Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
21. janvāris, 2016
Drukāt

Dace Terzena: Būt brīvam cilvēkam brīvā valstī (2)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Žurnāla "Mājas Viesis" galvenā redaktore Dace Terzena

Es sāku domāt – tā tiešām nebija sagadīšanās, ka gadumijā un tālāk barikāžu laikā, ko šajās dienās tik plaši atceramies un pieminam, tā aizrāvos ar jau reiz savā slejā pieminēto Gotharda Ādolfa Cauča atmiņu grāmatu “Viena latvieša stāsts. Mūža svētdienā”. Pagājšnedēļ tiku līdz nodaļai, kur Caucis kā oficiāla valsts amatpersona, būdams iesaistīts t. s. bāzu jeb “sāpju” komisijā, ļoti tiešā tuvplānā kļūst par liecinieku, kā 1939. gadā Latvijai tiek uzspiestas padomju karabāzes. Šīs lappuses ir burtiski fiziski grūti lasīt, jo aiz Cauča atturīgajiem, ironiskajiem vērojumiem kliedz patriotiska cilvēka, latvieša neizsakāmās sāpes, bezspēcīgi noraugoties, kā tavā acu priekšā sveša vara gabalos rausta un tev atņem tavu valsti.

Esmu dzimusi, pieaugusi, skolā un augstskolā mācījusies, un savu darba dzīvi sākusi padomju laikā. Un nemaz nav bijis tā, ka, kādurīt pamostoties, vienkārši automātiski esmu bijusi iekšā tajā savas valsts, savas Latvijas pārliecībā un sajūtā kā ideāli pieguļošās kurpēs. Nē, tā pārliecība un sajūta ir augusi no notikuma uz notikumu, no pieredzējuma uz pieredzējumu. Viena no robežšķirtnēm bija 1991. gada 20. janvāris, kad Latvijā lija nevainīgu cilvēku asinis. Kopš tā laika aizritējis mana mūža gadsimta ceturksnis savā valstī, kurā pieaudzis mans dēls un piedzimuši mani mazbērni. Tā patiešām ir neaprakstāma laime un veiksme. Dzimt, pieaugt un dzīvot savā valstī. Un tikai šodien kā cilvēks, kas savu mūžu veido savā valstī, es līdz kaula smadzenēm spēju novērtēt savas tēvamāsas lēmuma dziļumu, traģismu un nelokāmību 1944. gadā doties prom no Latvijas bēgļu gaitās. Viņai toreiz bija deviņpadsmit gadi, viņa bija dzimusi un uzaugusi brīvajā Latvijā. Un, pieņemot šo lēmumu, viņa ģimenei esot teikusi – es “zem krieva” nedzīvošu. Ne dienu, ne stundu, ne sekundi.

Būt brīvam cilvēkam brīvā valstī, lai cik smagi brīžam pāri neklātos ikdiena, tā ir galvenā vērtība. Un Gotharda Ādolfa Cauča stāsta pamatmotīvu – vēlējumu “Gādājiet, lai Latvija būtu!” es uztveru ļoti personiski. Tik personiski, cik vien katrs no mums ar savu godīgo darbu un mīlestību pret savu zemi spējam dot.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Прочитанное вызывает некоторое недоумение, есть какая то двойственность и недосказанность у автора. Автор сознательно не говорит о том, что и тогда, и тем более, сейчас, в Латвии жили не одни только латыши. А чем мои дети и внуки хуже? Разве они недостойны испытывать вот это самое «..neaprakstāma laime un veiksme. Dzimt, pieaugt un dzīvot savā valstī. »?
    Пассаж автора про семью «героических» родственников «…es “zem krieva” nedzīvošu.» вообще то весьма двусмысленен. Получается, что под гитлеровской окупацией им жилось очень даже хорошо, так что ли?
    Конечно, «Būt brīvam cilvēkam brīvā valstī,…» это очень даже здорово. Только не забывайте, что рядом с вами живут такие же граждане этой страны, но только других национальностей.

