Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
26. aprīlis, 2013
Drukāt

“Čangaliena ruļevoj!”
. Plūdu stāsti pie saimnieka Felsa


Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Kā operatīvie dienesti mācījuši, uz plūdu skarto zonu ņemam līdzi plaščus, kabatas baterijas, zvejnieka zābakus, celofānā ietīstītus sērkociņus un pases. Ja nu gadās sliktākais, būtu nepatīkama sajūta, ka novēlojušies glābēji spiesti mīņāties neziņā, kas ir šis no atvara izvilktais skaistais zemūdens jauneklis ar iezilgano seju, taču, sačamdījuši nesamirkušos dokumentus, viņi bez kavēšanās varēs apziņot Ihtiandra tuviniekus.

 

Šādi piekrāvuši Noasa šķirstu, kurš gan ir četrriteņu, nevis ar peldspēju, gar likteņupes sudrabaino lenti – atiet, Zuzīt! – dodamies nevis Ararata kalna virzienā, bet uz citu sausu, piemīlīgu vietu – Krustpils novada “Vīnkalniem”, kur mājo mūsu draugs un zemturis Andris Felss.

Pa ceļam cits vecs paziņa – Latvijas radiofons – pļāpā, ka garām aiztraukušies iekšlietu ministrs Kozlovskis un neparedzēto gadījumu ministrs Sprūdžs, lai palūkotos, ko izpletusies upe sazvejojusi, un hidrologi plāta žaunas, kā tas nācies, ka bebru celtie aizsprosti bijuši stiprākiem kamiešiem un straumi izturējuši, kamēr cilvēku būvētie aizsargdambji plīsuši kā skaliņi un izpostīti. Nudie, Daugava pavisam bravūrīga palikusi, pludina aisbergus un ledus katedrāles i pa viduci, i malās, rauj straumi riktīgi uz priekšu!

Ogrē mājturība pagalmos izžauta kā pie itāļiem Venēcijā, bet kur bija Pļaviņas, tur tagad ūdeņi. Krastmalā paretam izni-rušiem viesu namiem ārā tikai čukuri, viss sagatavots akvanautu vai varbūt alkonautu uzņemšanai. Kur mutuļojošā upe pacilājusi sirsniņmājas, tur veidojas dabiskie sēravoti. Tikai sasveicināties iznākušais Felss nav slapjš plašākā apkaimē, jo dzīvo kalniņā, taču mobilais dunduriņš Andra kabatā iedūcas biežāk nekā bijušā kolhoza priekšsēdētāja rācija – spārīte pavasara sējas laikā.

“Čangaliena ruļevoj!” viņš, spiezdams roku, saka, pasvītrojot, ka atrodamies notikumu degpunktā, pareizāk teikt, plūdpunktā.

Lejpus “Vīnkalniem” krasta lievenis, no kura citkārt metām naktsšņores, lai gaidītu piekožamies samu tēviņu, copēšanai vairs neder, jo ledus kluči izkrauti līdz pašai malai, atstājot ērtas vietiņas, kur kāpelējošam redakcijas skaisto skatu fotogrāfam Purvītim iežauties līdz padusēm. Viena saslapuša mākslinieka dēļ ārkārtas stāvokli “Vīnkalnos” neizsludina, jo upmalas uz četriem stabiem nostutētais paviljons, kur citugad pacēlām glāzīti, lai ne asakas, stāv uz vietas, kā pēc izgrūstīšanas varenākos plūdos talcinieku nostutēts.

Saimniekam Felsam ērkulis gaisā un ir ko teikt par Pļaviņu apslīkšanu. “Cik nav runāts, ka vajag taisnot Aldiņu līkumu!” viņš lec uz federecēšām aiz šai vietai vairāk nekā pusgadsimtu piederošas personas tiesībām. A vietējos gudriniekus nobremzējuši, ka nav jālec uz federecēšām, bet jāstāv pie ratiem. Te pret plūdu briesmām meliorācijas institūtos šķērsgriezumos modelējuši, āre, kur akurāt helikopters virs Felsa karstās galvas lidinās, bet no augšas labāk redzams nekā iezemiešiem! Un Pļaviņās pret ūdens līmeņa maksimumu pērn par 900 tūkst. eiro varenu promenādes dambi uzcēluši – teorētiski tam vajadzēja turēt stihiju, nevis brīkšķēt un brākšķēt visos četros stūros! Valdība visu kontrolē, bet Daugavas laivenieks Felss nerimstas – tas tak pat no fizikas tāli stāvošam durakam saprotams, ka taisnā ceļā spiediens lielāks, nekā kad iet ar līkumu! Būtu izlocījuši taisnāku Aldiņu pagriezienu, ledus kukuržņi kā pa kaskādi aiznestos garām Pļaviņām, nekur neblīvēdamies un nestrēgdami! A tā veidojas pudeles kakls, ūdens un ledi lauž jaunu gultni un pilsētā iekšā!

