Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
18. janvāris, 2012
Drukāt

«Būtu vēl grēcīgāks»
. Saruna ar publicistu Ēriku Hānbergu

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Tieši pēc nedēļas, 25. janvārī, Dailes teātra Kamerzālē dzīvi sāks izrāde “Pirmā grēka līcis” – gandrīz kāzu reportāža astoņās epizodēs, kas ir Kārļa Auškāpa dramatizējums pēc Ērika Hānberga stāstu motīviem.

… Kaut arī paplukušajā lauku nostūrī daudz cilvēku vairs nav palicis, no veciem ļaudīm jaunais pāris iznāk labu labais. Taču tāpat vien plika dzeršana nevar būt. Katru glāzīti vajag aizrunāt. Katram jāteic savs sakāmais. Ēriks Hānbergs rakstījis poētiski, skarbi un godīgi. Savukārt izrāde pulcē Dailes teātra vecākās paaudzes aktieru labākos spēkus – uz skatuves būs Leons Krivāns, Ilze Vazdika, Lidija Pupure, Juris Strenga, Olga Dreģe, Gunārs Placēns, Velta Vecumniece un Aivars Siliņš.

 

– Viņvasar Latviju apbraukāja “Grēka kalna dēkaiņi”. Izrādi redzējušie stāstīja, nekādu lielo grēku ap to kalnu nav manījuši…

E. Hānbergs: – Manā grāmatā jau ar uz to pusi. “Pirmā grēka līcis” ir mans pirmais literārais darbs. Kad tas tapa gatavs (1986. gads), nebiju pārliecināts – sanācis stāsts vai cita žanra darbs. Tāpēc diplomātisks apzīmējums – kāzu reportāžas. Arī kritiķu iespējamas nepatikas atvairīšanai (pasmaida). Nosaukums jau vairāk naivuma nozīmē. Kad literatūrā un citur nevarējām tik daudz atļauties, stāsta nosaukumam bija lielāka magnēta pievilcība: nu kas tas ir par grēku? Tādi mazi grēciņi vien, tiekoties diviem cilvēkiem. Bet šī sastapšanās vēlāk viņu dzīvi ievirza citā gultnē. Divi jau gados lauku cilvēki saiet kopā, lai būtu vieglāk dzīvot, kad jūk viensētas un laukiem iet pāri lielā meliorācija. Tādas smeldzīgas atvadas no laukiem.

 

Literārais darbs, man par milzīgu izbrīnu un gandarījumu, guva kritikas atzinību. Ildze Kronta uzrakstīja tik cildinošu vērtējumu, ka tas mani pēc tam iedrošināja rakstīt stāstus, vēlāk tapa vairāki krājumi. No attāluma atskatoties – pašam nemaz netēmējot uz to – tā laika ietvaros par lauku dzīvi un kolhoziem bija izdevies uzrakstīt brīvāk un vaļīgāk.

 

– Tagad šis jūsu pirmais literārais darbs ir arī jums pirmais, pēc kura top teātra izrāde.

– Pašam pārsteigums. Pirms kārtējās svētku reizes, kad Rīgas pilī labākos dažādu nozaru pārstāvjus gratulēja ar ordeņiem, nejauši satikta Olga Dreģe sacīja – Ērik, mēs sadarbosimies! Esmu kapitula līdzdarbnieks, dailēniete bija uzaicināta uzrunāt ar dzeju ordeņus saņēmušos. Izdzirdot šo viņas garām skrienot izmesto frāzi, atteicu, jā, domādams par norisēm Rīgas pilī. Pēc tam cita starpā no teātra ļaudīm izdzirdu – Ērik, jūs karājaties teātrī pie sienas. Lūdzu savam kolēģim Jānim Ķuzulim caur viņa meitu Ilzi (Dailes teātra aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa) un znotu Artūru Skrastiņu noskaidrot, ko tas nozīmē. Un tikai pēc kāda laika man zvanīja teātra direktors.

– Vaicāja – vai drīkst?

– Jā. Gados cienījamie, ne pārāk noslogotie aktieri bija izteikuši vēlmi spēlēt kaut ko sev piemērotu, un režisors ar to ticis galā. Un tikai pēc tam mani uzrunāja Kārlis Auškāps pats, atnesa uz mājām parādīt pēc mana darba veidotās ainiņas izrādei bez starpbrīža. Pēc tam bija pirmā tikšanās ar ļoti cienījamo aktieru ansambli, kurš mani nostādīja fakta priekšā – nu tad, Hānberga kungs, stāstiet. Izlasot ainiņas, vienu brīdi šķita, vai mūslaikos Hānbergs nav par senilu? Kas to skatīsies? Mana paaudze? Tie jau visu zina. Jaunie? Diez vai… Arī paši aktieri, Ilze Vazdika, vēl daži, bažījās. Beigās nosacīju – ja jutīsiet, ka neizdodas, tad sabiedrību informēšu, ka esmu jūs no ieceres iestudēt atrunājis. Norunājām ap Ziemassvētkiem paskatīties. Kad pirmās četras janvārī izziņotās izrādes bija izpirktas, aktieri kļuva optimisma pilni. Nu jau visiem liekas, varētu izdoties. Bet es vēl nesaku “hop”.

– Esmu jūs redzējusi vai visās pirmizrādēs. Ko jūs teiktu – kāds šodien ir latviešu teātris?

