Kultūra
Kultūrpolitika

Deivija vēlējās tikt sadzirdēta. Šova veidotāji Latvijā taisnojas par mirušas meitenes stāstu 7

Ekrānšāviņi no video

Šova dalībnieces – izmantošanas upuri?

Plašas diskusijas sabiedrībā izraisījis televīzijas šovs “Caur ērkšķiem uz…”, ko tā veidotāji dēvē par “sociālo raidījumu”. Vieni piekrīt resursu centra sievietēm “Marta” nostājai, ka, filmējot un demonstrējot dzīves pabērnus, producenti un medijs bezatbildīgi spēlējas ar cilvēku dzīvi, citi turpretī uzteic šova dalībnieces par drosmi un uzdrīkstēšanos atklāti stāstīt par savu smago dzīvi un pūlēties sākt jaunu, labāku dzīvi.

Šovā sapulcinātas vairākas sievietes, kuras, kā noprotams no konteksta, ir gatavas mainīties uz augšu. Skatītāju pievilināšanai raidījuma reklāmās tiek izmantoti epiteti “unikāls, šokējoši atklāts”, bet vienlaikus tā veidotāji mēģina sevi pozicionēt kā labdarus, jo šovs “ne tikai šokēs un pārsteigs, bet arī iedvesmos un atklās, ka dzīve ir katra paša rokās un nepieciešama vien vēlme, lai tajā īstenotu būtiskas pārmaiņas”.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Mediju eksperte Anda Rožukalne šo raidījuma formātu raksturo ar vārdiem “zirneklis burkā”: dalībnieces sapulcinātas nosacīti slēgtā vietā tālu prom no ierastās, lielākoties – sociāli nelabvēlīgās vides, kurā daudzām ikdiena bijusi alkohols un vardarbība. Skatītājam redzama sieviešu dzīve un sadzīve jaunajos apstākļos, dažādi piedzīvojumi, piemēram, fotosesija peldkostīmos vai gājiens uz akvaparku, kā arī tikšanās ar cilvēkiem, kuri pieaicināti ar nolūku veicināt pozitīvās pārmaiņas. Aizkadra balss komentēti, skatāmi arī kadri no dalībnieču “vecās dzīves”, kas atklāj: dažas cietušas no vardarbības ģimenē, vēl būdamas mazas (viena no sievietēm pastāsta, ka viņu bērnībā izvarojis patēvs, tāpēc viņa aizbēgusi no mājām), citām ir smagas problēmas ar alkoholu, pārtraukta vecāku vara un bērni ievietoti aprūpes iestādēs, viena ir transpersona – agrāk bijusi vīrietis, bet viena no “meitenēm” ir prostitūta, lieto narkotikas 17 gadus, četrreiz bijusi cietumā. Šova pirmajā sērijā arī kļūst zināms, ka šī dalībniece mēnesi pēc filmēšanas beigām mirusi no heroīna pārdozēšanas.

Balss fonā pavēsta, ka diemžēl ilgtermiņā Deivijai dzīvi mainīt neesot izdevies. Taču raidījuma veidotāji atrod sev attaisnojumu, kāpēc uzfilmētais materiāls ar nu jau mirušo sievieti tomēr tiks rādīts – kalpošot viņas piemiņai… “Mums bija svarīgi arī tas, ka Deivija, piesakoties raidījumam, ļoti vēlējās tikt sadzirdēta un viņas dzīves stāsts varētu kalpot kā vērtīga mācība citiem,” pamato Kaspars Ozoliņš, “Media 360” izpilddirektors.

Dalībnieces un šova veidotāji atbild pārmetumiem

CaurErkskiem_dalibniecu_atklata_vestule-4

Pārmet izmantošanu

Līdz šim skatītāji varējuši noskatīties trīs šova sērijas. Pagājušajā nedēļā resursu centrs sievietēm “Marta” izplatīja vēstuli, kas adresēta raidījuma veidotājiem “JUMP Studio”, izrādītājiem – SIA “Lattelecom”, kā arī Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP), Tiesībsarga birojam, Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijai un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai. Tajā “Marta” norāda uz virkni ētikas un tiesību normu pārkāpumu, ieskaitot dalībnieču cieņas un goda aizskaršanu, cilvēktiesību pārkāpumus un bērnu tiesību apdraudējumu. Biedrība uzskata – kaut arī dalībnieces ir pilngadīgas un uzskatāmas par rīcībspējīgām, šova veidotāji, visticamāk, izmantojuši viņu ievainojamību un atrašanos krīzes situācijā, liekot parakstīt “dzelžainus līgumus”. Līdz ar nonākšanu televīzijas ekrānos sievietes atkārtoti tiekot “viktimizētas” (kļūst par upuri vai cieš atkārtoti), turklāt iespējamai “stigmēšanai” (apkaunošanai) tiekot pakļauti viņu nepilngadīgie bērni.

