Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
23. augusts, 2012
Drukāt

Būt soli priekšā. Saruna ar Gundegu Laiviņu

Foto-Karīna MiezājaFoto-Karīna Miezāja

Latvijas Jaunā teātra institūta direktore Gundega Laiviņa (attēlā) neveido izrādes, teātra kuratores stihija ir plašāka – vesela festivāla iestudējums, kurā iespējams konfigurēt darbojošos aktierus, spēles telpas un laiku un tēmu. Šobrīd priekšā jauna pirmizrāde – teātra festivāls “Homo Alibi: recycled”, kurā tiks otrreiz pārstrādāts viss, sākot no papīra un beidzot ar klasiķu drāmām.

 

Pirms septiņiem gadiem režisors Pēteris Krilovs pavisam “zaļiem skuķiem” nodeva paša izloloto teātra festivālu “Homo Novus”. Gundega Laiviņa, tolaik skolota krievu kultūras speciāliste, bija Kultūras ministrijas biroja meitene, kuras pūrā pirmais kultūras menedžeres “kucēns” – Eiropas kultūras mēnesis Rīgā 2001. gadā. Šobrīd Gundegai kopā ar festivālu “Homo Novus” un “Homo Alibi” komandu izdevies izveidot jaunu teātra festivālu identitāti, caur kuras izrāžu filtru gājusi liela daļa mūsu “jauno un perspektīvo” teātra mākslinieku.

Caur mūziku, pareizāk sakot, pāris koncertiem 2003. gada festivālā “Homo Novus”, Gundega neatgriezeniski inficējusies ar teātra bacili. “Atceros mirkli, kad Jaunajā Rīgas teātrī biju noskatījusies Kristiāna Smeda izrādi “Voiceks”. Saņēmos, piegāju pie režisora. Kopš tā laika mūzika un teātris ir manas dzīves svarīgākie mediji, jo atšķirībā no kino vai vizuālās mākslas tie ir dzīvi. Lai cik precīzi iestudēta ir izrāde, katra spēlēšanas reize būs savādāka.”

 

Gundega nenoliedz, lielu devu aizrautības devis ieskats teātra procesos aiz Latvijas robežām. “Daudzveidība tur ir milzīga, tāpat arī kvalitātes amplitūda. Tu aizbrauc, noskaties izrādi, iznāc ārā un apsoli sev – manai mammai, draugiem, tuvākajiem cilvēkiem tas ir jāredz! Un tad tu dari visu, lai to atvestu šeit.”

 

Festivāla kuratores ikdiena nozīmē ne tikai saspringtu darbu, “savelkot projekta finansējumu galus”, bet arī spēju izrāžu saturu iedzīvināt vietējā kontekstā, radīt programmu kā vienotu stāstu. “Nākamais solis pēc šī “tūrisma aģentūras” posma – savāc naudu, rezervē biļetes un atved kādu uz šejieni – radīt apstākļus, lai mākslinieki šeit uzturētos, iedvesmotos no šīs vides un dotu atpakaļ ne tikai skatītājiem, bet arī vietējai mākslas videi. Tas izdevās pagājušajā gadā izstādē “Krustpunkts: intimitāte un izrāde”, ko festivālā “Homo Novus” rādījām Kaņepes kultūras centrā, tas izdevās “Rimini Protokoll” izrādē “Cameriga” tagadējā Ārlietu ministrijas ēkā, argentīniešu režisora Mariano Pensoti iestudējumā Upīša pasāžas skatlogos 2007. gadā, scenogrāfa Klausa Grīnberga un jauno Latvijas scenogrāfu kopīgajā izstādē “Staro Orfejs”.

Viens festivāls gadā (pa kārtai “Homo Novus” un “Homo Alibi”), kā arī vairāki mazāki projekti ir aisberga redzamā daļa. Neredzamā – rezidences, meistardarbnīcas, tikšanās ar māksliniekiem, sarunas, braucieni uz festivāliem, Latvijas teātra pārstāvēšana ārvalstīs. “Kopš “Homo Novus” sākuma 1995. gadā liela daļa māksli-nieku, kas, manuprāt, dara svaigas lietas Latvijas teātrī, kaut kādā statusā ir piedalījušies mūsu aktivitātēs,” ir pārliecināta Gundega.

