Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
1. janvāris, 2013
Drukāt

Butānā – Pērkona Pūķa zemē


butanal16

Novembrī kopā ar sievu un vecāko meitu apceļojām Butānas Karalisti. Daudzi ir dzirdējuši, ka butānieši ir laimīgākie cilvēki ja ne pasaulē, tad Āzijā noteikti. Šī pirms piecdesmit gadiem vēl slēgtā valsts nu piesardzīgi ver durvis tūristiem, piekodinot saudzēt tās savdabīgo kultūru, tīro dabu un laimi. To redzot, nākas šo to pārdomāt.


 

Priekšraksti tūristiem

Nokļūt Butānā nav viegli, bet, ja gribi, tas izdosies. Turp lidojām no Deli, atpakaļ caur Bangkoku. Iznāk, protams, līkums. Tas jāmet tālab, ka Butānā var tikt vienīgi ar Butānas Karaliskās aviokompānijas “Druk Air” (Druk Yul valsts nosaukums dzongke valodā, kas nozīmē – Pērkona Pūķa zeme) reisiem. To nav pārāk daudz – Deli, Kalkuta, Bangkoka, Dhaka. Valstī ir tikai viena lidosta. Tā atrodas mazā pilsētiņā Paro. Lidmašīnai tuvojoties galamērķim, sajūta ir jocīga. Skaties – vienā pusē kalni, otrā pusē kalni… Lidmašīna tūlīt nolaidīsies, bet kur, nav skaidrs. Un tad tās riteņi pieskaras zemei gaužām mazā laukumā. Skrejceļa galā ir šoseja. Kad lidmašīna paceļas vai nolaižas, satiksme uz šosejas tiek apstādināta. “Sorry, aircraft!” (atvainojiet, lidmašīna!) – abās šosejas pusēs iznāk policisti un apstādina satiksmi. Lidmašīna aizlido, un satiksme turpinās. Lidmašīnā blakus sēdēja kāds angļu zinātnieks. Sākām runāties. Viņš braucot uz “Vispasaules tīģeru un sniega leopardu aizsardzības konferenci”. Anglis teica, ka gan Indijā, gan Krievijā tīģeriem neklājas labi, Butāna tiem būtu visdrošākā vieta. Ja viņam būtu teikšana, visus 3500 no malu medniekiem izsprukušos tīģerus atvestu uz Butānu, tad gan viņi savairotos. Izkāpjam, kā tad – milzīgs plakāts – laipni lūgti uz konferenci! Izrādās, gandrīz visi pasažieri bija šīs konferences dalībnieki. Tāda grupa ir izņēmums. Līdz nesenai pagātnei – 60. gadiem – Butāna bija slēgta valsts, ciemiņus varēja uzaicināt tikai karaliskā ģimene. Tolaik Butānā nebija ne savas naudas, ne skolu, ne slimnīcu, ne pasta, ne telefona. Tad Butānas trešais karalis nolēma, ka valstij jākļūst atvērtākai. Pirms kādiem pieciem gadiem Butānu apmeklēja 6000 tūristu gadā, tagad – 5000 mēnesī. Tomēr Butāna nevēlas plašu tūristu pieplūdumu – ceļotājus grupās, bet gan, kā priekšrakstos minēts: “ienesīgus, kvalitatīvus, videi un garīgumam draudzīgus tūristus licencētu gidu pavadībā”. Turklāt jādod garantija, ka dienā iztērēsi 250 dolārus. Šajā summā ir iekļauta ēdināšana, dzīvošana, gids. Ja gribi kaut ko papildus, tad papildus arī jāmaksā. Kārtība ir tāda, ka vari ieceļot valstī vienīgi tad, ja esi saistījies ar vietējo tūrisma firmu. Lai kurp iedams, tev allaž sekos gids. Bet tā nav nepatīkamā sajūta, kāda pārņem Ķīnā vai Ziemeļkorejā, kur gids tevi uzrauga un, iespējams, vienlaikus strādā kādā drošības iestādē. Tūrisma ceļa rullis vēl nav valsti samalis. Butānai ir iespēja nodrošināt, ka esi tur gaidīts. Tomēr uz Butānu ir jābrauc šodien. Parīzē Sēnas krastmalā mīlētāji skūpstīsies arī pēc simt gadiem un, cerams, Eifeļtornis arī stāvēs. Bet vai Butāna spēs saglabāt savu neskarto kultūru un dabu? Esmu pārliecināts, ka ne. Jo butānieši ir sapratuši, ka tūrisms ir nauda.

