Mobilā versija
+9.6°C
Leonīds, Leonīda
Piektdiena, 20. oktobris, 2017
16. decembris, 2016
Drukāt

Būs silti un ģimeniski Ziemassvētki. Saruna ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu (1)

Foto - Nils VilnisFoto - Nils Vilnis

Festivālā “Eiropas Ziemassvētki” piektdien, 16. decembrī, Rīgas Sv. Jāņa baznīcā “Latvijas koncerti” piedāvāja klausītājiem tikšanos ar pasaulē iemīļoto ērģelnieci Ivetu Apkalnu, kas muzicē kopā ar saksofonistu Oskaru Petrauski.

Iveta Apkalna ir viena no Eiropas aktīvākajām un pieprasītākajām ērģelniecēm, kas sniedz koncertus Berlīnes, Parīzes, Lucernas, Budapeštas, Hamburgas, Ķelnes, Maskavas, Sanfrancisko, Losandželosas un citu pilsētu slavenākajos koncertnamos. Šī saruna notiek sazinoties ar Ivetu Apkalnu viņas mājās Berlīnē Vācijā.

 

– Vai esat paskaitījusi, cik ilgi esat prom no Latvijas?

Iveta Apkalna: – Pirmā reize, kad aizbraucu no Latvijas, bija 1999. gadā. Tas saistās ar pirmo studiju pieredzi Londonā, tad sekoja triju gadu mācības Štutgartē, kur, augstskolu absolvējot 2003. gadā, sākās ļoti aktīva koncertdzīve. Bet, arī turpinot studijas un sākoties aktīvai koncertdzīvei un ierakstiem ārzemēs, es tomēr izmetu stingru enkuru Latvijā un Rīgā, kur ar ģimeni esam iegādājušies dzīvokli. Daudz kas mainījās 2007. gadā, kad izveidoju ģimeni – mans vīrs ir vācietis. No tā laika vairāk esmu noenkurojusies Berlīnē, bet esmu laimīga sieviete, jo mans vīrs mīl Latviju un manas otrās mājas ir Rīgā. Patiesībā nekur tālu jau pasaulē neesmu aizbraukusi…

– Kāda šobrīd ir sajūta Berlīnē, vai nav vēlēšanās, ejot pa ielu vai braucot sabiedriskā transportā, tā kā atskatīties pār plecu?

– Ļoti precīzi pateicāt par atskatīšanos… Es tagad sevi pieķeru ne tikai pie šīs sajūtas, bet arī fiziskās kustības, kad tiešām lieku reizi palūkojos sev apkārt. Mani vajā vainas sajūta par to, ka dažkārt skeptiski raugos uz nevainīgiem cilvēkiem un pat neiekāpju sabiedriskajā transportā, ja kāds man šķiet aizdomīgs. Ik pa laikam dzird dažādas nelāgas ziņas, kuras diemžēl vairākumā saistītas ar pēdējos gados Vācijā iebraukušiem cilvēkiem. Bet man lielākas bažas ir nevis par to, kā šeit, Berlīnē, ir un būs un kā es šeit jūtos, bet ar katru dienu pieaug bažas par draugiem un ģimeni Latvijā…

Sekoju visām politiskām diskusijām un notikumiem mūsu lielajā kaimiņvalstī Krievijā, arī Amerikā tūlīt sāksies jauna dzīve ar jauno prezidentu… Kaut esam drošā paspārnē ar ES un NATO, un pārējām savienībām, kur esam dalībvalsts, nekas vairs nav pašsaprotams… Nekad nekas dzīvē vispār nav pašsaprotams. Ne viss, kas rakstīts uz papīra un oficiāli parakstīts, vienmēr tā arī darbojas. Cik daudzi nozīmīgi cilvēki, valstu prezidenti, ir visatļautības pārņemti! Tas biedē. Ar Berlīni viss ir un būs kārtībā, bet mani patiešām vairāk uztrauc, kas būs ar mūsu mazo Latviju.

