Foto – Zigmārs Rumka

Krievu cilvēki nav gatavi uz Maidanu Latvijā. Saruna ar Marinu Kosteņecku 71

Mūsu dienu notikumi un krievu jautājums Latvijā – tas bija galvenais sarunas temats, Voldemāram Krustiņam un Egilam Līcītim viesojoties pie atmodas laika izcilās sabiedriskās darbinieces, rakstnieces MARINAS KOSTEŅECKAS. Rakstniece tagad dienas vairāk vada Purvciema mājoklī, taču tiek aicināta uz tikšanās reizēm Latvijas skolās, un viņa vērīgi seko arī līdzi sabiedriski politiskajiem notikumiem.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

V. Krustiņš: – Amerikāņi Latvijā ir klāt. Taču cilvēkos nemainījās satraukums. Tas rodas Ukrainas notikumu, Putina administrācijas radītā saspīlējuma dēļ. Latviešu publicisti raksta, ka Latvijas krieviem pienācis laiks izdarīt izvēli – vai viņi grib būt Latvijai, Eiropai piederīgie vai turēties kopā ar impērisma ideju paudējiem. Droši vien, ir arī cilvēki, kuri grib vienkārši dzīvot, nevis klausīties karu un naida kurināšanā. Bet kam, jūsuprāt, šodien ir morālas tiesības pārstāvēt krievu kopienu, paust viedokli? Piemēram, “Saskaņai” vai Ždanokas partijai? Ja ne tiem, tad kam?


M. Kosteņecka: – Atstāsim politiskās partijas zem svītras. Kad piemin “krievu pārstāvjus” Kravcovu vai Lindermanu, man metas pumpas. Pārstāvēt viņi neko nepārstāv. Uz valodu referendumu krievus organizēja Lindermans ar Osipovu, bet kā galvenais idejas autors atzinās Gapoņenko. Viņš esot apstaigājis krievu partijas, bet pat “PCTVL” tādu ideju nav gribējis atbalstīt. Vienīgie, kas uzreiz to ņēma pretī, bija lindermanieši, un viņi vāca parakstus, virzīja procesu, uz ko bija rosinājis “ģenerālis” Gapoņenko. Bet tad iesaistījās Ušakovs, un krievi atsaucās iesākumā noraidītajam referendumam. Kāpēc? Ne tāpēc, lai dabūtu krievu valodu par otro valsts valodu. Viņiem vajadzēja, lai kāds viņus uzklausa. Šis “kāds” nav Lindermana kompānija, kurai krievi pilnā mērā iedeva kurvīti pašvaldību vēlēšanās. Krievi uzticētos tiem, kas viņos ieklausītos, un es pēc referenduma ieteicu apsēsties pie sarunu apaļā galda. Pat ne politiķiem, bet, teiksim, vecāko klašu skolēniem. Viņi ir nākamā paaudze, kas dzīvos un veidos nākamo dzīvi, Latviju. Šīs “svaigās asinis” nav politiķu samaitātas, lai arī pazīstu jauniešus, kurus Ždanoka mēģināja ievilināt savās aprindās. Viņi paostīja gaisu – tas viņiem nederēja. Diez vai krievu jaunatne kādreiz kļūs par NA atbalstītājiem, taču arī tas, ko pauž Ždanoka, daudziem ir kategoriski nepieņemams. Kad tiekos krievu skolās, pretī redzu gaišas sejas un acīs jautājumu – ko mums darīt, lai Latvijā būtu pilsoniskais miers?

CITI ŠOBRĪD LASA

– Viņiem pašiem uz to ir atbilde vai viņi jautā jums?


