Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
14. oktobris, 2013
Drukāt

Vilis Vītols: Cīņa ir par tautas izdzīvošanu, un to izcīnīs latviešu sievietes

Foto - LETAFoto - LETA

Latvijas demogrāfiskā problēma ietver divas daļas – zemo dzimstību un emigrāciju. Emigrācijas novēršanai jārada jaunas darba vietas un jāceļ algas. Jāsakārto bērnudārzu pieejamība un citi pakalpojumi. Jāatzīst, ka valdība savu iespēju robežās cenšas šīs problēmas risināt. Emigrācijas gadījumā apzināmies, ka problēma pastāv.

Citādi ir ar dzimstību. Problēmas risinājumi ir neskaidri, nav definēts konkrēts mērķis. No sociālā budžeta valsts joprojām izdod pensijām 72%, bērniem – 4%. Turpina pastāvēt mīts, ka normālai ģimenei ir divi bērni, lai gan zinām, ka tikai iedzīvotāju skaita noturēšanai vien katrai sievietei būtu jābūt vidēji 2,2 bērniem. Mums ir 1,1 bērns uz sievieti, kaut apzinīgai latviešu ģimenei šobrīd drīzāk vajadzētu vismaz četrus bērnus. Ģimeniskās vērtības kļuvušas “vecmodīgas”, var tāpat “dzīvot kopā” bez apprecēšanās, var mainīt sievas, kā maina automašīnas. Nesen “Latvijas Avīze” publicēja Satversmes preambulas projektu. Neapšaubāmi nepieciešams papildinājums Satversmei. Diemžēl nekur tajā neparādās vārds “bērni”. Vai demogrāfija nebūtu pieminama?

Un tomēr pēdējo divu gadu laikā ir notikusi kāda liela pārmaiņa. Sabiedrība sāk apzināties, ka esam nonākuši strupceļā. Kas tad būtu jādara? Man ir pārliecība, ka katram no mums ir savs uzdevums. Vēlos uzsvērt – katram! Lielākā atbildība ir Saeimas rokās, jo tai ir lielākās iespējas. Saeimai ir jāveic būtisks pagrieziens tautas izdzīvošanas virzienā. Manā skatījumā, jaunā pieeja būtu nozīmīgi paaugstināt atbalstu ģimenēm un bērniem. Pašreiz tas ir aptuveni 1,5% no iekšējā kopprodukta (IKP). Vidējais ES rādītājs ir 2,5%, bet Francijā – 4%. Ņemot vērā mūsu valsts un tautas apdraudēto stāvokli, budžeta veidošanas procesam būtu jāsākas ar 4% no IKP piešķiršanas ģimenēm un bērniem un 2% – Aizsardzības ministrijai. Pēc tam var dalīt pārējo. Ne visi politiķi tā pa īstam iestājas par dzimstības atbalstīšanu. Taču ir kaut kas ļoti efektīvs, ko mēs, pilsoņi, varam darīt: balsot Saeimas vēlēšanās par tām partijām un cilvēkiem, kas ir gatavi apņēmīgi risināt demogrāfijas problēmu, un svītrot kandidātus, kas pret šo problēmu ir vienaldzīgi.

