Kultūra
Māksla

Visas idejas nāk no Dieva. Saruna ar gleznotāju Ievu Jurjāni0


Ieva Jurjāne
Ieva Jurjāne
Foto: Timurs Subhankulovs

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas ceturtā stāva izstāžu zālēs un piektā stāvā Kupola zālē līdz 3. februārim apskatāma mākslinieces IEVAS JURJĀNES personālizstāde “Gals & Sākums”, kurā māksliniece savu dzīves redzējumu atklājusi caur augiem, putniem, kā arī sirmgalvju un mazuļu portretiem pilnā augumā.

– Izstādes atklāšanā sacījāt, ka senākais darbs tapis jau 2011. gadā…

I. Jurjāne: – Jā, tas ir viens no putniem. Kad sāku tos zīmēt, man vēl nebija dzimis ne konkrēts izstādes nosaukums, ne aprises. Vienkārši sāku redzēt man tuvumā nokritušus putnus, kurus turpinu gleznot arī līdz šim brīdim. Cilvēku portreti tapuši no 2016. gada un paralēli sirmgalvjiem arī mazo bērnu portreti.

Tikai pusceļā uz izstādi sapratu, pie kā īsti strādāju, un nonācu tās nosaukumā līdz atsaucei uz Raiņa dzejas krājumu “Gals un sākums”.

Saikli “un” mērķtiecīgi aizvietoju ar “&”, kas manā vizuālajā izpratnē ir kā pārtrauktas bezgalības zīme. Jo brīdis, kad iedomājam par mūžību, galu un sākumu, milzīgi ietilpīgajiem jēdzieniem, ir vien īss mir­klis, kurā cenšamies apstāties, kas praktiski nekad nav iespējams. Jo visu laiku savā dzīvē ar katru elpas vilcienu esi kādā kustībā, bet apziņa, cenšoties ko saprast, spēj apstāties vien uz īsu mirkli.

– Kas jūsu skatienam lika apstāties pie dzīvību zaudējušiem putniem?

– Cilvēkam lidojošs putns nav sasniedzams. Redzu vien, kā aizzib garām. Kamēr zīmēju Valda Bisenieka, nu jau viņsaulē aizgājušā dzejnieka un atdzejotāja, portretu, talantīgais domātājs man visu laiku skaitīja dzeju, arī paša tulkoto Gēti, kur kāds no motīviem aizsākas vārdiem “it visa nīcība ir tikai līdzība”.

Māk­slinieks var paskatīties uz jebkuru lietu kā vienkāršu priekšmetu, bet aiz tā var ieraudzīt arī tēlu, jēdzienu ar līdzības kvalitātēm.

Putns pasaules mitoloģijā nozīmējis ļoti daudz, arī latviešu folklorā – zīle, kas nes vēsti no bāliņa karā, ir ziņnesis starp dzīvības un nāves pasauli. Caur plēsīgo putnu tēliem skaidro attiecības mītos, folklorā, literatūrā, dramaturģijā, mākslā. Zīmējot putnus, centos sevī atmodināt bērna skatienu.

Kad esam mazi, redzam visu. Paceļam putniņu, pētām, ar cieņu apglabājam.

Bērni nav ne baidījušies, ne noniecinājuši. Tad kurā mirklī mainās attieksme un dzīvību zaudējis putns kļūst par maitu, atkritumu? Arī aizejot mūžībā, viņš ir brīnišķīgs. Varu tikai iztēloties, kur lidojis, kāds bijis tā cilvēkam nesasniedzamais redzesloks.

– Jūsu tēvs mākslinieks Juris Jurjāns izstādes atklāšanā sacīja, ka viņu visvairāk uzrunājis dabas zinību skolotāja, latgalieša Vladislava Mežuļa portrets, jo no tā starojot ārkārtīga sirsnība.

– Tieši tā teica? Kaut arī tēvs Mežuli nosaucis par kaimiņu, dzīvē viņi nekad nav satikušies. Portretu gleznoju Latgalē, kur ir manas lauku mājas. Tajā vietā bērnībā dzīvojusi mana tēva mamma Jūlija. Bet Mežulis ir mitis Nagļu ciemā, netālu no manas vecmāmiņas Tuču ciemā. Varbūt tā ir kāda asociācija, varbūt manu tēvu uzrunājusi portretā jaušamā lauku cilvēka sajūta…

– Izstādes atklāšanā ar patiesu apbrīnu varēju uzlūkot Veniju un Ēvaldu Vēverus, kuri kopā nodzīvojuši vairāk nekā sešdesmit gadus, un abiem apritējuši nu jau deviņdesmit trīs un četri. Kāds dzīvesprieks no viņiem staro! Kā izvēlējāties portretējamos cilvēkus?

– Absolūti intuitīvi. Ļāvu sev neformulēt visas lietas kā akmenī cirstas, gāju no viena cilvēka pie nākamā. Sākumā biju sev definējusi, ka gleznošu cilvēkus, kuri pārkāpuši deviņdesmit gadu slieksni. Manā dzīvē tajā laikā sakrita vairākas lietas, kas arī savā ziņā aizveda pie šīs izstādes.

Apmēram piecus gadus strādāju kā māk­sliniece un kostīmu māksliniece, veidojot Viestura Kairiša filmu “Melānijas hronika”.

Kad filma tik tikko bija pabeigta, mūžībā pēkšņi aizgāja mana mamma, pēc maza brīža arī krustmāte.