“Kaut arī LR Satver­smes 95. pants noteic, ka “valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu”, Latvijā ir radīts cilvēku cieņu aizskarošs un dalībnieces publiski pazemojošs raidījums, kas vienlaikus nodara kaitējumu šo sieviešu bērniem, radot iespēju, ka bērni var tikt identificēti, radot traumatisku pieredzi, pazemojumu, stigmēšanu, kas var atstāt paliekošas sekas uz šo bērnu nākotni,” teikts “Martas” vēstulē. Tādēļ centrs aicina institūcijas un uzņēmumus izvērtēt, vai ļaunums, kas nodarīts ar šā raidījuma veidošanu un translēšanu, ir samērojams ar raidījuma sniegto labumu radošajai komandai un kanālam.

Arī Labklājības ministrijas (LM) eksperti secinājuši, ka ir nepieciešams izvērtēt profesionāla sociālā darba ētikas pārkāpumus šajā raidījumā, ziņo LETA. LM Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta direktore Diāna Jakaite norādījusi – pat ja konkrēta sieviete devusi savu atļauju sociālajam darbiniekam izklāstīt savu dzīves gājumu, sociālais darbinieks nedrīkst izpaust detalizētu informāciju par personas, kura lūgusi sociālā darba speciālista palīdzību, vai tās ģimenes locekļu, īpaši bērnu, dzīves situācijām.]


Dalībniece: neesmu idiote!

Tikmēr šova veidotāji, kā arī demonstrētāji aizstāv savu ideju un raidījuma dalībnieces. “Raidījuma veidošanā iesaistīti profesionāli eksperti, kuri projekta laikā konsultēja dalībnieces, un katrs filmēšanas process tika saskaņots ar attiecīgajām instancēm. Filmēšana notika ar katras dalībnieces atļauju viņas un sociālo dienestu eksperta klātbūtnē,” apgalvo “Lattelecom” meitas uzņēmuma “Media 360” izpilddirektors Kaspars Ozoliņš (raidījumu demonstrē “Media 360” telekanāls “STV Pirmā!”). Šova producente Aija Strazdiņa aicina “neskatīt dalībnieces pēc cepures, bet novērtēt pozitīvās pārmaiņas viņu dzīvē – vairākas sievietes ir atradušas darbu, uzsākušas mācības, uzlabojušas dzīves kvalitāti un atbrīvojušās no atkarībām”. “Latvijas Avīzi” viņa informē, ka kopumā paredzēts rādīt 11 sērijas: “Pēdējās sērijās tiksimies ar meitenēm tagadnē, nevis vairs vasarā, bet ziemā, pirms pēdējās sērijas ētera, un redzēsim, kā viņām klājas tagad, kas pa šo laiku noticis, kādas tagad pārmaiņas dzīvē…”

Vairākas raidījuma dalībnieces “Martas” vēstule un nelūgtā aizbildniecība pat aizvainojusi. “Teikšu vienu, es jūs – centru “Marta” – iesūdzēšu tiesā, jo neviens jums nav devis tiesības pazemot mani un manu ģimeni, aizskarot manas sociālās normas un pašcieņu. Es neesmu nedz stulba, nedz idiote, kura ir pakļauta kādam citam vai citu viedoklim,” paudusi viena no sievietēm Laura Caune, kurai ir trīs mazi bērni, kuru sejas raidījumā netiek aizsegtas. Arī sarunā ar “Latvijas Avīzi” viņa vienīgi vēlas teikt šova veidotājiem lielu paldies par sniegto iespēju un izaugsmi – viņa esot atsākusi mācības vakarskolā 11. klasē un atradusi darbu ēdināšanas jomā. Viņa televīzijā noskatījusies jau demonstrētās sērijas. “Man patika. Man nav kauns par sevi, es biju patiesa. Atbraucu atpūsties, biju kopā ar citām sievietēm, un maniem bērniem tas nekādi nekaitēs,” viņa saka.


