“Busiņu ekrāniem” gatavo rāmjus 3
Reaģējot uz “Latvijas Avīzes” rakstu par vēsturnieka Edgara Engīzera novērotajiem alternatīvajiem faktiem Rīgas sabiedriskā transporta mikroautobusos, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti vakar iztaujāja iesaistītās puses un meklēja risinājumu.
Kā rakstīju “LA” 4. aprīļa numurā publikācijā “Maldinošā vēsture sabiedriskajā transportā”, E. Engīzeru bija satraucis, ka “Rīgas mikroautobusu satiksmes” (“RMS”) busiņos uzstādītajos monitoros tiek publicēti maldinoši vēstures fakti. Piemēram, apgalvojums, ka “1939. gada 22. martā Otrajā pasaules karā Vācija atņem Lietuvai Klaipēdu”. Vēsturnieks vērsa uzmanību, ka šajā datumā Otrais pasaules karš nebija sācies: “Ikkatrs pamatskolēns zinās, ka Otrais pasaules karš sākās 1939. gada 1. septembrī ar nacistiskās Vācijas uzbrukumu Polijai, kas sekoja 23. augustā noslēgtajam Molotova–Ribentropa paktam.”
“RMS” pārstāve Maija Lazdiņa skaidrojumā deputātiem atkārtoja to pašu, ko iepriekš bija teikusi avīzei, – “RMS” šo vietu esot iznomājis uzņēmumam “First Public TV”, kas saskaņā ar līgumu arī esot atbildīgs par izveidoto saturu. Satura veidotāji savukārt iepriekš skaidroja, ka kļūdaino ziņu esot vienkārši pārpublicējuši no ziņu aģentūras LETA.
Taču deputātu uzmanību šis gadījums saistīja arī cita iemesla dēļ. Cilvēktiesību komisijas pārstāvis Augusts Brigmanis rezumēja: “Tehnoloģijām attīstoties, Latvijā parādās jauni plašsaziņas līdzekļu veidi, kuri līdz šim nepastāvēja un tādēļ īsti neietilpst spēkā esošo likumu redzeslokā. Sanāk, ka mēs kā likumdevējs skrienam pakaļ tehnoloģijām.” Piemēram, tradicionālās televīzijās un radio pakļaujas gan likumam par presi, gan Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumam. Normatīvo aktu ievērošanu uzrauga Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), kas pārkāpuma gadījumā var arī lemt par soda piemērošanu šiem medijiem. Turpretī “busiņu monitori”, kas sākotnēji raidīja tikai reklāmas, bet nu jau sāk piedāvāt arī savu saturu, no likumdošanas viedokļa darbojas tā sauktajā pelēkajā zonā – proti, likumi viņu darbību tiešā veidā neregulē, saturu neviena institūcija īsti neuzrauga un tā veidotāji nemaz īsti nav zināmi. Tādēļ pastāv risks, ka tajos varētu parādīties arī vēl melīgāka vai bīstamāka “informācija”.
Arī klātesošie eksperti no NEPLP, Latvijas Elektronisko komunikāciju asociācijas (LEKA), Latvijas Reklāmas asociācijas un citām organizācijām bija vienisprātis, ka nepieciešams ieviest regulējumu šai nozarei. “Attīstoties modernajām tehnoloģijām, arvien populārāki kļūst tā sauktie šūnas mediji. Tie darbojas salīdzinoši ierobežotā teritorijā, piemēram, autobusos, vilcienos, lidmašīnās, lielveikalos, bet sniedz informāciju pietiekami plašai auditorijai. Tādēļ uz tiem būtu jāattiecina tās pašas prasības un ierobežojumi, kas uz pārējiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem,” uzskata LEKA vadītājs Ilmārs Muuls.
Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas juriskonsulte Aiga Grišāne informēja deputātus, ka ministrija esot sākusi darbu pie jauna mediju tiesiskā regulējuma izstrādes, kurā tiks ņemtas vērā gan jaunās plašsaziņas līdzekļu platformas, gan sociālie mediji. Plānots, ka jaunie likumprojekti parlamentā varētu nonākt vasaras vidū. Grišāne arī mierināja, ka gadījumā, ja “busiņu monitoros” tiktu fiksēti nopietnāki pārkāpumi, piemēram, naida kurināšana, aicinājumi uz vardarbību vai priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumu ignorēšana, drošībsargājošās institūcijas arī ar pašreizējo regulējumu varētu vērsties pret pārkāpējiem. Taču tas, vai šie pārkāpumi tiks operatīvi pamanīti, atkarīgs no aktīviem un acīgiem skatītājiem, jo neviena oficiāla institūcija pašlaik neveic šo jauno mediju satura monitoringu.