– Jautā. Tie, kas ir saimnieki savā zemē – a priori tie ir latvieši, tie, kuru dēļ es gāju barikādēs un palīdzēju atgūt neatkarību (te runāju savā, ne visu krievu vārdā) – viņiem tomēr būtu jāsper kāds solis pretim krievu “masai”. To var darīt tagad, kaut ir garām palaistas un novēlotas iespējas. Tie paši pareizticīgo Ziemassvētki kā svinama diena. Tamdēļ taču netiktu sagrauta ekonomika. Tas taču nav tik būtiski kā otrās valsts valodas ieviešana. Tas būtu mazs solītis, bet liela pretimnākšanas sajūta pareizticīgajiem, ka tas, kas viņiem svēts, ir svēts arī šīs zemes saimniekiem un politiķiem – noteicējiem pie varas. Cilvēki nav jāatgrūž, un bieži pietiek ar nelielu kompromisu, kas nav ne politiski, ne saimnieciski milzīgs. Piekrītu – varā nevar laist Kabanovu ar Kravcovu. Man kā krievietei tas būtu kauna traips, bet, no otras puses, ir trešdaļa vēlētāju, kas balso par “SC” partiju un viļas, ka ar viņu domām nerēķinās. Viņi nespriež niansēs, bet vienkārši – ahā, mūs nepielaida politiskajā procesā tikai tāpēc, ka esam krievi! Tāpēc varētu parādīt vairāk cieņas šai balsotāju masai, nevis konkrētajai partijai, “SC” vai, Dievs pasarg, “PCTVL” politiķiem. Kad Andris Bērziņš kļuva par prezidentu, viņš krieviski apsveica krievus Ziemassvētkos. Tas izraisīja sprādzienu internetā – beidzot! Kāds mūs vismaz uzskata par cilvēkiem! Uzrunāja! Sveica pareizticīgo svētkos! Turpretī Zatlera kungs iepriekš atteicās runāt krieviski un sveikt krievus. Kad par to biju runājusi TV3, viņam tas bija ķēries pie sirds, un Zatlers taisnodamies man atsūtīja vēstuli. Viņš esot sveicis gan metropolītu, gan vecticībnieku draudžu valdību. Mīlulīt, bet tā ir liela starpība! Vai tu vērsies pie augstākās garīdzniecības, kas kabinetā izlasa vēstuli, vai no TV ekrāna pie visplašākās auditorijas, kam dzimtā ir krievu valoda. Pēc tam Zatlers teicās atbalstīt krievu Ziemassvētku noteikšanu par svinamo dienu Saeimas balsojumā, un citi latvieši man rakstīja, ka viņi arī piekrītot, tādu soli varot spert krieviem pretī. Kad kārtējoreiz bija jābalso Saeimā, svinamo dienu nenoteica, jo pietrūka trīs balsu. ZZS pat bija par, bet ko reformisti? Tie gudrinieki bija izdomājuši savu – 
lai katram pienākas viena brīvdiena, kad viņš to vēlas, vai tas pareizticīgais, muhamedānis, jūdaists vai luterānis. Izgāza balsojumu, jo “mēs visus mīlam”.

– Mēs esam teikuši varai, ka vajadzētu noskaidrot, izpētīt, kāpēc krievi devās uz referendumu un kas katram lika balsot par otro valsts valodu. “Vienotība” to nevēlējās zināt! Nepētīja, atrunājās.


– Brīžiem man rodas aizdomas, ka viens otrs “Vienotībā” vēl vairāk saistīts ar Kremli nekā kāds saskaņietis. Tur, kur rodas iespēja dzesēt saspīlējumu, tas nereti tiek pat uzkarsēts! Mums acu priekšā ir notikumi Ukrainā, kur jaunā vara dažkārt arī uzķeras uz veikli izmestiem āķiem. Tā ir mācība Latvijai. Domāju, šābrīža apstākļos nedrīkst spiest ar retoriku – 2018. gadā jums visiem būs iet latviešu skolās. Nacionālie, valodas, bērnu izglītības jautājumi ir ļoti jūtīgi. Spiediens izvedīs ielās uztrauktas mātes, un viņu bailes ir saprotamas. Algebru vai ķīmiju sliktā latviešu valodā pasniegs krievu skolotāji. Kā tas ietekmēs viņu bērnu izglītības kvalitāti, nākotnes izredzes? Šo reformu nevar sasteigt, kamēr nav perfekti sagatavotu pedagogu, un nav runa, ka krievu skolēni neprot latviski. Salīdzinājumā, kā mācīja manu paaudzi, tā ir zeme pret debesīm, cita lieta, ka bērni prot valodu, bet negrib runāt.