Gadsimta plūdos cietušie grēcinieki atkal dzindzina vīnkalnietim un saņem rīkojumus. 
Felss03_VS_1

“Slapjš? Ak tu uz māju pat vairs netiec?”

“Es saku – ledus pa sauszemi neiet! Pļaviņu pudeles kakls bija jāiztaisno!”

“Nodokļi, nāve un stulbums – tās ir un paliek globālas, neatceļamas lietas!”

Par to pēdējo nemaz nezinu, vai Andris šķendējas klausītājam otrā vada galā vai taisni manā diktofonā operatīvās vadības centra zināšanai. Čangaliena ruļevoj!

 

 

***

Kā tie zemessargi netaupīja sprāgstvielas, lai iekustinātu sastingumu Ogres upē, tā Felss arī spridzina, ka valdīšanai taisni acīs šķīst. Viņš ielec džipiņā, vedīšot rādīt vēl vienu nesaimnieciskuma paraugu. Nu kas tur liels bija. Montieri līniju vilkuši nevis pāri laukiem, bet kantējuši kā ģeometri, stabus izlikuši visaplīk četrstūrī. “Latvenergo” tak mums naudīgs elektrības kombināts, kazi, bagātāks par “Gazprom”, un, ja svētās govis projektētāji nosprauduši, ies viņiem kapeiku skatīt pakaļ. Bet sākās viss jau uz lielceļa.

Felss: – Braucam pa A6. Valsts noslogotākais autoceļš, ko no Aiviekstes līdz Jēkabpilij veci boļševiki būvējuši. Kā ir? Vēl pēc 20 gadiem mīksta braukšana!

Jūs jau jūtat, uz kuru pusi biktstēvs valdības grēkagabalus atkal velk. Uz nopratināšanu! Kāpēc švaki saimnieko, kāpēc no plūdiem neglāba, kāpēc ceļus nelabo. Cik tur tālu, ka pašam grāmatvedim ķersies pie šlipses!

Felss: – Apkārt braukdams, uz savām aknām esmu baudījis arī slavenā Vecpiebalgas bezceļa bedrītes. Tad par ko, džeki, ir jautājums? Pie esošajām cenām un esošā ceļa platuma standarta par miljonu latu sanāk 11, nu kaut 10 asfalta kilometri ar visām apmalītēm. Tā ka no Madonas līdz Gulbenei ceļu var uzrubīt par 5 – 6 miljoniem.

Mums miljonu esot pamaz. Bet pirms dažiem gadiem uz Rēzekni noraka 40 km, visu sabēra pa jaunam, blietēja, gludināja – pašlaik nav ko sūdzēties. Taču, ja esot tūkstoši sabrukušu kilometru, vai vajag realizēt megaprojektus! Es uzskatu tā – visiem vecajiem ceļiem, kur normāla pamatne taisīta, kur zeme gadu desmitiem blietēta, nevajag neko rakt. Kad būs naudas kā spaļu un ceļi puslīdz gludi, varēs plānot un darīt jebko. Šobrīd krīzes situācijā jārīkojas ar krīzes paņēmieniem.

Izlīkumojuši Smaniem, Stāgu un Štervenīcu, kur tādi purvaināki nogabali un gruntes, atgriežamies uz A6 lielceļa. Blong, blong! – un tačku (te vieglos autiņus sauc par tačkām), iebraucot Krustpilī, sāk kratīt kā Bebrulejas krācēs, un liekas, ka esam pārsēdušies uz kraviķa. Zinu, ko Andris teiks. Velkot jauno ceļu, kanalizācijas lūkas nav pārliktas uz malu, kaut vieta būtu, bet iemontētas tieši šosejas gultnē. Tas dauza atsperes, bet bīstamākais, ka smagie dzelzs vāki, izspiesti no rises, reizēm lido! Tumšā laikā kāds var iegāzties melnajā caurumā, bet, ja dzelzgabals ietriecas aizmugurējā mašīnā, tad tiešām vāks! Zemnieka Felsa secinājums par projektētājiem ir ne ta īss, ne ta garš – pirms darbības izdarīšanas daži būtu izbraukuši no Rīgas un ievākuši informāciju, lai pēc tam nav jāvāc informācija par to, ko paši ievārījuši. Nē, tie tomēr rekordlieli vārdu plūdi, jo atceļā līdz mājvietai Prīžu avēnijā, saimnieks apietas tikai ar izteicieniem “diletanti” un “besī nost”.

Kad Felss pa karotei pacienājis ar “Vīnkalnu” spiestuves slaveno omega-3 taukskābēm piesātināto rapša eļļu, saprotu, no kā ceļas besīšanās strāvojums. Dod vēl otru karoti spēka dzēriena, rapša dzīvības sulas, saimniek! – jūtu, arī manī uzplūst sašutums par bezsaimnieku Latviju.

Vai šai varā kāds saprot un domā, kur kājas dīgst tautsaimniecībai! – es iesaucos, un eho nāk atpakaļ pāri plūdu skartajai zonai no tik tālas tālienes, ka Felsam eļļas karote izbīlī izkrīt no rokām. Štervenīcā vēl pūlējos Andri apvārdot, kad viņš pārmeta “Latvenergo” lietu neurbšanu. Nu ko zemnieciņš tur niekojies, skaitījis kādus astoņus liekus stabus, gabalu kabeļa un montiera darbu, un tādēļ pāris tūkstošu latu grāvmalā nomesti. Bet tagad Felsam ar abi roki piekrītu – Štervenīcā tas vēl būtu figņa, bet, ja katra pagasta un visas valsts grāvjos kaltējas pa pāris tūkstošiem zemē nosviestu latu, tad esam bagāta valsts.

Vēl plūdu ceļā sastopam novada domes priekšsēdi Kārli Pabērzu, viņš māj ar galvu, kad Felss saka “Čangaliena ruļevoj!” un izlaužamies lejup no stāvkrasta līdz “Laimdotām”, līdz Zarkeviču sētsvidum, kur agrāk iztramdītai vardei ūdens līdz ceļiem sniedzās, Neptūns tagad iekārtojis vannasistabu ar džakūzi. Pie upes dzīvādams, ja arī par vikingu nekļūsi, vismaz par azbesta veci paliksi. 1981. gada uzplūdinātais līmenis līdz “Laimdotu” logiem nav aizsniegts, nav ko uztraukties. Tikām “Liepkalnos” ledus valnis ir pārrauts, satrakojusies upe gāžas uz priekšu, ūdeņi atplūst dzelmē.

Plūdu odisejā esam brangi pastrādājuši, rotācijas kārtībā pārceļam Sprūdžu no ministra par purva veci, bet Kozlovski par Krustpils policijas dežurantu pie notekas akām norautiem vākiem. Tad gan izsludinām ārkārtas stāvokli, jo “Vīnkalnos” pasniedz pusdienas, ko Zemes māte devusi.

Un Zemes māte tai dienā neskopojās ar skābeņu zupu, mežagaļas ribiņām ar dzeltāniem kartupeļiem un ūdenskliņģeri.

Ding, ding, dong! – vēlāk nodžinkst dobjās Felsa soloģitāras stīgas. “Smoke in the water,” no augstā krasta skan vecais labais “Deep Purple” gabals par zīmi visiem diletantiem, ka Daugavā ir diezgan dziļas samu bedres.

 

***

Felss11_VS_1– Felsa kungs, esat ordeņa kavalieris un bijušais Augstākās Padomes deputāts. Pārmetat tagad daudzviet sastopamo nekompetenci, nesaimnieciskumu. Ko pats iesakāt darīt, re, kur, ar tiem pa visu Latviju sabrukušajiem ceļiem?

– Paklau, ja ceļi “deg zilās ugunīs” un nevar rīkoties mats matā pēc priekšrakstiem, kā vajadzētu būvēt ceļus, tad jāglābj kas glābjams vienkāršākā veidā. Ierobežotu līdzekļu dēļ nav jāorganizē globāli valsts projekti, kas apēd visu naudu. Vajag nodrošināt, lai iespējami liela daļa cilvēku rod iespēju pārvietoties pa ceļiem ar puslīdz sakarīgu virskārtu.

– Paliek jautājums, cik kvalitatīvi to darīt? Te pat šaubās, vai pareizāk nav ataicināt ārzemniekus, lai tie prasmīgāk labotu ceļus.