– Vispusīgs. Tas priecē. Man dzīvē kopš jaunības bijuši trīs prieki: rakstīšana, nemitīga staigāšana, klaiņošana pa pilsētām un laukiem, un trešais – teātris, kas man tuvs kopš pamatskolas. Klases audzinātājs Rūdolfs Medulājs, dramatiskā pulciņa vadītāja, skolotāja Elza Melbārzde, vidusskolā skolas direktors Henrihs Siliņš – cilvēki ar teātra ievirzi, iestudēja, sākot ar “Zelta zirgu” un beidzot ar padomju lugām. Kad sāku braukt uz Rīgu, sagadījās, ka vienā kāpņutelpā mitinājās gan Emīls Mačs un Lilija Žvīgule – Lilijas Dzenes tuvie radinieki –, gan blakus mani labi lauku kaimiņi Rīgā. Kā iebraucu galvaspilsētā, tā ar Žvīgules un Mača starpniecību vienmēr gāju uz Daili. Mācoties Vecumnieku vidusskolā, ar kaimiņu 
Aivaru Vītoliņu divriteņos mērojām 60 kilometrus uz Rīgu, uz opereti, kas atradās Vērmanītī, tagadējā spēlmaņu kluba vietā. Cēsu Skolotāju institūtā man bija tā laime būt vienā dramatiskā pulciņā ar Uldi Deisonu, Robertu Zēbergu, Lūciju Ņefedovu. Jaunībā allaž tiku spēlējis tos vecos, viedos. “Zelta zirgā” biju tēvs. Institūta laikos tiku pat uzrakstījis vienu lugu, kuru kopā esam iestudējuši, bet no tās nav palicis pat manuskripts.

 

Kā skatītājs gan esmu dīvains. Nekas nesagādā vilšanos. Ja pats sižets vai fabula nerauj uz priekšu, aizkustina aktieru spēle, mazās niansītes. Nupat Jaunajā Rīgas teātrī noskatījos “Oblomovu”. Blakus sēdēja ģimenīte. Kungs savai kundzei un meitai pēc pirmā cēliena teica – spēlē lieliski, bet saturs tik garlaicīgs, ka pēc starpbrīža iešu mājās darīt ko lietderīgu. Bet viņš atgriezās zālē, noskatījās līdz galam un aplaudēja no sirds.

 

Ļoti pretrunīgas bija “Mirušās dvēseles” Nacionālajā teātrī. Ir, kas nepieņem talantīgā krievu kulta režisora Kirila Serebreņņikova pieeju, bet es vienmēr esmu ar interesi skatījies, kā klasiskos, pazīstamos darbus mēģina pārtulkot it kā mums saprotamā valodā. Cita lieta, ka varbūt ne visi mēģinājumi izdodas.

– Vai patlaban arī ko rakstāt?

– Nākamgad apgāds “Jumava” laidīs klajā manu grāmatu “Janeks uzmeklē Birznieku”. Jānis Birznieks ir Kārļa Ulmaņa laiku pēdējais zemkopības ministrs no 1935. līdz 1940. gadam. Savukārt Juris Janeks, jauns zootehniķis, sāka kolhozā, vēlāk Priekulē kā galvenais zootehniķis, direktors, lauksaimniecības pārvaldes priekšnieks Liepājas rajonā. Deputāts Augstākajā Padomē. Un te paradokss: Jāni Birznieku kā ministru ar visu viņa lauksaimniecisko varēšanu un radošo darbību apcietināja – “demontēja” ar visām viensētām un pašu izsūtīja uz Krasnojarsku. Savukārt Janeks, kurš visu padomju laiku strādāja ļoti radoši – viņam pat piedāvāja lauksaimniecības ministra posteni –, visu sociālismā sasniegto pats “demontēja” Maskavā, kongresā nobalsodams par Latvijas neatkarību. Un viņam Birznieks bija vajadzīgs kā sakārtotas lauksaimniecības paraugs, Breša zemnieku ērai sākoties. Vēlāk tieši Juris Janeks bija tas, kurš kopā ar vietējiem cilvēkiem no Bārtas nākušajam Birzniekam Bārtas kapsētā uzlika piemiņas zīmi. Kaut pats Birznieks ir apglabāts Krasnojarskā.

 

Nākamais darbs pamazām top. Rakstu par laiku no kolektivizācijas sākuma līdz beigām. Gribas parādīt saimniecības vadītāju lomu. Provizoriskais nosaukums “Jābrīnās. Jāraud. Jāsmejas”. Atšifrējot – kolhozu un sovhozu laiku lielās viltības un mazās blēdības.

 

– Nerunājot par tiem katram izglītotam cilvēkam zināmiem desmit nepārkāpjamiem baznīcas baušļiem, ko jūs mūsdienu sabiedrībā uzskatāt par grēku?

– Tie desmit baušļi apvienojas vienā tēzē, ko popularizēju un pats cenšos ievērot. Mūsu sabiedrībā pietrūkst viena no galvenajiem priekiem – prasmes priecāties par kaimiņa prieku. Ja sabiedrība turētos pie šī principa – priecāties par otra veiksmi –, nebūtu skaudības. Gan politiskās, gan tautsaimnieciskās attiecības būtu pilnīgi citādas. Bet mūsu sabiedrībā diemžēl cits citu plosa ar negācijām un aizdomām.

Bet atgriežoties pie “Pirmā grēka līča” – jebkurā vecumā cilvēkam var būt un drīkst būt romantiskas attiecības. Kad rakstīju kāzu reportāžas, biju jaunāks, likās – sešdesmitgadniekiem jāapzinās, ka mūžs jau beidzas. Kad nu man pašam tuvojas astoņdesmit, šķiet, joprojām saprotu, kas ir romantisms. Patiesībā tā jēgu saprotu un uztveru vēl vairāk, nekā toreiz rakstīdams.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+