Foto – Baiba Buceniece

Būvnieks, gleznotājs un dzīves meistars
. Saruna ar Jāni Ritumu
 0

Ar Jāni Ritumu tiekamies Vidzemes jūrmalā Garciemā pēc viņa paša – kā jau arhitekta – projekta celtas ēkas priežu ieskautā pagalmā. Nav nekāda franču villa, angļu muiža vai spāņu bungalo – savu namu, kur tagad rit Latvijas ziemas un vasaras, raksturo tās saimnieks.

Reklāma
Reklāma

 

Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Amerikā šādu ēku uzceltu sešos mēnešos, Latvijā pagājuši divi gadi. Dārza skulptūra un dažas āra mēbeles atceļojušas no Amerikas, jo Latvijā viss tik dārgs.

 

– Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas daudzi latvieši palika mītnes zemēs, jo tur saista neizmaksātas mājas, īpašumi, bērni, mazbērni… Kā jūs izlēmāt pārcelties uz Latviju pavisam?

CITI ŠOBRĪD LASA

– Nesen apciemoju bērnus un mazbērnus. Sanāca kādas desmit vietas Amerikā. Bet viņu dzīvi tik un tā nedzīvošu. Kaut arī vienmēr esmu bijis vienpatis, cilvēks nevar dzīvot viens. Pēc dzīvesbiedres Ingas nāves sāku ilgoties pēc otra cilvēka līdzās. Irina Amerikā bija ieradusies no Latvijas. Liktenis bija izlēmis manā vietā. Nesen Latvijā paviesojās mana meita. Pabijām Centrāltirgū, viņa teica, tādu zivju un gaļas paviljonu neesot redzējusi nekur pasaulē. Izstaigājām muzejus, baznīcas, Rundāli, meitai pie sirds. Nezinu, varbūt kādreiz brauks dzīvot uz Latviju…

– Tā kā esat dzīvojis dažādos kontinentos, jūsu uzvārds tā vien vedina jautāt – kāds bija Rituma dzīves ritums?

– Esmu latviešu zemnieka dēls, tikko dzīves sešpadsmito dzīves slieksni pārkāpis, 1944. gadā kopā ar māti un māsu devies uz Vāciju, visu mūžu nodzīvojis trimdā un pirms pieciem gadiem atgriezies dzimtenē uz palikšanu. Garciemā nosvinēju astoņdesmito dzimšanas dienu.

Manu tēvu Jelgavas rajona politiskās pārvaldes priekšnieku apcietināja 1940. gada 19. jūlijā, jo viņš rūpējās par Ulmaņa varas politisko stabilitāti. Varējām aizbēgt uz Vāciju, bet tēvs baidījās, ka komunisti par sodu apcietinās radiniekus. Tēvu izsūtīja uz Sibīriju, kur viņš mira 1943. gadā, kaut skaidri to nezinām līdz šim.

Minhenē studēju arhitektūru. Tuvu Parīze, Vīne, Roma. Reti kam tāda iespēja! Kā vienmēr dzīvē laimējās satikt labus, gaiši domājošus cilvēkus. Man nepatīk vaidētāji, raudātāji, ar tādiem kopā ejot, pats par čīkstuli paliec. Pēc diviem gadiem mainīju universitāti – no Minhenes pārcēlos uz Damštati un, diplomu nesaņēmis, aizbraucu uz Ameriku, kur, starp citu, izglītības līmenis bija vēl zemāks. Noliku eksāmenu uzreiz par visu universitātes kursu. Laimējās ar Latvijā iegūtu labu pamatizglītību un perfektām vācu valodas zināšanām.

Reklāma
Reklāma

– Kā jums vienam svešā zemē, bez onkuļu aizmugures, izdevās kļūt par turīgu uzņēmēju?

– Gluži otrādi! Iebraucējam pat vieglāk nekā tur dzimušam. Jo tas “neredz” brīvās nišas. Sešus mēnešus nostrādāju Dakotā. Saimnieks piedāvā: ņem pusi. Bet ko laukos darīšu? Vienmēr esmu dzīvojis lielās pilsētās – Rīgā, Minhenē. Tuvākā pilsēta Nebraskas štatā bija Omaha. Tur beidzu universitāti, to pašu, ko Kārlis Ulmanis. Varbūt pat sēdēju tajā pašā solā, tikai piecdesmit gadu vēlāk.

Arhitektu birojā sola trešā jeb vecākā rasētāja vietu. Lai nāku pēc divām nedēļām. Saku: kungi, man ir sieva un bērns, nevaru gaidīt tik ilgi, darbs vajadzīgs rīt! Būvfirmā pēc sešiem mēnešiem kļuvu par mūrnieku priekšstrādātāju. Laba alga, bet nekādas izaugsmes iespējas.

 

Aizņēmos no mammas 300 dolārus, nopirku divus zemes gabalus, uzskicēju plānu un devos uz banku pēc kredīta. Kā atdošot? Esmu mūrnieks, arhitekts, celtnieks. Pierunāju baņķierus. Sākumā uzcēlu divas mājas, pārdevu, tad četras, sešas, līdz 1965. gadā kļuvu par lielāko apartamentu māju būvētāju visā Nebraskas štatā.

