Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
22. aprīlis, 2014
Drukāt

Caur Gauju, Rūju, Daugavu
. Dziesmu svētku Goda virsdiriģentam Jurim Kļaviņam – 70 (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Šodien, 22. aprīlī, 70. dzimšanas diena aprit Latviešu vispārējo dziesmu svētku Goda virsdiriģentam, vairākkārtējam Baltijas valstu Studentu dziesmu svētku “Gaudeamus” virsdiriģentam, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekam profesoram Jurim Kļaviņam, kurš nupat kļuvis arī par Teodora Reitera Lielās balvas laureātu. Teodora Reitera (1884 – 1956) fonds atbalsta jauno talantu izaugsmi, kā arī pateicas kultūrizglītības darbiniekiem, pasniedzot Reitera Lielo balvu par mūža ieguldījumu mūzikā, mākslā un kultūrā. J. Kļaviņš balvu saņēma leģendārā diriģenta 130. dzimšanas dienā.

– Vai dziedāšana mūsu kultūrtelpā turas gana stipri?


J. Kļaviņš: – Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā daudz vienkāršāk nospiest atskaņotāja podziņu un būt mūzikas varā, pašam slinkojot. Neformālos sarīkojumos, dzimšanas dienās diemžēl dzied daudz mazāk nekā agrāk. Žēl, bet man liekas, tas ir neatgriezeniski. Tāpēc jau Mūzikas akadēmijā cīnās par muzikālo izglītību no pašas mazotnes, no bērnudārza, no pirmajām klasītēm skolā. Ja tajā laikā neieinteresē, pēc dažiem gadiem, skat, jaunais cilvēks uzliek austiņas uz galvas un staigā pa pasauli, neko neredzot un nedzirdot. Tik vienkārši. Man jau liekas, ka latviešu mūzikai bez visa pārējā ir jāaudzina tautā tēvzemes mīlestība. Ļoti šajā ziņā ar tautas kopīgo sadziedāšanos ir daudz darījis Maestro Raimonds Pauls. Latvijas Radio varētu vairāk raidīt koru mūziku. Un nevis tikai speciālos raidījumos, bet starp visdažādākajiem. Ir gadījies dzirdēt, kā 1. programmā tūlīt pēc saistoša raidījuma, sarunas ar dziļi latvisku cilvēku sāk skanēt smagais roks vai kas tamlīdzīgs. Mūziku vajag pielāgot, lai tā nevis pārrautu, bet papildinātu un turpinātu noskaņu.

– Ko nozīmē vai visu radošo mūžu būt amatieru kora diriģentam?


– Mana svētākā pārliecība, ka mēs, diriģenti, nedrīkstam justies kā augstāka klase, kas augstprātīgi kaut ko māca saviem dziedātājiem. Esmu priecīgs, ka pie manis nāk cilvēki un es ar savām zināšanām un mācīšanas prasmēm viņiem spēju dot ko tādu, kas patīk un aizrauj. Amatieru kora diriģenta misija ir kalpot dziedāt gribošiem cilvēkiem, kuri šai nodarbei velta vienu no dzīves lielākajām vērtībām – savu brīvo laiku.

– Jūs divdesmit gadus dziedājāt slavenajā korī “Ave Sol”, vēl ilgāk muzicējāt kopā ar Latvijas Universitātes jaukto kori “Juventus”. Ar ko pašam saistās šie lielie radošās dzīves loki?


– Ar “Ave Sol” kordziedāšana pakāpās jaunā pakāpē. Profesionāli mūziķi, kordiriģenti varēja atskaņot skaistu un sarežģītu, līdz tam kora repertuārā nebijušu mūziku. Imanta Kokara vadībā ar “Ave Sol” apbraukājām puspasauli, uzstājoties pilnās zālēs ar milzīgiem panākumiem. Tas ļoti cēla pašapziņu un ne jau tikai “Ave Sol” dziedātājiem, bet visiem, kas zināja kormūzikas pasaulē notiekošo. Bet korī “Juventus” izaugu kā kordiriģents. Jaunībā par tādu karjeru nebiju domājis. Strādāju studijā “Melodija” par skaņu režisoru, radās laba sadarbība ar diriģentu Daumantu Gaili, kurš, zinādams, ka esmu beidzis kordiriģentus, ieminējās: vai negribi nākt pamēģināt uz universitātes kori? Tā mēģinu visu mūžu (pasmaida). “Juventus” bija īsts amatierkoris, dziedātāju izvēle, īpaši vīru balsīs, sākumā gauži bēdīga. Korī ņēma visus, kas kaut cik varēja noturēt meldiņu. Bet bija prieks, ka galu galā daudzi arī iemācījās dziedāt. Tur vienmēr jutos jauns, neskatoties uz to, ka gadi gāja. Esot jaunu cilvēku vidū, viņu enerģija pāriet arī uz tevi pašu.

– Ar “Juventus” tagad jums arī ļoti personiska saite.


– Viendien no Cēsīm, tādā Dziesmu svētku noskaņā, kur dziedāja kori un tauta līdzi, klausulē dzirdu – tēti, es arī gribu iet dziedāt korī. Tā pilnīgi bez jebkādas virzīšanas mans dēls Pēteris atnāca uz kori. Jūtas tur ļoti labi, aktīvi darbojas kolektīva vadībā. Muzikālā dzirde ir arī manam otram dēlam un meitai Andai, kas arī dzied korī.

– Baltijas valstu studentu dziesmu svētkos “Gaudeamus”, kas notiks no 27. līdz 29. jūnijam – pirmoreiz Daugavpilī – jums uzticēta noslēguma koncerta mākslinieciskā vadība. Kas šajos svētkos būs zīmīgs, atšķirīgs no iepriekšējiem?


– Palaikam esmu dzirdējis neticību – vai tad vairs vajadzīgi tādi studentu svētki? Šķiet, tajos pagājušajos laikos dalība un ieinteresētība no studentu puses bija efektīvāka, tagad attieksme rezervētāka, kaut kā vairs nav tās brālības sajūtas starp triju Baltijas valstu dziedošajiem studentiem. Studentiskais gars varētu būt jestrāks. Mana ciešākā pārliecība, ka ir vērts uzturēt šo garu un domu, ka noteikti vajag turēties kopā Baltijas valstu studentu paaudzēm, un ir būtiski reiz pa trim gadiem sanākt kopā un sadziedāties. Iepriekšējos svētkos katras dalībvalsts nacionālā programma bija iekļauta noslēguma koncertā. Šogad būs citādi. Nacionālās programmas skanēs īpaši celtā estrādē pie Daugavpils Universitātes, kurp virzīsies arī gājiens. Pie augstskolas dziedās igauņi un latvieši, lietuvieši muzicēs baznīcā. Kopīgā uzstāšanās notiks Stropu estrādē, esam iecerējuši normāla garuma neapgrūtinošu koncertu. Vienības namā notiks simfoniskās mūzikas koncerts, bet atklāšanas ceremonija – pie Rotko centra. Sporta hallē norisināsies deju lielkoncerts. Kopkoncerta izskaņai jaunradīta Ērika Ešenvalda dziesma “Mana ir jaunība tava” ar īpaši rakstītu Jāņa Petera dzeju. Diriģēt aicināts Māris Sirmais. Skanēs arī Ērika Ešenvalda komponētā “Dvēseles dziesma”, kuru iekļaut repertuārā ļoti vēlējās igauņi un lietuvieši. Viņiem šī “Juventus” 90 gadu jubilejai rakstītā dziesma ļoti iepatikusies jau kopš iepriekšējiem svētkiem Viļņā.

– Kā varētu raksturot dominējošo stīgu jūsu apaļajai jubilejai veltītajā koncertā Latvijas Universitātes Lielajā aulā 
26. aprīlī?


– Esmu iecerējis parādīt savu pašreizējo kori “Jubilate”, kurā muzicē liela daļa universitātes absolventu, un būt kopā ar “Juventus”. Tā kā esmu romantiskās mūzikas cienītājs, iesāksim ar Džakomo Pučīni “Missa di Gloria”, pamazām pārejot uz mūsdienīgākiem darbiem.

Kopš “Ave Sol” laikiem man izveidojušās draudzīgas attiecības ar “Dvēseles dziesmas” dzejas autori, profesionālu dziedātāju ar skanīgu balsi Anitu Kārliņu, kura man dzimšanas dienā veltījusi dzejoli “Dievs teica”. Mūziku tam uzrakstīja mans draugs komponists Valdis Zilveris. Tas ir stāsts par trim Latvijas upēm, ar kurām bijusi saistīta mana dzīve. Caur manas mātes dzimto pusi Rūjienu tek Rūja, caur tēva – visādu saietu priekšdziedātāja ar labu balsi – dzimtās puses Vecpiebalgas novada Drustiem plūst Gauja, manas meitas dzīvesvietu Kuldīgu apskalo Venta, un es pats patlaban dzīvoju tēva mājās Ikšķilē pie Daugavas. Ūdeņi man pašam arī allaž patikuši. Kā ikšķilnieks esmu uzņēmies vēl vienu patīkamu pienākumu – vadīt sieviešu vokālo ansambli “Nona”. Ikšķiles vadību var uzslavēt par atbalstu kultūrai. Darbojas divi kori, vairāki deju ansambļi, koris ir arī dievnamā.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Esi sveicināts, Juri! Man bija 20 gadu, kad sāku dziedāt Juventus, tātad Tev – tikai 28 !!! Cik jauni kādreiz bijām, tagad esam tikai skaisti. SVEICIENS JUBILEJĀ!

  2. JURIM KĻAVIŅAM piemīt ne tikai izcila mūziķa talants, bet daba viņa apveltījusi ar izteikti jutīgu dvēseli, kas prot saklausīt visklusākās skaņas gan nošu lapās, gan arī savu koristu, savu līdzcilvēku būtībā.

    Jubilāram novēlu veselību un veiksmi turpmākajos gados vadot korus gan Latvijā, gan priecējot klausītājus ārpus mūsu valsts robežām.,
    Vivat, crescat, floreat!

Jukas Rislaki grāmatai – Lielā lasītāju balvaPagājušās piektdienas pēcpusdienā Vidzemes koncertzālē "Cēsis" norisinājās akcijas "Atbalsts lauku bibliotēkām" noslēguma pasākums un "Lielās lasītāju balvas 2016" uzvarētāju apbalvošana.
Draugiem Facebook Twitter Google+