– Mēdzam teikt, ka Latvija ir kultūras lielvalsts, pateicoties daudziem mūsu māksliniekiem. Vai pēdējā laikā nācies par to pārliecināties?

– Man nav grūti izskaidrot cilvēkiem, no kurienes nāku, ja runa ir par inteliģenci un kultūras sarīkojumu apmeklētājiem. Latvija lielā mērā ir kā zīmols. Bet mani arvien biežāk pārsteidz, ka Latvijas vārds vairs nav svešs ļaudīm arī no citiem sabiedrības slāņiem. Nesen braucu Berlīnes taksometrā, kuru vadītāji ir raiba komūna, reti kurš ir vācietis. Izdzirdot manu akcentu vācu valodā, taksometra šoferis vaicāja, no kurienes esmu. Atteicu – no Baltijas. No kurienes tieši? Viņš zinot, ka Rīga ir galvaspilsēta Latvijai, Tallina Igaunijai, Viļņa Lietuvai… Taksists nebija eiropietis. Nesen Berlīnes metro stacijā, kad ar savu puiku runāju latviski, kā parasti to daru, viens bezpajumtnieks par cepurē iemestu centu pateicās latviski, sakot paldies. Un viņš nebija latvietis.

– Kā jūsu bērniem sokas vācu skolā?

– Ļoti labi. Bet es vēlētos, lai vācu skola vai mūsdienu skola vispār līdzinātos manas bērnības skolai. Es sāku mācīties 1983. gadā. Ir jau jauki, ja tagad bērniem dota brīvība, skolā valda demokrātija, vecākiem atļauts izteikt viedokli un mācīt skolotājus, aizrādīt par visu un visur, tomēr man nepatīk šī visatļautība, kad mazais ir noteicējs un valdnieks. Manā laikā skola bija stingrāka, un galu galā ar tur ieliktajiem pamatiem ne viens vien manas paaudzes cilvēks daudz ko dzīvē sasniedzis. Bēdīgi arī redzēt, ka bērnam, kam ir talanti un vēlme atklāt ko jaunu, skola šos centienus bremzē, jo tas, lūk, neiekļaujas tās plānos. Piemēram, pareizrakstība trešajā klasē nemaz neesot tik svarīgs elements, gan jau bērni to apgūšot vēlāk paši. Mazie ir daudz gudrāki, nekā skolotāji to šeit, Vācijā, nojauš. Diemžēl.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Katrs normāls latvietis, padzīvojis un pastrādājis ārzemēs saprot, ka uzvarēt konkurencē darba tirgū ārzemēs lielā un pat ļoti lielā mērā ir palīdzējusi padomju izglītības sistēma.
    Talants ir talants, bet bez vispusīga un stingra pamata talants būs vien sīka zvaigznīte pie debesu juma, ar pamatu, zvaigzne zvaigznājā.
    Pievērsiet uzmanību, cik loģiski un argumentēti spriedumi tika izteikti šai intervijā par polituku, un salīdziniet šos izteikumus ar citu slavenību izteikumiem. Tur nav pat ko salīdzināt – Iveta analizē un izdara loģiskus secinājumus, ārzemju slavenības atkārto iezubrītas klišejas, sākot ar ,,lai visā pasaulē būtu miers”.
    Bet politika nebūt nav vienīgā joma kurā māksliniece orientājas, par mūziku nemaz nerunājot.
    Ir, protams, arī ārzemēs gudri cilvēki, bet, procentuāli no iedzīvotāju kopskaita, tas ir niecīgs daudzums.
    Mierinot mākslinieci, varu teikt – kamēr ir vecāki, kuri saprot, kas ir laba skola, bērniem ar labas izglītības iegūšanu problēmu nebūs.
    Priecīgus Ziemassvētkus.

Draugiem Facebook Twitter Google+