 

Un bankas nāca pie manis: lūdzu, Rituma kungs, aizņemiet naudu pie mums… Negribu plātīties, bet vēl nesen, viesojoties Omahā, mani sagaidīja kā dižu vīru – televīzija un žurnālisti riņķī. Zināt, kā pārdzīvoju četras vai piecas krīzes? Virs mana ofisa bija uzraksts: mēs krīzē nepiedalāmies. Beidzamajā 1973. gada lielajā lejupslīdē gan zaudēju ārkārtīgi lielas summas, apmēram 10 miljonus dolāru, gandrīz visu. Par daudz ticēju Amerikas ekonomikai. Biju sācis lielus projektus, banka bankrotēja… Taču, ja tev aiziet ciet maks, smadzenes taču paliek. Tās nebankrotē. Atvēru pārtikas veikaliņu, ar to gan lāgā neveicās. Vienīgais labums – līdz tam būdams dūšīgs vīrs, daudz svara zaudēju. Svēru vairs tikai 80 kilogramus.

Tā kā amerikāņiem patīk nevis ņaudētāji, bet ko sasnieguši cilvēki, kļuvu par vienu no septiņiem Omahas domniekiem. Pirmais darbs – apvienoju pagasta un pilsētas ēkas, lai cilvēkiem nav jāstaigā no viena biroja uz otru. Uh, kā pretojās! Jo bija tāpat kā tagad Latvijā – katram ministram sava maza valstiņa. Pēc tam pievienoju arī priekšpilsētas. Tās Amerikā var pievienot, ja nav lielākas par 20 tūkstošiem cilvēku. Atkal daudzi pretojās. Lamāja.

– Esat kļuvis arī par Latvijas Mākslinieku savienības biedru. Kā ķērāties pie otas?

– Jau Vācijā studējot mācījos pie izciliem profesoriem. Minhenē mani ietekmēja labs draugs Sergejs Bongards, nacionāls ukrainis, kurš vēlāk aizbrauca uz Ameriku un savu darbnīcu nosauca par “Mazo Kijevu”. Viņš vienmēr teica – vairāk krāsu! Ir ārkārtīgi liela atšķirība starp nacionālajiem ukraiņiem, kas kopā ar mums Latviju pameta pēc kara, un vēlāk no padomijas Rīgā iebraukušiem viņu tautiešiem… Tieši pretim manai galerijai Čikāgā “Water Tower Art Studio” pāri ielai atradās katoļu katedrāle. Katoļi manis zīmētās katedrāles pirka kā traki, tikai viena glezna kopš tā laika man palikusi. Smejos, ka viņiem pārdodu lētāk. Ja būtu luterāņi, prasītu tūkstoti par katru bildi, bet katoļiem atdodu par diviem simtiem dolāru. Jokus viņi saprata. Starp citu, glezno daudzi arhitekti, arī mans draugs Slaidiņš, citas radošas personības, dramaturgs Staprāns. Nesen Dailes teātra Mazajā zālē noskatījos viņa lugu “Gūsteknis pilī”. Laba izrāde. Biju pat pārsteigts, ka Staprāns tik labā gaismā parādījis Kārli Ulmani, jo viņa tēvu Latvijas prezidents taču atlaida savulaik no darba (līdz ar citiem Saeimas deputātiem. – V. K.). Bet, ja Staprāns būtu ko sliktu sarakstījis, es ietu no zāles laukā vai celtu troksni (iesmejas).

– Ja jūs uz Latviju paskatītos arhitekta acīm?

– Pasaulē man ir divas mīļākās pilsētas – Florence un Rīga. Elizabetes ielas jūgendstils, fascinējošā Vecrīga. Bet “Radisson Blue” viesnīcas “Latvija” vietā Elizabetes ielā gan īsts ārprāts. Vajadzētu jaukt nost līdz piektajam stāvam. Kad gleznoju Brīvības pieminekli, to monstru tušēju no bildes laukā. Šitāda būve šādā vietā Rīgā – nekaunība un prostitūcija. Toties “Saules akmens” Pārdaugavā iederas.

– Un daudzkārt apspriestā pēc Birkerta projekta topošā jaunā bibliotēka jeb Gaismas pils?

 

– …Neesmu arhitektūras kritiķis… Varbūt tā vieta nav īsti pareizākā. Viena lieta gan Rīgā kaitina: pagalmus piebūvē ar mājām. Vienmēr esmu bijis par plašām zaļām zonām, veco ēku restaurāciju. Vācijā arhitektu apstiprinātus plānus tā ignorēt kā šeit nevarētu. Bet te valdības nāk un iet.

 

– Tikāt teicis, ka Latvijā pirmoreiz pēc ilga trimdas laika ieradāties 1997. gadā. Kādēļ tik vēlu?

