Latvijā
Politika

Būs spiediens pēc atklātas, godīgas politikas. Saruna ar Juri Pūci 21


Juris Pūce
Juris Pūce
Foto-Valdis Semjonovs

“Latvijas Avīzē” viesojas Rīgas domes deputāts, partijas “Latvijas attīstībai” priekšsēdētājs Juris Pūce.

Ceturtdien pie Rīgas pils notika akcija saistībā ar publiskotajām oligarhu sarunām. Protestētāji aizstāv Latviju, Satversmi, tiesiskumu. Ko domājat par to?

J. Pūce: Tas sarīkots laikā un vietā. Tā ir iespēja sabiedrībai parādīt, ka tā neuztver par normālu tāda veida politiku kā “Rīdzenē” taisītā. Minētās sarunas prasa arī politiķu reakciju. Šis nevarētu būt “tukšais” notikums, kad mediju publikācijas izplēn klusumā. Arī vieta izvēlēta pareizi, jo loģiski, ka Valsts prezidentam jāpauž reakcija. Turklāt Vējoņa kungam īpaši tāpēc, ka aktīvi sarunu dalībnieki ir viņa bijušie ZZS apvienības līdzgaitnieki. Manuprāt, tas ir piekritīgi prezidenta atbildībai pavērtēt, kas noticis tajā laikā, kad viņš bija ministrs.

Kā jūsu partija vērtē – kas tās bijušas par sarunām politiķu starpā?

Man visnepatīkamākā bija nevis lamuvārdu straume, jo neesmu sarkstoša jaunkundze un kāda kuram ir izteiksme, tāda ir, bet caurcaurēm strāvojošais cinisms. Runātāji, kas atradušies augstās varas pozīcijās, pret valsti attiecas kā rotaļlaukumu, kur bīdīt un būvēt klucīšus, kā iegribas, un personiskie mērķi stādīti nesalīdzināmi augstāk par valstiskiem uzdevumiem, kur nu vēl vēlētāju interesēm. Tolaik strādāju par EM valsts sekretāru un daudz kur bija jūtama pretdarbība virzienam, kādā iet valdība, un sarunas atklāj diedziņu raustītāju mērķtiecību. Daudz gan nav piepildījies no viņu interesēm, kā izmantot valsts varu savam labumam. Ļoti ceru, ka Latvijā neatkārtosies laiki, kad valstij, pilsoņiem svarīgākie jautājumi apspriesti tik ciniskā manierē. Par to mums visiem jāstrādā kopā.

Uz prezidenta pili tāpēc iet, lai panāktu rezultātu. Bet visi politiķi tā runājot, visām partijām ir savtīgas intereses.

Es nesēžu sarunās, kur zīmē shēmas, kā sagrābt varu savtīgās interesēs. Politiķi vienmēr spriedīs, kā ietekmēt lēmumus, kā pieņemt dienaskārtību, jo politiskā procesa mērķis ir iegūt varu un izlietot programmas īstenošanai. Tamdēļ nereti jāiet uz vienošanos ar partneriem, jāmeklē kompromisi. Bet nošķirsim to no satraucošākā “Rīdzenes” sarunās – ar kādu attieksmi tur runā un kādus mērķus izvirza! Tā vairs nav godīga politika.

Saprotams, ka ir politiķi, kas vēlas, lai troksnis ap oligarhu sarunām noklustu un tās paslaucītu zem paklāja. Otra daļa grib atklāti izrunāties par politikā esošiem “tikumiem”. Saeimā negribīgi piekrituši, ka to varētu darīt izmeklēšanas komisijā.

Komisijas dibināšanā lietotais arguments, ka politiķiem derētu pārbaudīt tiesībsargājošo ie­stāžu darbības lietas izmeklēšanā, man liekas došanās visai riskantā zonā, bet varbūt tam būs ieguvumi. Savukārt neatbildēts ir jautājums par veselu virkni joprojām aktīvu politiķu. Lai cik dīvaini, absolūts vairākums no viņiem atzīst, ka viesnīcā bijuši, runājuši un pat apstiprinājuši atsevišķus sarunu elementus. Tātad teksti ir ticami. Nu – Dūklavs sakās pārprasts, citam runātais šķiet sagrozīts, bet kopumā pastāv amatos esošo personu atbildība. Tas, kā arī viņu atbilstība amatam jāvērtē. Tikām premjers apzināti vairās komentēt tematu, bet viņam tieši jābūt vērtētājam! Un, ka Dūk­lavu atstāj par premjera vietas izpildītāju, arī ir zīme. Labākajā gadījumā, ka Kučinskis publicēto uzskata par maznozīmīgu, sliktākajā – par tīšuprāt ignorējamu. Manuprāt, Saeimā ievēlētajiem deputātiem šajā situācijā mazākais komplekts ir prasīt zemkopības ministram atkāpties. Nopietni izvaicājams arī VARAM ministrs Kaspars Gerhards – kā vērtēt pusatstādinātā Ventspils mēra klātbūtni “Rīdzenes” sarunās. Gerhardam ir visas iespējas Lembergu atstādināt. Vēl saka – attieksmi izšķirs pilsoņi vēlēšanās. Tas nav tikai vēlēšanu jautājums, bet par mūsu visu attieksmi pret demokrātisko iekārtu, pret lietām, kas ir un kas nav pieņemamas sabiedrībai. Tas ir jautājums par valstī iedibināto politisko kultūru. Ja Ventspils mērs sēž vienā numurā un kārto ietekmi kādos uzņēmumos, biznesos, tad, visdrīzāk, viņam var tur būt slēptas īpašumtiesības, un tā vairs nav tikai ciniska, bet puslegāla darbība, kas atbildīgajam ministram būtu jāpavērtē.

