Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
30. aprīlis, 2015
Drukāt

“Būtiski bija uzdrīkstēties”. Nepālas zemestrīce latviešu brīvprātīgā acīm (7)

Foto - Lauris MelkersFoto - Lauris Melkers

Lai nogādātu humānās palīdzības ziedojumus nomaļos ciematos, brīvprātīgajiem nākas šķērsot bīstamus nogruvumus.

Kamēr daļa Nepālā iesprūdušo Latvijas tūristu internetā lamā Ārlietu ministriju un pieprasa helikopteru, citi mūsu tautieši šajā valstī pamet savus ikdienas plānus un dodas bīstamos pārgājienos kalnos, lai nogādātu izdzīvošanai nepieciešamas lietas zemestrīces sagrautos nomaļos ciematos, kur ar auto piekļūt nav iespējams.

Gumijlēkšanas instruktors Lauris Melkers kopā ar līgavu Laumu kopš pagājušā gada septembra dzīvo Nepālas otrajā lielākajā pilsētā Pokharā un sadarbības projekta ietvaros apmāca vietējos gumijlēcējus. “Zemestrīce bija jūtama arī pie mums, bet daudz mazākā mērogā nekā Katmandu reģionā. Uzreiz pēc notikušā kopā ar organizācijas “Karmaflights” savācām tentus, ūdeni, pārtiku, medikamentus un devāmies uz smagi cietušā Gorkhas reģiona kalniem,” telefonsarunā stāsta Lauris. “Karmaflights” ir paraplānistu organizācija, kas īsteno dažādus labdarības projektus vietās, kur veic savus lidojumus. Vienā komandā ar Lauri un Laumu bijis arī latviešu paraplāna pilots Kārlis Jaunpetrovičs, bet pārējie brīvprātīgie bijuši paraplānisti un tūristi no dažādām pasaules malām – Vācijas, Slovēnijas, Austrālijas un daudzām citām valstīm. Grupa braukusi ar automašīnām līdz nogruvumu dēļ ceļu nebija iespējams turpināt, ierīkota bāzes nometne un ar nepāliešu tulku palīdzību noskaidrota situācija reģionā – kuri ciemati cietuši visvairāk, kuri jau saņēmuši palīdzību, kuri vēl tikai gaida. Tad brīvprātīgie sadalījuši maršrutus un tālāk palīdzības lietas nesuši uz muguras.

“Pašus pirmos apmeklējām Tantanas, Borpakas un Saurapani ciematiņus, kas atrodas aptuveni 1300 metru virs jūras līmeņa. Mūsu bāzes nometnes bija 627 metrus virs jūras. Tas bija trīs stundu gājiens augšup, pāris stundas, lai izdalītu mantas, uzceltu nojumes, pārciestu bargu negaisu un divas stundas, lai nokļūtu atpakaļ bāzes nometnē. Reāli šajā vietā pirms mums neviens palīdzības sniedzējs nebija bijis, izņemot armijas helikopteru, kas evakuēja smagāk cietušos. Tādas traumas kā lauztas rokas vai kājas tur neskaitās smagas un šie cilvēki tiek atstāti gaidām palīdzību. Par laimi, starp brīvprātīgajiem ir arī mediķi un medicīnas studenti. Arī pārgājiena taka nogruvumu dēļ nebija droša, bet mēs apzinājāmies risku. Pat Nepālas armija, kas bija netālu no mums, teica, ka tikt uz šiem ciematiem ir pārāk bīstami un pilnībā neiespējami. Izrādījās, ka tomēr var. Pa ceļam šķērsojām vairākus zemes nogruvumus, kuri pilnībā izpostījuši taku uz ciematu. Katrs nesām aptuveni 25 kilogramus gan uz muguras, gan rokās un gājām cik ātri vien spējām. Mums nebija informācijas, cik daudz tur ir cietušo un cik smagā stāvoklī, un katra stunda varēja būt no svara. Sarežģītākais kalnu pārgājiens, kādu esmu līdz šim veicis!” atstāsta Lauris.

Daudzviet tā sauktajā civilizētajā pasaulē šādām katastrofām seko marodierisms un laupīšana, bet “Karmaflights” brīvprātīgie neko tādu nav novērojuši. Lauris to skaidro ar nepāliešu mentalitāti: “No eiropieša prizmas skatoties, šķiet, ka viņi neapzinās, kas noticis, bet varbūt vienkārši lieki neizrāda emocijas. Visi diezgan mierīgi, daži ļoti priecīgi, ka izdzīvojuši. Satiekot mūs, gan rodas nelielas jukas, jo visiem ir skaidrs, ka esam atnesuši drēbes, pajumti, pārtiku, medikamentus. Angliski neviens nesaprot, bet visi metas virsū atnestajām mantām. Par laimi, mums līdzi ir arī vietējie tulki. Tomēr šķiet, ka beigās izdevās mantas un pārtiku vienlīdzīgi starp visiem izdalīt. Nemācēšu teikt par Katmandu. Pieļauju, ka lielpilsētā ir cits stāsts. Jāņem vērā, ka vieta, uz kuru mēs devāmies un kur vēl aizvien notiek aktīva palīdzības sniegšana, ir tālu no tūristiem, mūsdienīgiem produktiem, tāpēc vērtības ir pavisam citas.”

