Čakste spēja saliedēt 0
Šodien Latvijas Valsts prezidenta institūcijai aprit 90 gadi – 1922. gada 14. novembrī Latvijas pirmā Saeima ar 92 balsīm, sešiem deputātiem atturoties, par pirmo Latvijas Valsts prezidentu ievēlēja agrāko Satversmes sapulces priekšsēdētāju, juristu Jāni Čaksti.
“Par prezidentu nodotais lielais balsu skaits ir vislabākā liecība, ka Latvijas tautas pārstāvji savu uzdevumu valsts galvas ievēlēšanā izpildījuši ar vislielāko šī svarīgā soļa apziņu un nopietnību,” tā rakstīja “Jaunākās Ziņas”. Ar taktu, demokrātismu, organizatoriskajām un diplomāta spējām, kā arī mērķtiecību pazīstamais politiķis kļuva par vienu no tautas ieredzētākajiem latviešu valstsvīriem, kura dotības un harisma vairoja jaunās Latvijas valsts atpazīstamību Eiropas politiķu aprindās.
Šajās lappusēs vērtēsim, kāds J. Čakste bija kā prezidents, stāstīsim, kā J. Čakstes piemiņu glabā viņa dzimtas mājās “Aučos”.
Pārsteidzoši, ka Latvijā līdz šim nav tapis apjomīgs un plašs pētījums par pirmo Valsts prezidentu Jāni Čaksti. Tādu nav arī par Gustavu Zemgalu, Albertu Kviesi un citiem pirmskara Latvijas politiķiem. Izņēmums ir Kārlis Ulmanis. Protams, mēs zinām J. Čakstes biogrāfiskos faktus, taču viņa politiskie uzskati un devums ir maz analizēti. Par to saruna ar vēsturnieku, Latvijas politikas pētnieku, Rīgas Stradiņa universitātes docentu Valteru Ščerbinski.
– Vai var teikt, ka starpkaru posmā Latvijā bija daudz politisko līderu un viņu vidū bija nopietna konkurence, vai arī tie, kuri bija ieguvuši autoritāti, varēja to mierīgi baudīt?
– Katrā sabiedrībā ir cilvēki, kas tiecas kļūt par līderiem, nonākt pie varas, un arī neatkarīgā Latvija nebija izņēmums. 1918. gadā valsts tika būvēta no jauna un bija vajadzīgi cilvēki, kas to dara. Dažiem, īpaši sociāldemokrātiem, bija lielāka politiskā pieredze jau kopš 1905. gada, citiem, piemēram, Kārlim Ulmanim, tā bija mazāka, toties to aizvietoja politiķim nepieciešamās rakstura īpašības.
– Tas, ko minējāt, vispirms ir ambīcijas, bet vai tās sakrita ar spējām?
– Spēju novērtēšana ir slidens jautājums.
Taču es uzskatu, ka latviešiem bija arī ļoti spējīgi politiskie līderi dažādos politiskajos spārnos. Bez Kārļa Ulmaņa un Jāņa Čakstes var nosaukt daudzus sociāldemokrātus – Kalniņu ģimeni, Frici Menderu, Fēliksu Cielēnu, no labējā spārna – Arvedu Bergu, Hugo Celmiņu un vēl citus.
– Ar ko Jānis Čakste izcēlās starp viņiem?
– Varētu runāt par vairākām nosacītām grupām vai aprindām, kas tolaik veidoja Latvijas politisko eliti. Tie bija uzņēmēji, kuri bija iesaistījušies sabiedriskās aktivitātēs, tie bija sabiedriskie darbinieki, un vēl liela daļa bija juristi – advokāti, notāri. No šīs pēdējās grupas nāca arī Čakste.
– Vai šī grupa nebija vislielākā?