    • Sveiks!
      Tu esi labi pateicis par saviem bērniem un mazbērniem. Bet autore runā arī par to, ka padomju laiks izdzēsis mentalitāti. Latvijas tapšana bija ļoti sarežģīta. Katras nelielas tautas vadmotīvs brīvībai ir tās mentalitāte. Un, tiešām, bija gan latviski, gan krieviski, gan vāciski runājošie pirmskara Latvijā. Taču ne ar ko nav salīdzināmas tās sajūtas, kas ļauj justies brīvam savā zemē. Un Tu, grafist, arī tāds jūties. Un tā jūtas nācija kopumā. Bet tā okupācijas mentalitāte nekad neizzudīs, kamēr apvainosies, ka Tevi un Tavu dzimtu nemīl.
      Nemīl tos, kuri joprojām nesajēdz apgūt valsts valodu un izprast tautas būtību, nezaudējot savu pašcieņu, protams. Kamēr aiz muguras stāvēs lielā valoda un augstprātīgais ” es varu runāt krieviski”, būs šī nesaprašanās. Ja Latvija nebūtu izdzīvojusi tās šausmas 40. gadā, tad viss būtu savādāk. Bet ar tādu teroru, ar kādu sastapās latviešu nācija – tas nekad neļaus aizmirst pāridarījumu.
      Un tā arī ir atbilde tiem, kuri joprojām stāsta par to, ka, redz, mēs arī tur cietām. Jā, katrs kaut kur cieta, bet Latvija konkrēti cieta no 1940.-1941. gada vardarbības un tikai vācu laika avīzes vien uzrāda pazudušo skaitu – nogalināto skaitu. Kā vārdā, grafist, ja ne okupācijas un zema intelekta… Un šobrīd propaganda dara to pašu – izmanto visu, lai aizmirstu, lai pāridarītāju attaisnotu un atrastos jauni grēkāži. Cilvēkus jau nedala pēc tautības, bet pēc attieksmes. Un, kad Tu raksti latviski, zinu, ka to proti, attieksme mainās. Jo valsts pamatā ir valoda un tā ir un paliek nemainīgi latviešu valoda. Ļoti vienkārši. Un Daces Terzenas teksts ir uzrakstīts labā un saprotamā latviešu valodā, ko var saprast ikviens, kurš latviešu valodu prot. Šobrīd ir tikai runa par to, cik ērti te dzīvot nezinot valodu. Lai tas notiktu arī tyurpmāk, vajadzīgs tikai ārējs atbalsts. Un arī tā ir mentalitāte- kāds jau aizstāvēs. Latviju neaizstāvēs valodas ziņā, Latvijai pašai ar to ir jātiek galā. Un tā ir šī atšķirība un Tava neizpratne ir loģiska. Bet latvietim neloģiska. Un kādam visu laiku ir jāskaidro, ka valsts valodā runāt tuvina tautas zem viena karoga. To Tu labi zini, tāpat kā es un man līdzīgi domājošie. Nacionāla valsts pēc būtības var pastāvēt visās integrācijās. Un to vienotību zem Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga var veicināt un stiprināt latviešu valodas lietošana visur un vienmēr. Tā taču ir, grafist. Dzēšot nacionālas valsts principus piecdesmit gadus ilgajā periodā, nav izdzēsta tautas atmiņa. Bet šī problēma jau ir ne tikai Latvijas, tā bija arī Eiropas valstu problēma – ideoloģija. Tā tas ir arī šodien. Ļauties visam vai saprast, kas notiek un kopīgiem spēkiem veidot savu nacionālo valsts politiku.

Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? (27)Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. No elektrības cenām neatkarīgs slēpošanas kalns

Dažas Latvijas slēpošanas trases uzsāka sezonu jau novembra pirmajā pusē, kad uzsniga pirmais sniegs. Ja laika apstākļi turpmāk būs labvēlīgi, slēpotāji drīz atkal varētu atsākt ziemas sportošanu. Vienīgais sarūgtinājums, ka elektrības izmaksu pieauguma dēļ jāpaaugstina arī cenas. Daži uzņēmēji pat teikuši, ka elektrības izmaksas ir tik lielas, ka trase vispār jāslēdz.

Lasītāju aptauja
Kas vairo bažas par Latvijas drošību?
Draugiem Facebook Twitter Google+