Šobrīd latviešu jaunieši atgriezušies savās pagaidu mājās Pokharā un nodarbojas ar palīdzības piesaistīšanu, informējot sabiedrību par notikušo, vācot ziedojumus. Līdzās pārtikai un medikamentiem īpaši nepieciešami esot nojumes tenti pagaidu mājokļu izgatavošanai, jo Nepālā tuvojas lietus sezona, kas ilgst no jūnija līdz augustam. Lauris arī neslēpj satraukumu, ka lielākā enerģija un uzmanība tiek veltīta Katmandu, atstājot otrajā plānā nomaļākās vietas, kur postījumi ir ne mazāk traģiski. “Ļoti būtiski bija reāli uzdrīkstēties un aizbraukt uz šo nomali, dalīties ar saviem spēkiem un materiāliem un izplatīt informāciju par konkrēto vietu un situāciju, lai ierastos papildspēki. Šobrīd tas ir izdevies, pašlaik palīdzības sniedzēju ir pietiekami un mūsu klātbūtne nav nepieciešama,” secina Lauris. Tomēr, ja situācija pasliktināsies, jaunieši gatavi atgriezties nelaimes vietā. Viņi jau aprēķinājuši, ka ceļš no mājām līdz bāzes nometnei ar motociklu aizņemtu četras līdz sešas stundas atkarībā no laika apstākļiem.

Kā ziņots, sestdien Nepālu satricināja 7,8 magnitūdas stipra zemestrīce, iznīcinot daudzas ēkas Katmandu pilsētā un citās apdzīvotās vietās reģionā. Oficiāli par bojāgājušajiem tiek uzskatīti 4356 cilvēki, ievainoto skaits pārsniedzis astoņus tūkstošus. Taču, pēcgrūdieniem turpinoties, bojāgājušo un cietušo skaits var pieaugt. Zemestrīces brīdī Nepālā atradās vairāk nekā 40 Latvijas iedzīvotāju, bet neviens no viņiem neesot cietis. Vismaz seši mūsu valsts pārstāvji iestrēguši Namčes bazārā (ciemats Nepālas ziemeļaustrumos). Viņi tur esot drošībā, esot pieejama pārtika un dzēriens, bet pašlaik nav iespējams doties prom. Latvijas vēstniecība Indijā kopā ar citu Eiropas Savienību valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem lūgs Nepālu nodrošināt gaisa transportu, lai ES pilsoņus nogādātu uz ciematam tuvāko lidostu Luklu. Tas gan varētu prasīt vairākas dienas, jo patlaban galvenā uzmanība ir pievērsta neatliekamās palīdzības sniegšanai ievainotajiem un šajos darbos ir iesaistīti visi valstī pieejamie helikopteri – pat privātie. “Ja Latvijas ceļotāji vēlas no šīs vietas izkļūt agrāk, viņiem pašiem ir jāsedz transporta izmaksas, izmantojot vietējos pakalpojumu sniedzējus,” pavēstījis Ārlietu ministrijas preses sekretārs Ivars Lasis. Transporta izdevumu segšanai esot iespējams saņemt arī valstij atmaksājamus finanšu līdzekļus. Ceļotāji interneta sociālajos portālos publicējuši pārmetumus, ka valsts esot viņiem atteikusi palīdzību. “Mēs Latvijai neesam vajadzīgi! Mēs strādājam mūsu valsts labā, maksājam nodokļus, bet mēs neesam vajadzīgi!” internetā piktojas viena no ceļotājām Jūlija Grinberga. ĀM pārmetumus noraida, uzsverot, ka tiek meklēti risinājumi, lai iespēju robežās palīdzētu Latvijas valstspiederīgajiem, bet patlaban prioritāte ir palīdzības sniegšana zemestrīcē smagi cietušajiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Priecājos, ka kāds cenšas tiem 6 Latvijas pilsoņiem apskaidrot patiesos apstākļus kuros viņi iekļuvuši un gaida ,ka viņus nekavējoši gādās pirmos mājās , bet kur tad ir viņu pašu cilvēcība un humānisms ?
    Kauns ka tādi internetā izplata nepatiesas ziņas par Latviju , kas humāno palīdzību cenšas sniegt vispirms cietušajiem nevis sūtīt helikopteri uz Nepālu , lai atvizinātu necietušos vārguļus mājās. Palīdziet cietušajiem cilvēkiem un tad jau arī pienāks Jūsu rinda !Ja ‘Jūs būtu cietušo vietā, jums būtu gluži vienalga kādā valodā runā tas , kas sniedz Jums palīdzību !!!!!!!!!

  2. Ceru ka atgriezisieties sveiku un veseli, taapat noveelu,lai juusu labestiiba un cilveeciigums nonaak liidz maximaali daudz cietushajiem!

  3. Malacis Lauris un domubiedri! Neapjukt, likt lietā savas spējas, apzinoties riskus, tomēr to darīt, lai palīdzētu. Paldies!

  4. Ar prieku izlasīju šo. Prieks, ka ir arī šādi Latvijas cilvēki, kas droši dodas uz posta piemeklētām vietām un ir gatavi palīdzēt cilvēkiem. Atšķirībā no tiem 6 idiotiem, kas sēž nepālā un lamā savu valsti, jo viņiem netiek nosūtīts helikopters un šampānietis.
    Šis raksts ārkārtīgi uzmundrina.

    • Piekrītu!

    • Man arī tie seši mājāsgribētāji šķiet mazliet jocīgi. Brauca uz turieni – laikam taču gribēja eksotiku, bet, kad sākas sižeti, kādus var piedzīvot, iespējams, tikai reizi dzīvē – ”nu nē, tas ir pārāk īsti”. Nu neticu, ka viņiem tur neatrastos, ko kādam palīdzēt, ja paši dzīvi un veseli. Un, lai kādi darbi gaidītu Latvijā – šādā situācijā nevar ne atlaist no darba, ne sodīt par līgumsaistību nepildīšanu.

Draugiem Facebook Twitter Google+