 

Vislaimīgākie?
butana986

Pirms sešiem gadiem laikraksts “Business Week”, pamatojoties uz globālu aptauju “Pasaules laimes karte”, nosauca Butānu par Āzijas laimīgāko valsti un pasaules mērogā astoto laimīgāko. Citā aptaujā secināts, ka 68% Butānas iedzīvotāju ir laimīgi. Butānā svarīga ir nācijas laime, nevis iekšzemes kopprodukts. Kā tas izskatās dzīvē? Tā tas arī izskatās – “laimes indekss” ir rakstīts butāniešu sejās, viņi ir ļoti apmierināti, smaidīgi, visi – lieli un mazi. Esot Butānā, pats kļūsti tāds vienkāršāks, atvērtāks, tīrāks. Bet varbūt tieši tur esi tāds, kādam vajadzētu būt, un Rīgā savā biznesa kabinetā vari atcerēties kādas mazliet piemirstas cilvēku īpašības – patiesumu un dabiskumu. Butānā arī atceries, ka laiku var izmantot ne tikai biznesa skrējienam, bet vienkārši veltīt to otram – sev mīļam cilvēkam. Ir vērts padomāt un pamācīties no butāniešiem pat vairāk, nekā mēs gribētu atzīt. Kā tad Butānā rod laimi? Protams, karaļa rīcība, vadot valsti, ir svarīga. Bet, manuprāt, butāniešu laimes pamatā ir ticība – budisms. Butānā ir neskaitāmas stupas ar Budas tēliem – tie ir fantastiski, smaidīgi. Redzēju šādu ainu – puišeļu bars dauzās, spiedz, kliedz un grūstās. Bet, skrienot gar Budas tēlu stupas iedobē, mazs knauķis apstājas, nometas ceļos, sensenas tradīcijas garā pieliek galvu pie zemes un jož tālāk. Apbrīnojami! Budismu mazie iezīž ar mātes pienu. Reliģija viņus audzina dzīvei. Budisms ir valsts politika, kas atspoguļojas jau Butānas karogā. Dzeltenā krāsa simbolizē monarhiju, ķiršsarkanā – budismu, drakons ir varenības un spēka simbols. Budisms liedz nogalināt. Dodoties uz varenu templi, uz tiltiņa sastapām puiku. Viņš nesa būrīti, pārklātu ar baltu drāniņu. Gids jautā – ko tu tur nes? Puika paceļ drāniņu, būrītī žurka. “Viņa grauza mūsu lūgšanu grāmatu, un mēs viņu beidzot notvērām. Tagad viņu nesu pāri upei un tur palaidīšu vaļā,” mazais skaidroja.

 

Elektroenerģija un tautas tērpi

Biju pārsteigts, ka Butānas galvenā eksporta prece ir elektroenerģija. Ziemeļrietumos Butāna ir ļoti kalnaina. Tā ir karaļa ierosme – pie kalnu upēm uzbūvēt nelielas elektrostacijas un saražoto hidroelektroenerģiju pārdot Indijai, stāsta gids. Gidi ir zinoši, savu valsti ļoti mīloši. Ceļojuma laikā mums bija trīs gidi, visi labi runāja angliski, bija apguvuši lielu vārdu krājumu. Vai jūs zināt, kas ir “Leap Year” (garais gads, jo mani dvīņi ir dzimuši 29. februārī)? “Yes, sure,” (protams!) viņi atbildēja. Un garais gads nav vārds, ko lieto katru dienu. Bet gidu angļu valodas izrunā pirmajā dienā gan bija pamatīgi jāieklausās. Valodu ziņā Butānā ir īstena Bābele – butānieši runā divdesmit valodās. Lai viņi spētu saprasties, par valsts oficiālo valodu ir atzīta dzongke. Vēl viņi runā angļu un nepāliešu valodā. Skolās mācības lielākoties notiek angļu mēlē.

