Bzdings tviterī 0
Saziņas arsenālā pēdējā laikā ievērojamākās mūsu figūras dod priekšroku modē ienākušajam kliedzienam (vai drīzāk čiepstienam) tviterim ar iespēju izteikties 140 zīmēs, paužot priekus un bēdas, bezbēdīgi čivinot un atbildot kairinājumiem. Tā saka – ja esi ministrs un neesi tviterī, tad tevis vispār nav un tu skaities ķeburkāja.
Par interneta zvaniķiem un “jūzeriem” (lietotājiem) kļuvuši tādi sabiedrības lauvas kā Aivars Lembergs, kurš stādās priekšā kā “pavisam īsts Lembergs”, dep. Buiķis, kurš moderno tehnoloģiju vidē jūtas tikpat ērti kā iecienītajos torsionu laukos, un tvitera viesmīlību izmanto arī māc. Juris Rubenis. Dažām prominencēm blēži uzstādījuši viltus profilus, novietojot šīs personas kā izbāžņus – esiet uzmanīgi, nepiekrāpieties! Ložņājot šai tīklā vēlās stundās, no dzelmes izdodas uznirt ar īstām pērlēm, piemēram, kad kāds sabiedriskais darbinieks vai nu sevi iztēlojās kā saniknojušos degunradzi vai draudīgais Āfrikas dzīvnieks ar ragu viņu badīja paša dzīvoklī. Kungs rakstīja apmēram tā “degzindz zbrūk grrhh, bzding”, un tas izklausījās, kā nakti neguļoši radioamatieri uztvertu signālu no tāla, neapgūta kosmosa nostūra.
Kas būtu domājis, ka ar to, kas agrāk likās oda sīkšana, iespējams izraisīt mazas revolūcijas, salasīt politiskas partijas 200 sekotājus, piedot gāzi reformām un veikt citas turboefektīvas darbības.
Tomēr elektroniskais landšafts būtu ūdeņains un tuksnešains, pēc kvalitātes pielīdzināms Zentas Ērgles “Starp mums, meitenēm, runājot” čalošanai, ja pa to neplosītos pats premjerministrs un sevišķi – Ķīļa, Pavļuta, Sprūdža, Rinkēviča kungi, valdības zieds. Komunicējot ar ārlietu ministru, zinām, vai lidmašīna ar Rinkēviču uz borta nosēdusies Hondurasā vai Afrodītes salā. Sprūdža kunga atspoguļotie teksti tiks apkopoti grāmatā “Mana dzīve uz pulverpagraba”. Latvijas modernākās partijas ģenerālsekretārs Ivo Valdovskis Zatlera kareivjiem priekš reformām un tiesiskuma pavēlējis politisko cīņu pārcelt interneta vidē. Uzbrukums jāatsit par katru cenu – skan viņa kaujassauciens, un tas uzreiz iztrūcinājis gaišo spēku oponentus “Antigrandu” (domāts “retrogrādu”) impērijā. Agrāk varēja nesodīti griezt zobus, apcelt šos jaunuļus, viņi, nožāvējuši asaras, turpināja uzvesties rotaļīgi kā kucēni. Bet kas būs tas, ko tagad zatleriešu taustiņu klabinātāji ielaidīs mums pašiem stilbos? Pat Toča kungs nobažījies, vai ģenerālsekretārs nākamreiz neliek Toču tviterī ilgi un pacietīgi sist ar nunčakiem. Lūk, e-telpā patvēries neredzamais spēks! Katrs elektroniski rakstītpratējs ar kabatas telefonu kļūst par bīstamu ņindzju – var, neskopodamies ar epitetiem, uzkrist virsū kā parašūtists, bet dūrē savilkts veselas partijas dzīvais spēks, devies kiberkarā, spēj gan iebarikādēties un sīksti pretoties, gan eksplodēt operācijā, kurā “močī sortīrā” un gūstekņus neņem. Un tā – kādā jaukā rītā jūs, kurš sirsnīgi un mīlīgi valodojis, atverat datoru, un vaimanu vai! Tvitera konta nocietinājumi ir sagrauti, itin kā mongoļu tatāru karapulks pārjājis, un jūsu nedzīvo elektronisko ķermeni kādu gabaliņu vēl vilcis dubļos līdzi. Esat beigts, pagalam, kā ar lāzeru nokniebts.