Patiesi vai iestudēti skati?

Vaicāju šova producentei Aijai Strazdiņai, kā iegūti daži konkrēti kadri, kuru izrādīšana varētu raisīt šaubas par šova veidotāju nesavtību, jo tajos sievietes redzamas apkaunojošās un pazemojošās situācijās, kā arī raisa aizdomas, vai nenotiek likuma pārkāpumi. Piemēram, viena no dalībniecēm redzama, visticamāk, reibumā traušamies uz pleciem kādam vīrietim, taču nenoturas un kopā ar viņu smagi nogāžas zemē. Citā kadrā šī pati sieviete novelk bikses, lai urinētu Centrālās dzelzceļa stacijas laukuma vidū. Vai šie skati iestudēti? “Nē, mīļā sirds, ko jūs! Šajā raidījumā vispār nekas nav iestudēts, tieši otrādi. Tas viss ir taisnība! Mēs meitenēm mazliet sekojām arī pirms šova filmēšanas, lai redzētu, kā viņām klājas,” paskaidro producente.

Taču, kad uzdodu jautājumu par skatu, kad viena no dalībniecēm redzama veikalā zogam, ko attiecīgi komentē aizkadra balss, A. Stazdiņa saka, ka tas gan esot inscenēts. “Tur jau arī nav tā baigi nofilmēts, ka viņa zagtu un ietu laukā, un visas tās signalizācijas… Tas ilustrē tekstu: viņa ir iegājusi veikalā un cilā produktus. Mūsu klātbūtnē nekas tāds… Mēs nepieļāvām nelikumīgas lietas.”

Tomēr sižeta fragments, kurā viena no sievietēm kopā ar savu dzīvesbiedru apmētā ar akmeņiem pamestu dārza mājiņu, dauzot tai logus, neesot iepriekš iestudēts. “Ne nu viņi tur baigi kaut ko demolēja, nē. Mēs neiestudējām arī to, ka Kristai ir lauzts deguns, ne arī to, ka meitenes raud, kad viņas stāsta par saviem pārdzīvojumiem.” Bērni, kuru sejas redzamas raidījumā, paši tam esot piekrituši, un ar mieru bijuši arī viņu vecāki, turpretī tad, kad šādas atļaujas nav bijis, bērnu sejas maskētas.”

Daudz cietušie – trauslāki

“Profesionālās ētikas robežas meklējamas, atrisinot dilemmu: vai auditorijas nepieciešamība zināt, redzēt ir lielāks ieguvums par personas privātuma aizskārumu,” lūgta vērtēt šova atrašanos šajā vai viņā ētikas robežas pusē, teic mediju speciāliste Anda Rožukalne. “Te labi redzama šova varoņu izmantošana komerciāliem mērķiem.” Viņasprāt, raidījums nespēj pārliecināt, ka tiek atbildīgi risinātas dalībnieču sociālās problēmas. Galvenokārt tas kairina skatītāja ziņkāri, jo labi apskatāmā veidā izliek privātumu. “Šeit tiek pausta vēlēšanās palīdzēt daudz cietušiem cilvēkiem, bet ir mediji un raidījumi, kas to spēj izdarīt ar lielāku atbildības izjūtu,” saka A. Rožukalne. Labāk to iespējams izdarīt, atklājot problēmas būtību, padarot vienlīdzīgi pieejamus līdz šim nesasniedzamus pakalpojumus, izstāstot cilvēkstāstus, taču saglabājot ļoti lielu jūtību attieksmē pret to, cik daudz un kādas detaļas no cilvēka privātās dzīves ir vērts atklāt. Ne velti daudzās valstīs noziegumu aculiecinieki, vardarbības upuri vai slimību skarti cilvēki tiek īpaši aizsargāti, jo ir piedzīvojuši smagas ciešanas.