– Tā varētu būt. Tas nav raksturīgi tikai pirmskara Latvijai, bet daudzām valstīm dažādos laikos. Patiesībā es brīnos, ka mūsdienās Latvijas politikā ir tik maz advokātu. Tā taču ir profesija, kuras pārstāvji parasti māk labi argumentēt un skaisti izteikties, turklāt viņiem nav tik ļoti jāuztraucas, ka, darbojoties politikā, zudīs profesionālās iemaņas. Jānis Čakste bija sabiedriski aktīvs jau cara laikos, viņš atšķirībā no vairākiem citiem latviešu politiķiem bija ievēlēts Krievijas Valsts domē, darbojies dažādās sabiedriskās organizācijās, vēlāk vadīja Tautas padomi un Satversmes sapulci.
– Vai viņš bija harismātisks līderis, spēja aizraut cilvēkus, vai tomēr galvenais bija viņa organizatoriskais talants, kas izpaudās, vadot sapulces un veidojot institūcijas?
– Gan viens, gan otrs, bet, šķiet, vairāk tomēr organizatoriskās spējas.
Čakste nav palicis vēsturiskajā atmiņā kā politiķis, kurš būtu rosinājis kādus revolucionārus un nozīmīgus lēmumus, cīnījies par tiem un panācis to pieņemšanu.
Drīzāk viņš bija kompromisa figūra, kas bija pieņemama dažādiem politiskajiem spārniem. Čakste spēja saliedēt. Piemēram, pirmajā balsojumā par Valsts prezidentu 1922. gadā viņš bija vienīgais kandidāts, bet arī nākamajā reizē, kad ar viņu konkurēja Rainis un Ulmanis, Čakste tomēr bija tas, kas ieguva visvairāk balsu. Par viņu otrajā kārtā balsoja arī sociāldemokrāti, lai gan Čakste nebūt nesimpatizēja sociāldemokrātiskajām idejām.
– Ja runā par nozīmīgiem lēmumiem, Čakste bija viens no Satversmes tēviem.
– Jā, viņa lomu valsts konstitucionālo pamatu veidošanā noteikti var izcelt. Te viņš kā jurists varēja izpausties, liekot lietā gan savas teorētiskās zināšanas, gan organizatoriskās un praktiskās iemaņas, panākot, ka valsts attīstās kādā noteiktā virzienā.
– Kas politiski bija Čakste, kādas vērtības un idejas viņš aizstāvēja? No Ulmaņa izteikumiem mēs zinām, ka viņš bija nacionāli un zemnieciski noskaņots, tāpat sociāldemokrātu politiķu kreisie uzskati ir zināmi, bet par Čaksti tik skaidra priekšstata nav.
– Starp citu, līdz 30. gadiem Ulmanis un citi Zemnieku savienības politiķi nemaz nebija tik izteikti nacionālisti. Viņi bija labi taktiķi. Par redzamākajiem un skaļākajiem nacionālistiem parlamentārisma periodā varētu saukt Ati Ķeniņu un Marģeru Skujenieku.
Čakstes vārds bieži tiek locīts, ja runa ir par demokrātiju. Taču, vai viņš tiešām sirdī bija nešaubīgs demokrāts, es neņemos spriest. Ļoti interesanti, kāda būtu viņa reakcija pēc 1934. gada apvērsuma, ja Čakste nebūtu miris 1927. gadā. Vai viņš būtu teicis stingru “nē”? To nevar zināt… Tāpat kā nezinām, kā tolaik būtu rīkojies Zigfrīds Meierovics, ja ne šī muļķīgā autoavārija, kas izdzēsa viņa dzīvību.
Čakstes politiskos uzskatus nav tik vienkārši novērtēt, jo nav daudz izteikumu vai publikāciju, kur tie atklātos.
Viņu, protams, ierobežoja amats, jo Valsts prezidents ne vienmēr var atļauties teikt visu, kas prātā. Varbūt, salīdzinot ar mūsdienām, tolaik partiju un politiķu piesaiste konkrētiem politiskajiem virzieniem bija izteiktāka, bet arī ne vienmēr.