– Komunisma laikā baidījos braukt. Redz, man bija divi draugi. Abi piedalījušies 1956. gada Ungārijas revolūcijā. Un, kāda sakritība – vēlāk, jau kā Amerikas pilsoņi, aizbraukuši uz šo valsti ekskursijā, abi gāja bojā autokatastrofā. Katrs savā… Bet es 14. jūnijā un 18. novembrī tiku tik daudz sarunājis pret komunistiem, amerikāņiem stāstījis par neatkarīgu Latviju, ka tās varas priekšā mans grēku saraksts ir milzīgs.

– Kas tagad piepilda jūsu laiku?

– Gleznoju, filozofēju, rakstu otru grāmatu. Patlaban tai esmu devis nosaukumu “Dzīves meistars”. Tur šis tas arī par ekonomiku. Latvijas lielākā problēma manā skatījumā ir samilzusī ierēdniecība. Protams, kad iedomāju Briseles birokrātiju, paliek slikta dūša.

 

Nelaime, ka Eiropas Savienībā iestājāmies kā trešās šķiras nācija. Kļūda! Vai nu ej kā līdzvērtīgs, vai neej nemaz. Grūti to vergu mentalitāti, to piecdesmit gados iedzīto pakalpību dabūt laukā. Visu mūžu nez kāpēc esam klanījušies – Eiropai, Krievijai, Amerikai…

 

Atceros, kā pēc kara nometnē sabiedroto pusē vācieši un poļi pateicībā klanījās amerikāņiem. Teicu: kungi, mums te nav nevienam jāklanās. Arī amerikāņi vainīgi kara iznākumā, Staļins un viņa varas turpinātāji nekad nebūtu paturējuši Latviju tik ilgā okupācijā bez Rūzvelta piekrišanas.

Savā uzskatā esmu brīvās ekonomikas piekritējs, bet Latvijā likumi jaunajiem uzņēmējiem aplam nelabvēlīgi. Par manu pirmo, še Latvijā apgādā “Mansards” izdoto grāmatu “Ritums, būvnieks un gleznotājs”, kurā stāstu par savu dzīvi no dzimšanas līdz pārnākšanai Latvijā, man bija jāsamaksā 400 latu nodoklis. Izdevu grāmatu un zaudēju. Nekur pasaulē tā nav. Vismaz neesmu dzirdējis.

Nilam Ušakovam esmu teicis: esmu bijis tāds pats deputāts kā tu tagad. Omahā ar 600 tūkstošiem iedzīvotāju – mazliet mazākā pilsētā nekā Rīga – bija septiņi deputāti. Bet cik liels ir Rīgas domes galms? Un tā aplamā tieksme ņemt valsts darbā radus, māsas, brāļus… Tagad Rīgas mērs iecerējis cīnīties ar pārliekiem trokšņiem pilsētā. Tieši tādu likumu Omahā izdevu – ikvienam policistam, arī mājas iemītniekam viņa rīcībā 25 dolārus dārgs mērs, ar kuru ikviens var noķert pārāk skaļu troksni sacēlušu garāmbraucošu autiņu. Zāles pļāvējus septiņos no rīta arī neviens nedarbināja. Nē, Rīgā tas neesot iespējams… Kaut arī ar Ušakova kungu esam pretējās nometnēs, viņu kopumā uzlūkoju kā inteliģentu vīru, tik ar to parakstīšanos par krievu valodu izgāzās. Bet Ziemassvētkos viņš man sūta apsveikuma kartītes latviešu valodā.

 

Man nepatīk Latvijas vēlēšanu sistēma. Tas, ka deputātu kandidātus izvirza partijas, nevis cilvēki. Tautas kalps sarunā muļķības, bet atlaist viņu nevar. Amerikā katrā štatā citādi, bet Nebraskā bija tā: nepatīk deputāts – ārā! Te Latvijā vēl viena dīvainība. Krimināllietu izdarījusi amatpersona nesēd cietumā, bet saņem vēl kompensāciju par darba zaudēšanu.

 

Domāju, ka deputāta krēslā vispār vajadzētu atļaut sēdēt tikai vienu sasaukumu. Tas krietni apcirptu korupcijas iespējas. Politiķi, prokurori, biznesmeņi, advokāti sarakstījuši nelāgus likumus un saauguši savā starpā kā viens micēlijs. Bet galvenais, trūkst īsta valstsvīra, spēcīgas personības. Dombrovskis varbūt ir labs grāmatvedis, bet harismātiskas personības nav. Nezinu, vai šo grāmatu pabeigšu un reiz izdošu. Varbūt labāk rakstu par mīlestību un gleznoju ūdensrozes Vecpiebalgā. Tajā pusē man radnieciskas saites.

Bet, ja gribi būt pats savas dzīves meistars, der aizmirst Latvijā tik bieži dzirdēto teicienu – “vairs” nav īstais laiks vai “vēl” tas nav pienācis. Dari, kad gribi! Citādi – ui, šodien ne, līst lietus. Bet pienāk vakars un saule tā arī nav uzspīdējusi. Kur palika tā dzīve? Pagāja.