Žurnāla “Mājas Viesis” galvenā redaktore Dace Terzena
Žurnāla “Mājas Viesis” galvenā redaktore Dace Terzena
Foto: Anda Krauze

Dace Terzena: Būt brīvam cilvēkam brīvā valstī 2

Es sāku domāt – tā tiešām nebija sagadīšanās, ka gadumijā un tālāk barikāžu laikā, ko šajās dienās tik plaši atceramies un pieminam, tā aizrāvos ar jau reiz savā slejā pieminēto Gotharda Ādolfa Cauča atmiņu grāmatu “Viena latvieša stāsts. Mūža svētdienā”. Pagājšnedēļ tiku līdz nodaļai, kur Caucis kā oficiāla valsts amatpersona, būdams iesaistīts t. s. bāzu jeb “sāpju” komisijā, ļoti tiešā tuvplānā kļūst par liecinieku, kā 1939. gadā Latvijai tiek uzspiestas padomju karabāzes. Šīs lappuses ir burtiski fiziski grūti lasīt, jo aiz Cauča atturīgajiem, ironiskajiem vērojumiem kliedz patriotiska cilvēka, latvieša neizsakāmās sāpes, bezspēcīgi noraugoties, kā tavā acu priekšā sveša vara gabalos rausta un tev atņem tavu valsti.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156
Kokteilis
Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas
Lasīt citas ziņas

Esmu dzimusi, pieaugusi, skolā un augstskolā mācījusies, un savu darba dzīvi sākusi padomju laikā. Un nemaz nav bijis tā, ka, kādurīt pamostoties, vienkārši automātiski esmu bijusi iekšā tajā savas valsts, savas Latvijas pārliecībā un sajūtā kā ideāli pieguļošās kurpēs. Nē, tā pārliecība un sajūta ir augusi no notikuma uz notikumu, no pieredzējuma uz pieredzējumu. Viena no robežšķirtnēm bija 1991. gada 20. janvāris, kad Latvijā lija nevainīgu cilvēku asinis. Kopš tā laika aizritējis mana mūža gadsimta ceturksnis savā valstī, kurā pieaudzis mans dēls un piedzimuši mani mazbērni. Tā patiešām ir neaprakstāma laime un veiksme. Dzimt, pieaugt un dzīvot savā valstī. Un tikai šodien kā cilvēks, kas savu mūžu veido savā valstī, es līdz kaula smadzenēm spēju novērtēt savas tēvamāsas lēmuma dziļumu, traģismu un nelokāmību 1944. gadā doties prom no Latvijas bēgļu gaitās. Viņai toreiz bija deviņpadsmit gadi, viņa bija dzimusi un uzaugusi brīvajā Latvijā. Un, pieņemot šo lēmumu, viņa ģimenei esot teikusi – es “zem krieva” nedzīvošu. Ne dienu, ne stundu, ne sekundi.

Būt brīvam cilvēkam brīvā valstī, lai cik smagi brīžam pāri neklātos ikdiena, tā ir galvenā vērtība. Un Gotharda Ādolfa Cauča stāsta pamatmotīvu – vēlējumu “Gādājiet, lai Latvija būtu!” es uztveru ļoti personiski. Tik personiski, cik vien katrs no mums ar savu godīgo darbu un mīlestību pret savu zemi spējam dot.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.