Būtiskākais risinājuma smagums, protams, gulsies uz jaunajām ģimenēm. Māmiņas nesīs lielāko upuri, darīs grūtāko darbu. Bet ir arī mierinājums – prēmija ir milzīga. To saprot tikai dzīves beigās. Vecvecāki, ja tie aizgājuši pensijā, var atbalstīt, īpaši, ja jaunie strādā. Dot padomus no savas pieredzes. Atrunāt no kļūdām, no abortiem. Sniegt palīdzīgu roku tām sievietēm, kas izvēlas bērniņu saglabāt pretēji savu tuvinieku spiedienam no tā atteikties. Latvijā divu gadu laikā notiek apmēram tikpat daudz abortu, cik cilvēku izveda uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā. Ar likumiem abortus novērst nevarēs, iespējams tikai pārliecināt nespert šo soli un palīdzēt topošajai māmiņai. Lai ko stāstītu visādi gudrie, aborts ir un paliek slepkavība. Ja nu bērniņu tiešām nevēlas, ir taču tik daudz pāru, kas gaida iespēju adoptēt. Ja abortos bojā gājušajiem bērniem ļautu piedzimt, tad demogrāfiskā krīze būtu jau daļēji atrisināta. Lielu palīdzību var sniegt arī Valsts prezidents, jo viņa teiktajam ir pavisam cits svars. Prezidentam ir iespējas ierosināt dzimstību atbalstošus likumus un iespaidot valsts apbalvojumu piešķiršanu. Daudzas daudzbērnu māmiņas arī būtu pelnījušas Triju Zvaigžņu ordeņus. Apbalvošana būtu efektīvs veids, kā celt lielu ģimeņu prestižu sabiedrības acīs. Tā katrs no mums var kaut kur pielikt roku. Protams, ja nav slinks un duraks (šādi kādā intervijā Baiba Sipeniece-Gavare nosauc nesakoptu lauku sētu saimniekus, man tas šķiet trāpīgs apzīmējums arī visiem bērnu negribētājiem).

Līdz šim nav pievērsta lielāka uzmanība kādam īpašam demogrāfijas aspektam: Putina “maigajā” karā pret Latviju demogrāfijai, labāk sakot, dzimstībai, būs izšķiroša loma. Ja mūsu tautai būs vairāk bērnu nekā cittautiešiem, tad ilgtermiņā latviešu proporcija Latvijā pamazām pieaugs un mēs nonāksim pie tāda cittautiešu procenta, kas vairs neapdraudēs mūsu valsts pastāvēšanu. Tas ir vienīgais nevardarbīgais veids, kā varam patiesi atgūt savu valsti. Protams, ja neturpināsies sveštautiešu ievešana ar uzturēšanās atļauju dalīšanu par grašiem (par iebraukšanas atļaujām Kanādā Honkongas ķīniešiem bija jāiegulda viens miljons dolāru un, protams, jāsūta bērni valsts valodas skolās). Nelatviešu importēšana pilnībā izjauks latviešu īpatsvara palielināšanos. Paši izraksim savai valstij kapu. Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) lobē uzturēšanās atļauju izsniegšanu. Ainārs Šlesers neprātīgo shēmu nokopēja no citām valstīm, jo tā nes naudu. Bet nokopēja ar fatālām kļūdām un nedomājot par mūsu īpašo situāciju. Tagad turpina to aizstāvēt, kā to redzējām 25. septembra raidījumā “Sastrēgumstunda”. Viņš pieminēja Rīgā tukšos dzīvokļu namus. Tie esot jāpiepilda ar iebraucējiem. Šlesera un LDDK filozofija ir vienkārša: štrunts par Latviju, ka tik nauda.

“Maigais” karš, visticamāk, nebūs ar ieročiem. Pirmo reizi neatkarību izcīnīja galvenokārt karavīri. Tagad cīņa ir par tautas izdzīvošanu, un to izcīnīs latviešu sievietes. Uzvaru noteiks tas, vai mums būs pietiekami daudz bērnu, un šajā karā varoņi būs sievietes. Jo sieviete jau ir tā, kas mūsu civilizācijā pasaka galavārdu, vai bērns būs vai nebūs. Man ir pārliecība, ka latviešu tauta atrisinās demogrāfijas problēmu, kā tā tikusi galā ar visām nelaimēm savā garajā vēsturē. Kā tā spējusi saglabāties cauri kariem, mērim, badam, klaušām un deportācijām. Mūsu tauta pārvarēs arī šo krīzi, īpaši tagad, kad sākam to apzināties. Pārvarēs, bet uz spēles ir viss – būt vai nebūt.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+