Reklāma
Reklāma

– Kā izskaidrot šo negribēšanu?


– Manis piedāvātajā vidusskolēnu, studentu apaļajā galdā sarunas ritētu latviski. Un krievu jaunieši runātu latviski. Ja sarunas nenotiek, krājas aizvainojums. Kāpēc krievietei vecaimātei, kura mazotnē stāstīja pasakas, ar kuru man vienas asinis, aptiekā uz zālēm aizliegts uzrak­stīt anotāciju krievu valodā? Tas taču arī nav prasījums pēc otras valsts valodas, bet sīka pretimnākšana vecam cilvēkam. Maza cieņas izrādīšana paaudzei, kurai jāļauj mierīgi aiziet. Tas ir sadzīves piemērs, bet priekšā ir 9. maijs. Cilvēki tur ies, svinēt neaizliegs, kaut vai tāpēc, ka pasaule to nesapratīs. Es pie pieminekļa nekad neesmu gājusi. Ne tāpēc, ka necienu krievu kareivi, kurš atdeva dzīvību cīņā pret fašismu, bet tāpēc, ka viss pārvērsts par politisko šovu balsu zvejošanai. Es mājās aizdedzu svecīti, uzlieku mūsu paaudzes elku Okudžavas un Visocka dziesmas par karu. Ik gadu pārlasu karā kritušā lidotāja, rakstnieka Sent-Ekziperī “Vēstuli ķīlniekam”, noveli par Otro pasaules karu. Tas ir mans veltījums šī briesmīgā kara beigām, un svecīte – visiem kritušajiem. Jā, nenoliedzami, Latvijā ar to atgriezās okupācija, tomēr tas bija PASAULES karš. Tāpēc viss, kas notika ar Latviju, ir viena vēsture, bet krievu zaldātam, kuru paņēma no mājas sliekšņa, iesauca armijā un kurš dzina iebrucējus līdz savas zemes robežām un tālāk līdz Berlīnei, ir sava vēsture. Ar kritušajiem, ar sāpju ceļiem. Viņu pēcteči, atnākdami nolikt puķīti pie pieminekļa, nenāk pateikt – mēs atbrīvotāji, Latvijai būt mūžīgi mūsu! To drīzāk pauž Rīgas atbrīvošanas gadadienā oktobrī, bet tur Rubikam ir pavisam neliels atbalstītāju pulciņš. Taču 9. maija demonstranti nenāk izrādīt okupācijas spēku, cita lieta, ka Ušakovam, organizētājiem vajadzētu mēģināt cīnīties, lai neceļ sarkanos karogus. Šogad baidos, ka nāks ar Jura lentēm, kas būs kā sarkana lupata bullim. Un zilibaltsarkanos karogus arī nevajadzētu – te ir Latvija. Nāciet, pieminiet kritušos, bet pēc Ukrainas notikumiem alerģija pret Jura lentēm ir simtkāršojusies. Tas būs ļoti provocējoši. Bet kā panākt, lai lentes nesprauž, – nezinu. Tāpat nav jāpieļauj, ka uz Uzvaras svētku skatuves kāptu tādas personas kā Gapoņenko, Girss vai Lindermans un teiktu – te ir mūsu Maidans vai tamlīdzīgi. Ļoti priecājos, ka viņiem jau 25. aprīlī aizliedza rīkot akciju, jo tur varēja būt tādas provokācijas, kādas nevēlos piedzīvot.

VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT