Latvijā
Sabiedrība

Čakstem – pieminekli Rīgā0


Latvijas Lauksaimniecības universitātes studente Daniela Nikola Laurinaite (no kreisās), rakstot zinātniski pētniecisko darbu par Latvijas Valsts pirmo prezidentu, uzrādot teicamas sekmes studijās un esot sabiedriski aktīva, ieguva Jāņa Čakstes stipendiju, kuru viņai pasniedza valstsvīra mazmazmeita Kristīne Čakste.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes studente Daniela Nikola Laurinaite (no kreisās), rakstot zinātniski pētniecisko darbu par Latvijas Valsts pirmo prezidentu, uzrādot teicamas sekmes studijās un esot sabiedriski aktīva, ieguva Jāņa Čakstes stipendiju, kuru viņai pasniedza valstsvīra mazmazmeita Kristīne Čakste.
Foto: Ilmārs Znotiņš/VPK

Ar akadēmiskiem priekš­lasījumiem, grāmatas un Nacionālās enciklopēdijas jauna šķirkļa atvēršanu pagājušajā piektdienā Saeimā tika atzīmēta Tautas padomes priekšsēdētāja, Satversmes sapulces prezidenta un pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes (1859–1927) 160 gadu jubileja.

Vairākkārt izskanēja aicinājumi godināt ievērojamo valstsvīru, tomēr neidealizēt un nesabojāt visu ar cildinājumiem. Tostarp Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš lika priekšā Neatkarības laukumā, netālu no Saeimas, uzstādīt pieminekli Čakstem un viņa idejām.

Svinīgo pasākumu atklāja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, akcentējot, ka Čakste valsts darbā bijis arī morālo vērtību nesējs, raudzījies, lai dažādu politisko grupu intereses neņemtu virsroku pār Latvijas valsts ideju.

“Tas laikam atšķir politiķi no valstsvīra,” pauda Saeimas priekšsēdētāja un atzīmēja, ka vislabāk valstsvīrus no politiķiem atšķirt ar laika distanci. Nākamā runātāja, Jāņa Čakstes mazmazmeita Kristīne Čakste uzsvēra dzimtas vērtību nozīmi:

“Viņš tāpat kā viņa vecāki zemnieki zināja, ka nekas nebūs par brīvu, ka savs mērķis jāizcīna ar smagu darbu, un ticēja godīgumam, jo tikai tad ir iespējams uzticēties citam.” Jānis Čakste savā īpašumā “Aučos” reiz iestādījis vairāk nekā tūkstoš ābeļu, kas karos un sekojošajās desmitgadēs gāja bojā, tāpēc gluži simbolisks ir Dobeles Dārzkopības institūta lēmums par godu izcilā valstsvīra 160. gadadienai jaunu rudens ābeļu šķirni nosaukt par “Čakstes Aučiem”. Nopērkamas šīs šķirnes ābeles būs, sākot ar 2021. gadu.

Konferencē ar savu priekšlasījumu “Valstsvīrs. Parlamentārā dimensija. Valsts prezidents” uzstājās Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš. Viņš atgādināja, ka Čakste viņam uzticētos amatus nevis vienkārši “ieņēmis”, balstoties kādās priekšvēlēšanu kampaņās, bet ticis laikabiedru izraudzīts tieši kā vispiemērotākais:

“Valstsvīrs nav tikai tad, kad nokļūst amatā. Par valstsvīru var kļūt arī pirms tam.” Čakste, pirms 1918. gadā kļūt par Tautas padomes priekšsēdētāju, 1920. gadā – par Satversmes sapulces priekšsēdētāju un pēc tam atkārtoti divas reizes par Valsts prezidentu, jau bija pierādījis sevi dažādās latviešu organizācijās.

Visiem bija skaidra viņa uzticība noteiktiem ideāliem, īpašību kopums, kas ļāva būt vispiemērotākajam – mierīgs raksturs, takta izjūta, izglītotība, darba griba un spēks, godprātība.

Tika atgādināts, ka, kaut mūsdienās Čaksti mēdz uzskatīt par kompromisu meistaru, viņa panāktie risinājumi nenotika uz vērtību vai iepriekš deklarēto ideālu rēķina. Čakste spējis panākt risinājumu, neupurējot iepriekš pieminēto.

Londonas universitātes koledžas asociētais profesors starptautiskajās publiskajās tiesībās Mārtiņš Paparinskis lasījumā “Starptautisko tiesību profesors. Parīzes Miera konference. Tautu Savienība” iepazīstināja ar Čaksti kā diplomātu.

Starptautiskajos jautājumos viņš bijis “pragmatisks ideālists”, kurš praktiski turējies pie tiem pašiem kolektīvās drošības un starptautisko tiesību principiem, uz kuriem arī mūsdienās balstās Latvijas ārpolitika un drošība. Viņa runās dažādās formās un dzīves posmos pastāvīgi atkārtojas divas tēzes – “Tiesības ir savienotas ar pienākumiem” un “Gribēt, ko var – varēt, ko grib”.

Ar pārdomām par Jāņa Čakstes personību, viņa dzimtas mājām un garīgo mantojumu tāpat uzstājās muzeja “Jāņa Čakstes māja” ekskursiju vadītāja Ineta Freimane, bet prezidenta mazmeitas Annas Justīnes Čakstes-Rollinsas iedibinātās Jāņa Čakstes stipendijas saņēmējs Reinis Labzars stāstīja par šīs stipendijas nozīmi, kā arī atgādināja klātesošajiem deputātiem vienu otru Jāņa Čakstes domugraudu, kas it labi der par orientieri arī mūsdienu valsts darbiniekam.

Saistītie raksti

Nobeigumā tika svinīgi atvērts jauns, visai apjomīgs un ilustrācijām bagāts elektroniskās Nacionālās enciklopēdijas šķirklis “Jānis Čakste”. Tā autors ir Ainārs Dimants. Šķirklī iekļauti arī vēsturisko kinohroniku kadri. Diemžēl, kā atzina enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis, nekur nav saglabājušies Jāņa Čakses balss ieraksti.

Pasākumā tāpat tika atvērts Jāņa Čakstes 1917. gadā tapušās grāmatas “Latvieši un viņu Latvija: kāda latvieša balss” atkārtots izdevums – pēc būtības pirmā ārvalstniekiem domātā informatīvā brošūra par Latviju.

LA.lv