Var teikt, ka nacionālisms lielākā vai mazākā mērā tolaik bija raksturīgs teju vai visiem politiķiem, ieskaitot daudzus sociāldemokrātus, jo kā gan citādi viņi būtu izveidojuši neatkarīgu Latviju. Un arī Čakste šajā ziņā ir uzskatāms par mērenu, liberāli noskaņotu nacionālistu. Daudziem pirmskara Latvijas politiķiem uzskati laika gaitā transformējās vienā vai otrā virzienā, bet Čakstem šī evolūcija nav redzama. Viņa vārds saistās ar Satversmes izveidi, bet Satversme mums, kā zināms, ir ļoti liberāla un demokrātiska, tātad var secināt, ka arī Čakstes vērtības bija tādas.
– Par viņa liberālajiem, no mūsdienu viedokļa raugoties, tolerantajiem uzskatiem varētu spriest pēc skaļākā Čakstes prezidentūras laika lēmuma – apžēlot Andrievu Niedru.
– Ar to Čakste riskēja kļūt nepopulārs, jo sabiedrībā pastāvēja liels naids pret valsts nodevēju Niedru. Tas bija tālejošs solis, un Čakste varbūt bija vienīgais, kas kaut ko tādu varēja atļauties. Pret Valsts prezidentu tomēr sabiedrībā bija liela cieņa. Saeima un partijas tika ļoti neganti kritizētas, iespējams, pat vairāk nekā mūsdienās, bet prezidenti no šīs kritikas bija pasargāti vai tā bija ļoti saudzīga. Niedra jau arī ir pretrunīga personība. Protams, viņa politiskā darbība tolaik bija galvenais, kas ietekmēja attieksmi, taču viņš bija pazīstams arī kā rakstnieks un mācītājs. Iespējams, arī Čakste viņu bija pazinis jau agrāk. Katrā ziņā, apžēlošana nebija vienpersonisks lēmums, un domāju, ka pirms tā pieņemšanas bija lielas diskusijas.
– Mūsdienās lielāku neizpratni gan raisa cits fakts – tas, ka Čakste nepiedalījās 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas aktā.
– Mēs nevaram ielīst Čakstes ādā un uzzināt, ko viņš tolaik domāja, kādi bija apstākļi. Pastāv dažādas versijas.
Nenoliedzami, ka neatkarības pasludināšana tobrīd bija revolucionārs un drosmīgs solis. Ne visi šai idejai ticēja, pat ja sirdī to atbalstīja. Vēlāk, kad jau brīvība bija izcīnīta, bija vieglāk nākt un darboties.
– Tieši Čakste veidoja pirmo priekšstatu par to, kādam jābūt Latvijas Valsts prezidentam. Vai tas saglabājies arī mūsdienās?
– Jāsaprot, ka starpkaru periodā Latvijas politika atšķīrās no mūsdienām. Tagad viena no galvenajām prezidenta funkcijām ir ārpolitika un valsts vadītāji parasti cenšas šo jomu apgūt un izkopt, bet 20. gados tas tā nebija. Čakste savas prezidentūras laikā devās divās ārvalstu vizītēs – uz Igauniju un Somiju. Diplomātiskā sarakste ar Latvijas sūtni Zariņu liecina, ka Čakste nesaprata, kāpēc vispār vajadzīgs šāds brauciens uz Somiju, ko tur darīt. Taču šo vienaldzību pret ārpolitiku nevar attiecināt tikai uz Čaksti, bet arī uz visiem nākamajiem prezidentiem. Arī Kārlim Ulmanim tā nelikās būtiska.
– Kā zināms, arī pirmskara Latvijā daudzi uzskatīja, ka Valsts prezidents jāvēl nevis Saeimai, bet pilsoņiem vispārējās vēlēšanās. Vai tādā gadījumā Čakste būtu ievēlēts?
– Manuprāt, viņam būtu ļoti labas izredzes. Piemēram, Ulmanim bija gan kvēli atbalstītāji, gan pretinieki, bet par Čaksti tik radikālas viedokļu atšķirības nebija. Viņš bija piemērots prezidenta amatam.
