus?

Apbrīnojami labi. Pirmoreiz redzu, ka noticis traks lūzums, cilvēki ir noticējuši latviešu filmām un sākuši iet uz latviešu kino. Tas ir nenormāli labs izrāviens, un cēlusies arī kvalitāte. Kad 1995. gadā vienai kompānijai lūdzu naudu kino, mani vienkārši izsmēja – jums taču nekāda kino nav, krieviem, tiem, lūk, ir! Bet tagad, piemēram, “Homo Novus” savācis 90 tūkstošus skatītāju.

Un būs, kas sacīs, lūk, labs komerckino. Atgriežoties pie jūsu iepriekš teiktā, ka citi Latvijā neuzņem tādu kino kā jūs…

Drīz sāks! Jo pirmoreiz Latvijā kino biļetes vidējā cena – septiņi līdz astoņi eiro – ir jūtama nauda, ar kuru var sākt taisīt normālas, gan ļoti, ļoti maza budžeta filmas. Bet, kamēr šajā nelielajā Latvijas dīķī nevar bebrus noķert tik daudz, kā gribētos, jāiet pasaulē. Es uzskatu, ka kino ir ļoti laba eksportprece.

Tieši kino ir tā joma, kur valstij vērts ieguldīt naudu, jo kino ir visīstākā radošā industrija.
Saistītie raksti

Kā jau minēju, tagad, piemēram, Norvēģijā taisām “Svingerus” ar norvēģu aktieriem, bet mūsu, latviešu, komandu. Varam būt lepni – mūsu “Svingeru” scenārijs ir uzrunājis citu valstu cilvēkus tiktāl, ka viņi vēlas, lai šo filmu adaptējam arī viņiem.

Latvijas kino ļaužu līmenis ir tik augsts, ka varam sākt strādāt arī citās valstīs. Vienīgā problēma, ka par to kino industrijā maz runā un slēpj faktu, ka arī citu valstu kinokompānijas šeit ved iekšā savas radošās komandas, kuras uzņem filmas Latvijā. Ja mēs par to vairāk runātu, nozare dabūtu vairāk naudas no valsts budžeta.

LA.lv