– Paga, paga, reti kurai nozarei Latvijā ir tradīcijas kā ceļa būvētājiem. Pirms kādiem gadiem prominences uzņēma dziesmu, ka lielos objektos Rīgā un citur konkursā pielaidīs tikai miljonus apguvušus uzņēmumus, kam ir atbilstoša prakse, lai neteiktu, pazīšanās. Mazos ceļiniekus ar nolēmumiem, kas var, kas nevar piedalīties konkursos, izkāva, un drīz būs jautājums nevis kā, bet kas Latvijā remontēs un būvēs ceļus. Tradīcijas ir nīcinātas, prasmīgu ceļmeistaru nav daudz pārpalicis, atlikums koncentrējies pāris lielajās organizācijās. Bet īstākais stulbums ir, un es gribētu paskatīties acīs vīram, kurš izdomāja terminu “lētākā cena”. Vai viņš valkā ķīniešu apģērbu vai citas parpalas uzvilcis? Vai viņam mājās ir ķīniešu sadzīves tehnika un apmēbelējums? Gribu ieraudzīt viņa acīs vislielāko laimi par to, cik lēti viņam izdevies šai valstī iekārtoties! Diez vai šais acīs ielūkošos, jo pie mums nekad nevar atrast personu, kas īsti pieņem lēmumu. Firmas steidz izdzīvot, piedāvājot zemākas cenas, un iebrauc auzās. Nākamreiz mēģina lāpīt un izbraukt atkal uz zemāko cenu, bet atkal auzās. Jautājums: cik cilvēki šais firmās spēj nopelnīt, cik tās var attīstīties un uz kā rēķina notikusi ekonomija, piedāvājot zemāko cenu? Tas ir tiesa, ka pat tais vietās, kur atradušās finanses, braucamās daļas kvalitāte ne tuvu nav kā igauņos vai leišos. Atklāti sakot, domāju, ka nauda ceļbūvei pa daļai norakta arī partiju kasēs, bet galvot nevaru. Strauji tuvojas sējas laiks, nebūs vaļas tiesāties.

– Kā jūtas zemnieks sējas laikā? Vai par visu vairāk priecājaties, ka tiešmaksājumi izcīnīti, vai jums rūp, cik sekmīgi Latvijai 2015. gadā izdosies prezidēt Eiropu?

– Starp citu, rūp. Ceru, ka prezidēs sekmīgi. Tā kā tur neesmu, par pašu Eiropas procesu man ir maza jēga, bet cilvēciņi, kas tur darbosies, cerams, pratīs savtīgi un valstiski šo to pašiem par labu pakārtot. Katra valsts, uzņemoties prezidēt, tā cenšas. Un varbūt arī mūsējiem pietiks intelekta, lai ievirzītu tēmu – kā turpmāk atbalstīt Eiropas lauksaimniekus.

Kas attiecas uz tiešmaksājumiem – ja tādus dabūs, cepuri nost. Neesmu tik naivs, lai domātu, ka ar Latvijas veto panāktu fantastiskus ieguvumus, un paldies Dievam, ka mūsējais nenovicināja sarkano kartīti! Tad celtos šaize, ka virkne ietekmīgu valstu ieplestu acis: skat, utu vanagi lēkā! Mēs tak jau dodam no sava maciņa un nepietiek? Nu pagaidi, Latvija!

Iespējams, ir kāds politisks brīdis, kad mūsu “nē” izskanētu perfekti un izskatītos pēc gājiena ar zirdziņu. Taču politiskā līmenī neredzu pārāk daudz šahistu ar nojēgu, kurā brīdi zirdziņus cilāt.

– Izlauzāmies no PSRS un likās, ka pratīsim mazu valsti saprātīgi pārvaldīt un padarīt par mājīgu zemīti. Pēc 22 gadiem daudzi saka – galīgi nekas nav savests kārtībā.

– Cik man bijusi saskare ar dažādiem jautājumiem dažādās sfērās, es arī pastāvu, ka šobrīd valsti vada nevis profesionalitāte un izpratne, bet revolucionārā pārliecība. Labi, parlamentu ievēlam mēs. Labi, ieliekam politisku ministru, bet vismaz ar to apdomu, ka viņš otrajā līmenī patur par sevi gudrākus, praktiskākus cilvēkus, nevis vietās savelk politkomisārus. Pat Staļins atcēla poļitrukus un 1942. gadā atdeva vadību komandieriem.

– Cienījamo lauksaimniek, bet zemkopības ministre taču nav nekāda politiskā persona, bet profesionāle, kas zemnieku vidū jūtas kā zivtiņa ūdenī!

– Laimdotu Straujumu ilgi pazīstu kā cilvēku. Ja visās sfērās būtu tāda līmeņa profesionāļi kā viņa, tad dzīves kvalitāte uzlabotos par procentiem divdesmit. Īpaši satiksmes, tieslietu, ekonomikas nozarē.