“Lai gan šis šovs tiek pasniegts kā unikāls, līdzīgi projekti pie mums jau bijuši,” teic eksperte, atgādinot, ka ļoti atkailināti savas problēmas cilvēki bija ar mieru atklāt arī kādā citā raidījumā, kurā palīdzība tika lūgta psihologiem un psihoterapeitiem. Bijuši speciālisti, kuri no dalības šajā šovā atteikušies ētisku apsvērumu dēļ. Vai šajā gadījumā izeja būtu šova demonstrēšanu pārtraukt? A. Rožukalne norāda, ka tamlīdzīgās situācijās lēmums jāpieņem NEPLP, kuras rīcībā ir attiecīgi administratīvie instrumenti.

Par komerctelevīziju nozares pārraudzību atbildīgā NEPLP locekle Gunta Līdaka vakar atzina, ka pati šovu nav redzējusi, taču, reaģējot uz centra “Marta” vēstuli, šodien esot paredzēta tikšanās ar raidorganizācijas vadību. NEPLP monitoringa centrs arī sniedzis vērtējumu, ka no juridiskā viedokļa pārkāpumu raidījumā neesot, tāpēc varētu būt runa par pamatu iesaistīto pušu diskusijai par ētiskas dabas jautājumiem. Tikšot arī gaidīts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vērtējums – ja tas tomēr saskatīšot bērnu tiesību apdraudējumu, NEPLP “skatīsies tālāk”.

Nevajag aizliegt spoguļus? Viedokļi

Skatītāju vidū raidījums un institūciju reakcija izraisījusi dažādus viedokļus. Lūk, daži no komentāriem internetā.

Vija Kilbloka, izdevēja: “Par šovu “Caur ērkšķiem uz….” ir sarakstītas sūdzības dažādām instancēm, arī tiesībsargam. Sievietes esot upuri, viņu parakstiem un piekrišanai piedalīties šovā, kā arī vēlmei mainīties trūkstot tādas kā rīcībspējas (un viņām arī esot “zems izglītības līmenis, kā arī, iespējams, psihiska vai garīga rakstura traucējumi”). Noskatījos pirmos divus raidījumus. Satriecoši! Meitenes šajā raidījumā vairs nav upuri, viņas ir varones un spoguļi mums līdzās notikušajam un notiekošajam. Var saprast, kāpēc šo sociālās katastrofas seku skaidro un mierīgo atrādīšanu televīzijas ekrānos visai tautai viegli uztveramā šovu veidā varētu gribēties aizliegt. Neesmu redzējusi visu safilmēto, bet jau pēc pirmajiem diviem raidījumiem esmu pārliecināta, ka “šova” cilvēki ir paveikuši nenovērtējami vērtīgu darbu gan šo, gan arī visu citu “Rīgu nekad neredzējušo” meiteņu labā. Bet varas institūcijas tiek aicinātas strādāt profesionāli un atbildīgi, nevis aizliegt spoguļus.”

Viesturs Rudzītis, psihoterapeits: “Atsedzas tā resursu centra “Marta” nepievilcīgā seja, kas uzmanīgam vērotājam bija redzama jau sen, bet plašāka publika šo no kreiso liberāļu un feministu kormuškām dāsni finansēto organizāciju īsti nepazina. Te tā ir – taisīt sievietes par Upurēm, kuras jāglābj, un kur tūliņ palīgā uzprasās “Marta” – vadošais spēks, lai Latvijā ievilktu Stambulas konvenciju. Bet te mēs redzam – “Marta” nav par sievietēm, viņa tās pazemo savu savtīgo interešu vārdā, mēģinot sakārtot sev Glābēja lomu, kam tiesības rādīt ar līku pirkstu uz pašas uzrādītiem Vajātājiem. Drāmas trīsstūri daba radījusi tam, lai cilvēki pārdzīvotu savus zaudējumus, nevis lai kāds iedzīvotos uz citu nelaimes rēķina. Gaidu biedrības vadītājas Ilutas Lāces kundzes atvainošanos.”

Inga Gaile, rakstniece: “Es noskatījos “Caur ērkšķiem uz…” pirmo un mazliet otro sēriju. Deivija nomirst mēnesi pēc raidījuma nofilmēšanas no narkotiku pārdozēšanas, bet raidījuma veidotājiem pietiek cinisma teikt, ka raidījumā redzamie kadri ar viņu būs piemiņa viņai… Man šķiet, ir drausmīgs cinisms izlikties par tipa praviešiem un dziedinātājiem, kad viss, kas televīziju interesē, ir produkts. Man šķiet, ka stāsts vispār nav par dalībniecēm, bet par raidījuma veidotājiem. (..) Kurš no viņiem domāja, ka tik nomocīts cilvēks kā Deivija, piemēram, varēs atrisināt savas problēmas pēc pāris terapijas sesijām, skaistumkopšanas un dažiem uzsaukumiem: saņemies, saņemies?”