Sarunās jūtams, ka butānieši mīl savu karali. Katrā mājā ir karaļa portrets – vai nu rāmī aiz stikla, vai vienkārši pielīmēts pie loga. Kāpēc? Tāpēc, ka dzīve iet uz augšu. Arī lauksaimniecība, mežrūpniecība, jau pieminētā hidroelektroenerģijas ražošana un tūrisms, gids papildina sarakstu. Es viņu saprotu – grib darbu. Jautāju – kad mēs aizbrauksim, vai tev būs nākamie tūristi? Viena diena brīva, tad braucot vācieši. Skaidri redzams, ka arī tekstilrūpniecība Butānā ir ļoti attīstīta. Butānieši valkā nacionālos kostīmus, tas ir viņu ikdienas tērps. Tāda sajūta, ka esi mūžīgajos Dziesmu svētkos. Tātad vajag noaust un pašūt šos tērpus miljoniem cilvēku. Sievietes valkā garus svārkus un blūzes. Vīriešu tērps ir halāts mazliet pāri celim, futbolistu getras un kurpes. Lai gan ir maza auguma, vīrieši nēsā kāda 46. izmēra kurpes gluži kā Čārlijs Čaplins filmās. Galvaspilsētā Thimphu gan varot redzēt vairāk ļaužu eiropeiskās drānās. Ieejot templī, butānieši pār plecu liek garas šalles. Balta šalle ir, tā sakot, vienkāršajiem cilvēkiem, oranža un zila deputātiem un valdībai, karaļu dinastijai un reliģijas pārstāvjiem – dzeltena. Citās zemēs svētvietās ir jānoauj kurpes, bet Butānas tempļos arī zeķes. Kājām jābūt basām. Un jāiet ap svētvietu pulksteņa rādītāja virzienā. Stingras tradīcijas valda arī arhitektūrā. Visas mājas ir rotātas ornamentiem, arī jaunceltās – vai tā būtu dzīvojamā māja vai viesnīca, veikals. Izskatās, ka visi nami būtu celti pirms simt gadiem. Ejot pa Paro pilsētas galveno ielu, šķiet, ka tas ir viena arhitekta darbs. Uz daudzu māju jumtiem un pie logiem, savērtus virtenē, kaltē sarkanos piparus. Ēdieni te ir veģetāri un ļoti asi. Man garšoja. Tā nav, ka Butānā neēstu gaļu, bet mājlopu kautķermeņus ieved no Indijas. Jo nogalināt nedrīkst.

 

Tīģera Ligzda

Salīdzinot ar šajā brīnišķajā zemē iegūto, neērtības, ar kurām tūristam brīžiem jāsastopas, ir nieks. Dzelzceļa nav. Lielu upju nav. Autotransports… Lai veiktu 60 kilometru attālumu, pa serpentīnu ceļiem jākratās trīs stundas. Var ceļot arī karavānā, kur zirgi nes visu nepieciešamo, ieskaitot tualetes mājiņu, ļoti civilizēti. Bet nu par skaisto. Dočulas pārejas augstākajā vietā slejas 108 stupu templis. Man šī vieta ļoti patika. Mēs tur ieradāmies pirms saullēkta, un migla bija tik bieza, ka ar grūtībām varējām saskatīt izstieptas rokas pirkstus. Tas bija neizmirstams mirklis, vērot, kā stupu zeltītās galotnes iznirst no miglas vāliem un iemirdzas pirmajos saules staros. Pagāja vēl brīdis, un arī siltās jakas un cimdi kļuva lieki. Ieteikums – ja pirms saullēkta brauc kalnos, jāsaģērbjas kā slēpotājam, tad nenosalis vari izbaudīt dabas skaistumu, varenumu agrā rīta stundā.

Bet lielākais piedzīvojums bija sešu kilometru kāpiens uz populārāko templi “Tīģera ligzda”. Kā paši butānieši joko – līdz “Tīģera ligzdai” vari nokļūt trijos veidos: divas trešdaļas ceļa ēzeļa mugurā, pēc tam kājām; var uzlidot burvju tīģera mugurā; un – ejot kājām. Mēs izvēlējāmies trešo. Bet problēma, ka tas nav ceļš līdz 3200 metru augstumam. Sākumā jātiek no 2300 metriem uz apmēram 3500, tad jākāpj lejā līdz 3000 metriem un atkal kāpiens augšup līdz 3200 metru augstumam. Mans kāpiens iekrita svētdienā – brīvdienā. Tāpēc ceļā varēju sastapt daudz vietējo, kuri devās uz templi gan pa vienam, gan veselām ģimenēm; jaunas mātes kāpa kalnup, pie krūtīm uzsējušas zīdaiņus. Jau ap pusdienas laiku tempļu ēkās Budas tēla priekšā bija uzaugušas lielas ziedotās naudas kaudzes. Šajā kāpienā redzēju arī daudz tūristu. Pagāju garām kādam padzīvojušam cilvēkam, savukārt mani apdzina jaunie un tie, kas “soļoja” ēzeļu mugurā. Tūristu vidū ir maz jauniešu, varbūt naudas dēļ vai arī tāpēc, ka Butānā nav ne vakara, ne nakts dzīves. Ir tikai garīgais mantojums un daba. Ir zelts un sakoptība kā “Tīģera ligzdā”, bet ir arī tempļi, kas iet bojā. Tad ir sajūta, ka burtiski bradā pa vēsturi.