Jums ir sakari Eiroparlamenta ALDE grupā – vai ārzemēs pamanītas mūsu šmuces?

Regulāri dodos uz EP liberālo demokrātu pasākumiem. Kad nodibinu jaunu pazīšanos, parunājam ar citvalstu kolēģi par lokāliem notikumiem un neizbēgami seko jautājums – kā jums Latvijā ar oligarhiem pie varas? Žēl, bet tāds viedoklis par mūsu valstī esošo kārtību pastāv. Modelis, kur privātpersonām piederošas partijas mēģina ietekmēt politisko procesu savā labā, ES ir ļoti rets, neraksturīgs.

Bet ja daudziem tas ir pieņemami, ja negribas celt putekļus ap “vecām” runām, un lai politiķi, cits par citu melnāki, paši plēšas savā starpā?

Piedalīšanos sabiedriski pilsoniskās aktivitātēs lielā mērā uztveru par individuālu lietu. Kur eju – eju paust savu personīgo nostāju. Mūsu valsti sauc Latvijas Republika, un latīniski res publica ir “kopējā manta”, mūsu kopīgā lieta. Lai cik mazs būtu mans devums, uzskatu par pienākumu to ielikt kopus lietā, lai mūsu valsts pareizi virzītos. Var sūdzēties, ka pilsoniskā aktivitāte ir diezgan pasīva, bet nevajag novērtēt par zemu sabiedrības prasmes un spējas mobilizēties, lai panāktu pozitīvas pārmaiņas. Domāju, oligarhu tēma nepazudīs un nenomirs, lai kā cerētu zaļo zemnieku politiķi. Publiski ir parādīts, kā taisa politiskās desas, turklāt vispretīgākajā veidā. No ļoti sliktas gaļas un atgriezumiem, lai desu ieskapētu pircējiem. Tā viņiem nebūs baudāma, un varbūt esmu naivs, bet cilvēki neaizmirsīs tādu attieksmi pret vēlētājiem. Būs spiediens pēc atklātākas, godīgākas politikas.

Kādi jums iespaidi, mēnesi strādājot Rīgas domes opozīcijā kā Nila gāzējiem?

Kā ievēlētie maksimāli darīsim iespējamo, lai realizētu mūsu programmu. Pašvaldībā opozīcijas stāvoklis ir neapskaužamāks nekā nacionālā līmenī. Domes priekšsēdētājs reizē ir pilsētas premjers, parlamenta spīkers vienā personā, vēl arī “valsts sekretārs”, liela aparāta pārvaldītājs. Tā ir megavaras kombinācija. Mazākumam atliek vien kavēt neracionālu, nesaimniecisku lēmumu pieņemšanu. To cenšamies darīt, koordinējoties ar pārējiem opozīcijas spēkiem, kam kopā 28 pret 32 balsīm. Pirmajā mēnesī negatīvi pārsteidz šausmīgā neieinteresētība, kāda ir domes politiskajā kultūrā. Kad domes vai komiteju sēdēs ierēdniecība sniedz ziņojumus, ne reizi (!) nav atskanējis jele kāds jautājums, komentārs no vairākuma puses. Tas nav tādēļ, ka viņi labi informēti un sagatavojušies, bet šajā frakcijā pieņemtā kārtība nosaka disciplinēti sēdēt, klusēt, spiest pogu un balsot. Debatēs tribīnē uzkāpuši tikai Ušakovs, Aldermane un vēl pāris cilvēku. Iedzīvotāji lielumlielo daļu deputātu ievēlējuši tādus, kas strādā par pogām – kuri nejautā, neveido viedokli, nepilda savu funkciju.

Iepriekš opozīcija sūrojās, ka tai nedodot materiālus, slēpjot informāciju, neatklājot finanšu lietas kapitālsabiedrībās. Tā tiešām notiek?