“Deivija vēlējās tikt sadzirdēta”

Kāpēc pieņēmāt lēmumu turpināt rādīt raidījumu, kaut gan viena no dalībniecēm pēc filmēšanas nomira?

Kaspars Ozoliņš, “Media 360” izpilddirektors: “Lēmumu TV ekrānos demonstrēt raidījumu “Caur ērkšķiem uz…” palīdzēja pieņemt tā sociālā misija – sniegt palīdzīgu roku un atbalstu grūtībās nonākušām sievietēm. Tāpat ņēmām vērā faktu, ka Deivija raidījumā piedalījās salīdzinoši neilgu laiku – veselības sarežģījumu dēļ viņa kādu laiku pavadīja slimnīcā, bet, atgriežoties projektā, izteica vēlmi privātu apsvērumu dēļ pārtraukt dalību. Mums bija svarīgi arī tas, ka Deivija, piesakoties raidījumam, ļoti vēlējās tikt sadzirdēta un viņas dzīves stāsts varētu kalpot kā vērtīga mācība citiem.

Deivijas piemiņai izveidojām īpašu “Sieviete. Personīgi” raidījumu, kurš “STV Pirmā!” ekrānos bija redzams nedēļu pirms “Caur ērkšķiem uz…” pirmizrādes, sabiedrību iepazīstinot ar viņas dzīves stāstu un citām dzīves krustcelēs nonākušām sievietēm, kuras bijušas spiestas pieņemt skarbus lēmumus. Bieži izšķirošu lomu tajā, vai pārmaiņas ir iespējamas, neatkarīgi no sabiedrības un ekspertu palīdzības, nosaka pašas sievietes spēja nepadoties un sekot izvirzītajiem mērķiem – mēs novērtējam katras dalībnieces spēku rast sevī drosmi mainīties – vairākas raidījuma dalībnieces ir atradušas darbu, uzsākušas mācības, uzlabojušas dzīves kvalitāti un atbrīvojušās no atkarībām.

Deivija raidījumam “Caur ērkšķiem uz…” pieteicās pati pēc savas iniciatīvas, sakot, ka vēlas mainīt dzīvi un reizi par visām reizēm tikt galā ar atkarību no narkotikām. Sieviete nekad nav slēpusi nedz to, ka nodarbojas ar prostitūciju, nedz to, ka vairāku gadu garumā ir lietojusi narkotikas un neskaitāmas reizes mēģinājusi šo netikumu atmest. Par šo problēmu un to, kā jau pusaudžu gados sākusi lietot narkotikas, viņa atklāti runā arī režisores Ināras Kolmanes 2003. gadā veidotajā filmā “Tumsā aizejot”.

Par Deivijas nāvi uzzinājām vairākas nedēļas pēc tam, kad raidījuma filmēšana jau bija beigusies un dalībnieces ar projekta laikā iegūtām vērtīgām atziņām bija atgriezušās savā ikdienā. Lai gan Deivija raidījuma laikā narkotikas nelietoja, atkarība pēc projekta beigām izrādījās stiprāka par viņu. Atkarību terapeits Māris Ķirsons, kurš raidījumā bija Deivijas mentors, ticēja, ka viņa izveseļosies: “Pēc pēdējās tikšanās ar Deiviju braucu mājās ļoti priecīgs. Viņa man apsolīja, ka nāks uz Akrona terapiju, jo šādi vairs nevēloties dzīvot.” Taču bezmaksas terapiju, kuru Deivijai pēc raidījuma beigām piedāvāja “Caur ērkšķiem uz…” veidotāji, Deivija neizmantoja.” Kā norāda Ķirsons, narkomāna ķermenis nemitīgi prasa kārtējo devu, jo tas ir veids, kā cilvēks radis dzīvot. “Tā slimība ir viltīga. Cilvēks domā, ka es jau tikai drusciņ, taču, tā kā slimība turpina progresēt, tas “druscītiņ” var nebūt pietiekami daudz – tiek paņemts vēl druscītiņ, un cilvēks aiziet bojā…”

LA.lv