Teātra kuratore atzīst – reizēm ir sajūta, it kā dzīvotu divās paralēlās realitātēs. Viena, tepat Latvijā, norit diezgan marginālā nevalstiskā organizācijā tās 15 kvadrātmetru mazajā birojā, otra – plašajā pasaulē, kur ar Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotājiem festivāliem rēķinās kā ar samērā nopietniem spēlētājiem laikmetīgā teātra procesos. “Mums izveidojušās labas attiecības ar izciliem māksliniekiem, kas ļautu veidot ārkārtīgi interesantus projektus arī pie mums. Diemžēl tas atduras pret to, ka teātris ir dārgs. Tomēr ceru, mums ir sava vieta Latvijas teātra ainā. Manuprāt, mums izdodas īstenot mērķi – vienmēr būt vienu soli priekšā. Man prasa par lielajiem Eiropas vārdiem – kad viņi beidzot būs Rīgā. Saku, bija – pirms pieciem, četriem, trim gadiem, tikai vēl nebija pasludināti par guru.”

“Ārpus Latvijas ir pilnīgi cits diskusiju, sarunu, skatīšanās un iesaistīšanās līmenis,” secina Gundega. Šā gada “Homo Alibi: recycled” ir tieši saistīts ar Eiropas teātra organizāciju tīklu “Imagine 2020”, kura rūpe – ko var darīt mākslinieks, lai kaut nedaudz mainītu pasaules kārtību. Šajā gadījumā – attiecībā uz dabu un klimatu, bet ne tikai. “Recycled” likšana šīgada festivāla nosaukumā ir kā bakstīšana ar pirkstu acī – protams, ironiska. “Mēģinājām otrreizējo pārstrādi mākslā apskatīt visā tās daudzveidībā – tekstu, notikumu, ideju, personīgās pieredzes pārstrādi. Izrāžu izvēle ir grūta, jo jāizvēlas no simts brīnišķīgām lietām, tomēr mūsu ierobežoto finanšu dēļ programmā nav nevienas nejaušības. Cenšamies vest netipiskus, neredzētus formātus un idejas, kas atšķiras no mūsu teātru pamata specifikas.”

 

“Reiz, atgriežoties no konferences Briselē, kurā zinātnieki un mākslinieki diskutēja par sadarbību, mudinot sargāt dabu, klimatu, resursus, Jāņa Dombura raidījumā izdzirdēju Andra Šķēles frāzi – kāda krīze, ja pie luksofora labajā un kreisajā pusē sēž pa blondīnei džipā! Domāšana – ja mums ir džipi, tad viss ir kārtībā – bija tik graujošā kontrastā ar Briselē dzirdēto.

 

Lai to mainītu, festivālā taisām arī simpoziju par alternatīviem scenārijiem mākslā, ekonomikā un ekoloģijā.” Gundega atzīst, strādāt plašajā pasaulē gan dotos vien tad, ja vairs nevarētu apmierināt vajadzības pēc laba līmeņa mākslas šepat. “Man šķiet, ka esmu nesaraujami saistīta ar Latvijas dabu, ritmu, mentalitāti. “Latvijas pelēkais”, manuprāt, ir vissmalkākais un skaistākais koncepts pasaulē, ko nekur citur neatrast.”

Gundegas interese šobrīd ir cilvēki. Ne velti īstenota ilgi briedusī vēlme – antropoloģijas studijas. “Kad Stradiņa universitātē atvēra sociālās antropoloģijas programmu, sapratu – esmu sagaidījusi lietu, ko tiešām gribu mācīties. Tā bija brīnišķīga pieredze. Biju pasniedzējas Ievas Raubiško asistente, pierobežas teritorijās Latgalē un Kurzemē veicām pētījumu par lauku cilvēku vērtībām. Tad sapratu, ka mans darbs ir privilēģija. Neraugoties uz to, ka ir grūti, ir dubultā jāatbild par katru santīmu un katru lēmumu, man ir laime sastapt interesantākos un talantīgākos cilvēkus šeit un ārpus Latvijas, un būt brīvai savās izvēlēs.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+