Latvijā
Sabiedrība

Anda Līce: Ir sākušās jaunas pašmāju troņu spēles 1


Anda Līce
Anda Līce
Anda Līce

Tagad, kad kartupeļi norakti, Saeima ievēlēta, par apkuri vēl nav jāmaksā, ir vispiemērotākais laiks doties aplūkot mūsu mīļo zemīti, jo tā šoruden ir tik skaista, kā reti kad. Taču diezin vai tam pietiks laika – ir sākušās jaunas pašmāju troņu spēles, un vēlētāji tagad ir skatītāju lomā. Daudzi aizraujas ar īpašu orientēšanās sportu – politiskajā biezoknī meklē sazvērestības, pēta, kas kuram politiķim aiz ādas, kādi spēki aiz kura stāv un kas stāv tālāk aiz tiem, kuri stāv aiz šiem.

Krievijas gaišākie cilvēki savu tautu dēvē par “teletautu”, jo tās attieksmi veido un attiecīgā gultnē ievirza pastāvošajai varai paklausīgā televīzija, nevis domāšana un īstenība.

Latvijas sabiedrības galvenā problēma ir vienaldzība un gļēvums – īpatnēja visā bijušās padomju impērijas telpā izplatīta diagnoze.

Tik daudziem gan Latvijā, gan jaunākajos laikos arī pasaulē izklīdušajiem pilsoņiem ir slinkums pacelt dibenu no iesēdētās vietas un vienreiz četros gados paust savu attieksmi. Kā gan citādi, ja ne par gļēvumu vai arī tīšu ļaunprātību saukt to, ka daudzi slēpj, par ko balsos. Vai nu cilvēks dara kaut ko aplamu, kādam izpatīkot, un viņam ir kauns to atzīt, vai arī viņa izvēle ir apzināta ļaunprātība. Tiem, kas pat lepojas ar to, ka neiet balsot, pēc tam vispār nav morālu tiesību izteikties par situāciju valstī.

Par to, ka morāles jautājums vēlēšanu laikā tiek atmests, liecina daudzu kampaņā iesaistīto retorika, pieskaņošanās tā brīža valdošajiem vējiem un nespēja atšķirt intereses no vērtībām. Tā gan jau pasen ir daudzu pasaules politiķu problēma un nelaime. Kad dominē intereses, vērtības arī citur pasaulē tiek noliktas malā vai arī ar tām attiecīgajā brīdī spekulē, nedomājot par sekām.

Latvija līdzinās daudzdzīvokļu mājai, kurā katram iemītniekam ir sava pārliecība, pieredze un vēlmes. Iemītnieku starpā ir bijuši gan aizvainojumi un strīdi, gan ilgs nesarunāšanās laiks.

Saistītie raksti
Tā kā jumts tomēr visiem ir kopējs un tas ik pa laikam jālabo, nākas vien sarunāties.

Izrādās, vislabāk apvieno bailes palikt vispār bez jumta. Kad tas ir savests kārtībā, var nolikt malā iepriekšējos strīdus un piedzīvot kopēju prieku par savu varēšanu, bet tiem, kas gadiem ilgi tīši bojā jumtu, apraksta sienas un rokas zem pamatiem, likt saprast – viņiem beidzot ir jāizvēlas, vai nu ievērot kārtības noteikumus, vai arī dzīvesvietu meklēt citur. Sarunāšanās vienmēr ir auglīgāka par apsaukāšanos, jo sarunājoties mēs domājam.

LA.lv