Tas, ka lauksaimniekiem ir dažādas intereses un dažādi līmeņi, nozīmē, ka Straujumai daudz kas jāsabalansē. Un spektrs paplašinās, ņemot vērā, ka Zemkopības ministrija pirmkārt ir nevis ekonomiska, bet sociāla ministrija! Ar ražojošo pusi vienkārši tikt galā, bet nelaime, ka līdzi velkas sociālā aste.

Tas nav normāli, Zemkopības ministrija ir jāatsvabina no sociālajām funkcijām

– Tas jādara un šitais, visi pareizi runā un iesaka valdībai, bet kas vainīgs, 4. maija deputāt, ka sakārtošana nenotiek?

– Daļēji arī mēs, jo Augstākā padome pāragri atkāpās. Tobrīd man likās – johaidī, vietā nāks juristi, ekonomisti, kompetentāki par mani, zemnieku. Jātinas tik prom. Taču tiem, kas nāca pēc tam, jau bija radies atbalstītāju loks ar konkrētām interesēm. Jā, es arī tagad esmu vīlies un saprotu, ka toreiz biju domājis pareizi, bet daiļrunātāji daudz kur prata apvest ap stūri. Cilvēki ar interesēm nospēlēja pārliecinošāk. Man līdzīgie piekāpās, nepacēla balsi pretī. Pirms divdesmit gadiem man, piemēram, murgainos sapņos netika rādījies, ka Latvijas vēsturi iespējams mācīt no divām dažādām grāmatām un ar divām izpratnēm. Tas arī traki, ka skolas ir divvalodu. Man šķita, ka 1994. gadā Valdis Birkavs, premjerministrs, sakārtos sistēmu, pakāpeniski ik gadu liks klāt pa priekšmetam latviešu valodā un pēc laiciņa skolas kļūs latviskākas. Man bija pārliecība, ka tā notiks! Nenotika gan, un par to skumji.

– Latvieši ne par to vien brīnās – kas notiek Latvijā!

– Neatkarības atgūšanas gados par daudz ko bija citāds funktieris. Es dzīvoju Prīžu avēnijā, vai apkārtējie ir krievi, poļi, baltkrievi – neviens nešķiro.

Nav sakara ar tautību, svarīgi, vai cilvēks ir normāls un godprātīgs. Problēmas nacionālajā jautājumā ceļ cilvēciņi, kuri acīmredzot algu nopelna citā valstī un kuriem lielkrievu mendelis sēž iekšā no tiem laikiem. Viņi grib kacināt citus, jo no tā veidojas politiskais kapitāls, balsotāju loks, uz kuriem balstīties. Tā ir Latvijas nelaime.

Taču 90. gadu valdību zēni nedomāja par pamatjautājumu nokārtošanu. Uz zemēm ir daudz cittautiešu ar perfektu latviešu valodu, ar Latviju kā savu valsti, ar cieņu – ja ne pret latviskām kultūrvērtībām, tad vismaz nacionālekonomiskām. Bet šai ziņā lielākais auzās braucējs ir Latvijas galvaspilsētas cienījamais šefs. Viņš ļoti dziļi iebraucis, lai noturētu savu politisko kapitālu. Kamēr Ušakovs nebija parakstījies par referendumu, varēja domāt, ka viņš nepieder pie politiskiem šķēlētājiem, taču, kolīdz paraksts bija likts, tā reputācija latviešu acīs sabojāta uz ilgiem laikiem.

– Rīgā viņu atbalsta 70 vai cik tur procenti!

– Es saprotu, ka Rīgā gaiss ir sabojāts, un daudziem aizgājis ciet šīberis.

– Runājam par vilšanās sajūtu. Vai to nepadziļina apstāklis, ka Dombrovska valdība, koalīcija nāca kā (gandrīz vai) nacionāla, reformiska, kā labākie puiši, ko spējam ievēlēt.

– Viena svarīga lieta – lai cik gribētu vienot un saliedēt sabiedrību, tam jānotiek ap latviešu nāciju. Latvija ir mūsu mājas, un, ja pārējie grib te dzīvot, veidot nākotni, viņiem jāvienojas ap latvisko. Tas nenozīmē, ka visiem jādejo mūsu tautas dejas. Vienojošam jābūt perspektīvajam skatam uz valsti, kas niansēs var atšķirties, bet summā jākļūst daudzmaz vienotam. Tas, ko izdarīsim ekonomikā, dos labumu latviešiem, krieviem, poļiem un pārējiem. Punkts divi, ka politikā paveiktais tieši tāpat noderēs visiem. Bet politiķiem novēlu – visiem saņemt algu Latvijas, nevis citas valsts kasē.

– Andri, mums trūkst gaiša starojuma pirms 4. maija svētkiem.

– Dzīve ir skaista!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+