Ja paveicas, būtu interesanti apskatīties butāniešu nacionālo sporta veidu – loka šaušanu. Tas valstī ir vienīgais sporta veids, kura sportisti piedalās olimpiskajās spēlēs. Butānā ir tādi trenēšanās laukumi, kur no jauna puiša līdz sirmam vīram mācās loka šaušanu. Viņiem tas ir kā kazahiem ar zirgu jāt. Gids stāstīja, ka viņu sportisti treniņos vienā mierā izpildot olimpiskās normas. Bet gadoties, ka lielās sacīkstēs medaļas aiziet gar degunu, nervi uzdod, roka notrīs…

Toties drošu roku butānieši allaž iegriež “Wish wheels”(vēlmju riteņus). Tie ir gan mazi, gan lieli – daži pat cilvēka augumā. Kālab? Izrādās – viņiem lūgsna ir ļoti gara, tā ir uzrakstīta uz papīra un ietīta vēlmju ritenī. Un tad nav jālūdzas, tikai jāpagriež ritenis, un – darīts! Labi iekārtojušies!

Vēl novēroju, ka butānieši ir ļoti lepni. Nav kā citās zemēs, ka nu tik ķers un nesīs tavas somas, lai dabūtu dažus dolārus klāt pie atalgojuma. Viņi tur savu personību. Bet tomēr nebija nevienas reizes, kad atteiktu lūgumu.

Piemēram, lūdzām, vai mēs varētu iekļūt klosterī rīta agrumā vēl pirms tūristu stundas. Jā, var. Cita lieta, ka ir svētvietas, kur sievietes netiek ielaistas, tur nekas nepalīdzēs, nē, un viss.
butana016_g

Butāna ir ļoti, ļoti tīra. Esmu bijis tik daudz dienvidu valstīs un spēju salīdzināt. Uz “Tīģera ligzdu” katru dienu ceļo simtiem cilvēku. Iedams neredzēju nevienu nomestu skārdeni, ieraudzīju vienu zemē nomestu košļenes papīriņu un vienu batoniņa iepakojumu. To mans gids uzdūra uz ceļojuma nūjas un iemeta tuvējā atkritumu kastē “Use me”.

“Videi draudzīgs, kulturāli pieņemams, ienesīgs,” Butānas ceļojuma beigās atcerējos, kādam jābūt tūristam. Gidam jautāju, vai tādi esam. Suvenīrus nopirkām, jums samaksājām, dzeramnaudas iedevām. Jā, viss ir kārtībā! – skanēja atbilde.

 

 

 

 

Uzziņai:

Valsts iekārta – konstitucionālā monarhija

Valsts valoda – dzongke

Galvaspilsēta – Thimphu

Platība – 38 394 km2

Iedzīvotāji – 1 miljons

Karalis – Džigme Hesars Namgjals Vangčuks

Reliģija – budisms

20% Butānas teritorijas atrodas zem sniega segas

Vairāk nekā 2/3 teritorijas klāj meži

7541 m augstā Ganghar Puesnum smaile ir augstākā neaizsniedzamā virsotne pasaulē

Klimats – subtropu valsts dienvidos, mērens kalnainajā vidusdaļa, polārs – ziemeļos.

 

5 vietas, ko vērts redzēt

Templis “Tīģera ligzda”

Trekings – ar šerpām, gidiem, pavāriem, pavadošo brigādi, teltīm. No Paro līdz Thimphu ar kalnu pārejām apmēram 5000 metru augstumā, ļoti skaistiem skatiem uz Himalajiem. Šo ceļu var noiet 4-5 dienās

Punakha dzong – mazpilsēta un Butānas administratīvā pārvalde

Nacionālā sporta veida – loka šaušanas – trenēšanās laukumi

Dočulas pāreja ar 108 stupu templi

 

5 suvenīri, kas jāatved

Tekstilizstrādājumi

Tautas meistaru kokgriezumi

Mākslinieku veidotas mandalas

Dabisko augu gaisa atsvaidzinātāji

Dažādu garšvielu komplekti

 

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+