Foto no Anša Priedes personiskā arhīva

Čaka ielā bojāgājušās meitiņas tēvs un sievietes vīrs: Gribu, lai cilvēki aizdomātos 19

Nobeigumam tuvojas tiesvedība par traģisko notikumu pirms pusotra gada, kad trolejbuss Rīgā sabrauca sievieti un viņas meitiņu. Bojāgājušās meitas tēvs un sievietes vīrs Ansis Priede uz tiesas sēdēm neiet.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

A. Priede: – Neesmu bijis ne uz vienu tiesas sēdi. Cenšos no tām distancēties un par tām nedomāt. Jau tā veselība pasliktinājusies. Esmu kļuvis nervozs. Naktī panikas lēkmes. Cenšos gan iet uz trenažieru zāli un garās pastaigās. Man bija ļoti paveicies, jo mīlēju un tiku mīlēts. Ar Lindu biju kopā desmit gadus. Žanete, brīnišķīga meitiņa… Pēc notikušā biju šokā. Trīs mēnešus biju slims. Mēģināju atgriezties darbā Valsts Ieņēmumu dienestā, kur biju galvenais nodokļu inspektors, bet nevarēju pastrādāt. Kļuvu par bezdarbnieku, gāju C un D autovadītāju, loģistikas kursos, lai prāts ar kaut ko būtu aizņemts. Tagad man ir labs darbs lidostā “Rīga”, kur esmu autostāvvietu daļas vadītājs. Sabiedrībā man nav viegli atgriezties, un kad vēl dzirdu apkārt runājam par ģimeni un bērniem… Gribas mukt.

– Vai jums ir atbilde uz to, kāpēc notika tāda traģēdija?

CITI ŠOBRĪD LASA

– Nav. Mēs dzīvojām Barona un Pērnavas ielas krustojumā. Daudz gājām kājām. Arī tajā rītā savējām teicu, ka nevedīšu, ejam kājām. Meitiņai bija jauks bērnudārzs netālajā Zvaigžņu ielā, sievai bija darbs Vecrīgā “Trasta komercbankā”, kur viņa strādāja par privātbaņķieri.

– Esat ticīgs cilvēks?

– Jā, kristīts luterānis. Kad Torņakalna baznīcā aizlūdz par bojā gājušiem bērniem, mani uz turieni aizved draugi. Tad kopā tur raudam.

– Tiesā jūs pastāvat uz naudas kompensāciju.

– Stāsts nav par naudu. Esmu gatavs atdot visu, atdodiet tikai manas mīļās meitenes! Bet tas nav iespējams. Tāpēc uzstāju uz tādu kompensāciju. Lai cilvēki aizdomātos, lai apdrošinātāji domātu par cilvēkiem, ne tikai savu peļņu, lai darba devēji nenodzītu neprātīgā ritmā savus darbiniekus, kas noved pie šādām traģēdijām. Zinu, ka daļa sabiedrības man pārmet dzīšanos pēc naudas. Pretīgi. Bet nedomāju, ka man tagad būtu kādam jāskaidrojas. Tiesa lēma par 100 000 eiro. Žēl. Apdrošinātājiem tā ir sīknauda. Starp citu, mēs apdrošinātājiem piedāvājām mediāciju, bet viņi atteicās un pārsūdzēja pirmās instances spriedumu. Domāju, ka pārsūdzēsim arī apgabaltiesas spriedumu.

“Man bija ļoti paveicies, jo mīlēju un tiku mīlēts,” saka Ansis, joprojām ar skumjām domājot par zaudēto sievu Lindu un meitiņu Žaneti.
Foto no Anša Priedes personiskā arhīva

– Vai trolejbusa vadītāja ir ar jums kontaktējusies?

– Nav.

– Kādu sodu viņa ir pelnījusi?

– Patiesībā man vienalga. Es pieņemšu jebkuru spriedumu, kas nebūs attaisnojošs. Man dusmas uz viņu ir pārgājušas. Cilvēks jau arī pārdzīvo. Savu sodu jau sieviete ir saņēmusi. Manā dzīvē nekāds trolejbusa vadītājai uzlikts sods neko nemainīs. Vienīgi tiesā viņai vajadzētu runāt taisnību. No tās viņa nekur neaizbēgs. Manas meitenes negāja pie sarkanās gaismas, un trolejbusa vadītāja, kā novēroja pasažieri, cīnījusies ar miegu un noteikti, ka aizmiga.

– Jūs esat jauns vīrietis. Un dzīve jums turpinās…

– Ar galvu es to saprotu, bet ar sirdi… Nespēju iedomāties citas attiecības un citu ģimeni. Neko nemeklēju. Ja nu būs kāda dzirkstele, pretim varbūt arī neturēšos. Man šobrīd nav nepieciešama tuvība. Man svarīgāk, ja mīļi apņemtu.