Domē ir liela nevienmērība, piemēram, Sociālais departaments labprāt dala informāciju. Turpretī komiteju vai plenārsēdes pārsvarā tiek sasauktas ārkārtas formā. Tas nozīmē, ka deputāti par sēdi un darba kārtību uzzina dažas stundas pirms sākuma. Jāorientējas ļoti straujā tempā, jāpārkārto dienas grafiks un īsā laikā jāsagatavo viedoklis par 10 – 15 jautājumiem. Uzskatu to par ļaunprātīgu darba organizāciju. Kas attiecas uz informācijas iegūšanu, esam centušies dažādu komisiju, padomju sastāvā pēc iespējas iekļaut nevalstisko organizāciju cilvēkus, lai sabiedrības pārstāvji piedalītos lēmumu pieņemšanā, vairotu caurspīdīgumu. Sākotnēji domes vairākums aktīvi protestēja, piemēram, ka NVO pārstāvi iekļauj Licencēšanas komisijā, kur izskata transporta maršrutus, nosaka mikroautobusu biļešu cenas, dala taksometru licences, kas ir rīdziniekiem būtiskas lietas, taču panācām pozīcijas piekāpšanos.

Eiroparlamentārietis Artis Pabriks ar labākajiem nodomiem aicinājis apvienoties četras partijas – “Vienotību”, Reģionu apvienību, “Latvijas attīstībai” un Jauno konservatīvo partiju, lai kopā startētu Saeimas vēlēšanās. Ko par ielūgumu saka priekšsēdētājs Pūce?

Pabrika kungs ir “Vienotības” valdes loceklis, un paziņojums šķiet pirmkārt adresēts paša partijai. Ka viņiem pienācis laiks izdomāt stratēģiju, ko darīt tālāk. Par vienošanos runājām labu laiku pirms municipālajām vēlēšanām. Kopīgu sarakstu izveidojām tikai mēs un LRA. Liekot priekšā labākos spēkus, pierādījām, ka rezultāts var būt itin sekmīgs.

Jaunā konservatīvā partija vienatnē sasniedza līdzīgu rezultātu.

Visu cieņu, mūsu un JKP piedāvājums radīja konkurenci Rīgā, kamēr valdības partiju sniegums bija vājš. Toreiz “Vienotība” atteicās veidot vienotu sarakstu.

Situācija ir mainījusies!

Ļoti iespējams. Tāpēc ideju nenoraidu, uzskatu, ka spēku sakopošana pirms vēlēšanām būs aktuāla. Lai tā notiktu, jāsaprot, pārfrāzējot prezidentu Bušu – kam no “Vienotības” man jāzvana? Nav skaidrs, kas tur pieņem lēmumus, vien esmu dzirdējis, ka septembrī priekšsēdētājs Piebalgs no amata atkāpšoties. Mēs ļoti labi sadarbojāmies ar LRA pašvaldību vēlēšanās, atradām kopīgu valodu un ir jēga kopā turpināt tālāk. Godājamam Pabrikam ir doma, lai arī “Vienotība” tur ir klāt, un es piekrītu šai loģikai. Bet jāsagaida, kad partija nonāks līdz līdzīgiem secinājumiem – tad ar prieku runāšu.

Politikas teorija apgalvo, ka partijā vienojas līdzīgi domājoši cilvēki uz vienotu uzskatu pamatiem – Latvijā praksē tā ne vienmēr ir. Pabrika radījumu sauks – “Vienotība”/LRA/LA/JKP, kas liekas druscīt par traku. Kā tad ar ideoloģiskās bāzes konsolidēšanu šādai virsbūvei?

Pirms domes vēlēšanām kā bāzi saskatījām vēlētāju nepieciešamību pēc partijām ar nepārprotami proeiropeisku ievirzi. Nosauktās partijas visas tam kvalificējās. No citām – man ir šaubas par ZZS, cik viņi par Eiropu, par vērtībām un cik par ES naudu. NA visdrīzāk ir ar rietumniecisku ievirzi, tomēr kritiski par Briseles savienību. Taču četratā kopīgo varētu rast, lai arī ir daudz atšķirīgā. Jo vairāk partneru, jo komplicētāks konsolidācijas process, bet, ja vēlas, tas nav neizdarāms. Cik saprotu, Bordāna kungs gan atteicis savienību, jo startēšot vieni, un tā ir viņu izvēle. Atklāti sakot, milzīgs saraksts pret “Saskaņu” varbūt pat nav vēlams un nenesīs augļus, jo latviešu vēlētājs ir pieradis pie izvēles. Viņam jādod tāda iespēja. Protams, papildu sadrumstalotība nav lietderīga.

Ievērojamā Viņķeles kundze taču dibināšot savu partiju! Notiek kārtošanās, pozicionēšanās pirms vēlēšanām, un redzēsim, vai bijušie vienotībnieki metīs kauliņus ar progresīviem cilvēkiem, vai taps jauna superliberāla partija vai paliks, kur bijuši.

Acīmredzot izšķiršanās nav tālu priekšā, bet nezinu, kas būs jaunās partijas dibinātāji vai Ilzes Viņķeles sekotāji. Man nav iebildumu pret politiķi Viņķeli ikdienas sniegumā, un arī labklājības ministres postenī viņa bija spēcīga. Nebaidos, ka top jaunas partijas, rodas jauna politiskā realitāte. Mūsu stratēģija paliek, ka uz vēlēšanām jātiecas vienoties tiem, kas to vēlas, un arī partijas durvis ir atvērtas cilvēkiem, kuri uzskata, ka varētu būt mums domubiedri.

LA.lv