Milzu pārdzīvojums. Kā māksliniece esmu sapratusi, ka vienīgais veids, kā iet cauri dzīvei, ir turpināt par notikušo runāt mākslas valodā. To daru vispirms pati sev, mēģinot rast atbildes dzīves uzdotajiem jautājumiem: kā būtu, ja mana mamma nodzīvotu līdz deviņdesmit gadiem? Kas notiek ar cilvēku tik garā mūžā?

Venija Vēvere “Melānijas hronikā” dzīvo vienā barakā ar galveno varoni Melāniju Vanagu. Veniju mēs visi ļoti iemīlējām. Pirmajā filmēšanas posmā Latgalē vairāk nekā mīnus divdesmit grādos viņa nesūdzējās ne par ko, nedz viņai bija auk­sti, nedz kā kārojās… Tādi cilvēki atgādina par tavu paša dzīvi un to, kā izturies pret lietām.

Mani fascinēja Venijas – viņa ir no Sēlijas – valoda. Filmā nelielā fonā dzirdamā dialogā ar mazām meitenītēm var just cita laika mēli, savādākus vārdus, Venijas balsī ļoti skaisti izrunātus. Gribēju ar šo cilvēku būt kopā vēl. Zinot, cik maz laika cits citam dzīvē veltām, pat sev tuviem radiniekiem, portrets ir ļoti labs iemesls, lai satiktos, sarunātos…

– Tā dzima doma ierakstīt portretējamo cilvēku stāstījumus, kurus tagad izstādē var klausīties?

– Sākumā man diktofons nemaz nebija līdzi, bet, par laimi, ātri aptvēru, ka stāsti ir ļoti aizraujoši un varbūt arī man pašai ļoti noderīgi, strādājot turpmāk kino pie vēsturiskā materiāla.

Šobrīd atkal esmu māksliniece Viestura Kairiša topošajai filmai “Pilsēta pie upes”, kas balstīta Gunāra Janovska romāna motīvos un tā laika vēsturiskos notikumos (1938–1944) un kur priekšā vēl ziemas-pavasara filmēšana. Veniju esam iefilmējuši arī šīs filmas epizodē. Visi manis gleznotie varoņi ir piedzīvojuši karu. Bija svarīgi viņiem pajautāt, kā viņi – tolaik jauni cilvēki – izdzīvoja cauri tam.

Man ir vēl daudz labu stāstu, iespējams, mēģināšu tos arī citiem darīt aizsniedzamus.

Varbūt grāmatas formātā. Izvēloties portretējamo cilvēku, mani motīvi bija personīgi. Principiāli nebija svarīgi portretēt zināmas personības, man svarīgi bija cilvēki ar pievilcīgām rakstura un profesionālām īpašībām. Portretētie ir zelta cilvēki, katrs ar savu piepildītību. Tāpēc arī liku tos zelta rāmjos.

Venijas vīru Ēvaldu sākumā nemaz nepazinu, tikai vēlāk uzzināju, ka viņš bijis leģionā. Viņa stāsti par astoņpadsmitgadīga puiša negribētu iesaukšanu armijā un vairākkārtēju gluži vai brīnumainu izglābšanos ir ārkārtīgi interesanti. Emīlija Trankele ir nepārspējama piparkūku meistare. Gleznoju viņu, kad viņai jau bija pāri simt gadiem, nu viņas vairs nav mūsu vidū, bet pēc viņas receptēm mēs mammas ģimenē jau gadiem cepam piparkūkas. Tā ir manas bērnības garša.

Lībietei Ẽdrõm Melitai Veldrei, pirmo vārdu, kas tulkojumā no lībiešu valodas nozīmē – ziediņš, iedevis tēvs lībietis. Viņa ir ārkārtīgi vitāla, dziedāja man priekšā lībiešu dziesmas. Atnāca arī uz izstādes atklāšanu. Tāpat laiks, kas pavadīts ar Lidiju Lasmani-Doroņinu, man ir ļoti dārgs.

– Kurš portrets jums bija viskomplicētākais?

– Džemma Skulme. Tas ir pēdējais, jaunākais. Katrs profesionālis ir ļoti prasīgs pret otru profesionāli. Vēlējos, lai viena no personībām nāktu no mākslas pasaules, būtu tajā konsekventi dzīvojusi un strādājusi. Džemma Skulme man nekad nav bijusi tāda ikona, kā varbūt pieņemts viņu uztvert. Tikai nepārprotiet, runāju ar vislielāko cieņu.

Kad biju maza, mans tēvs strādāja Mākslinieku savienībā vēlētā amatā par gleznotāju sekcijas vadītāju un viņam iznāca ar Džemmu Skulmi cieši sadarboties. Leģendārajās Mākslas dienās atbraucu tēvam līdzi uz Vecrīgu, kā bērns sajutu, redzēju Džemmu kaut ar perifēro redzi varbūt mazliet tuvāk. Mājās viņas vārdu dzirdēju pieminam saistībā ar darbu…

Kad studiju gados Mākslas akadēmijā man piešķīra Jaunrades fonda stipendiju, Džemma Skulme bija fonda prezidente, laikam arī dibinātāja. Vēlāk fondam, bet sanāca – tieši Džemmai rokās, uzdāvināju mazu eļļas bildīti ar nosaukumu “Domājoša galva”, atceros, viņai tā patika. Tagad, lūdzot atļauju Džemmu gleznot, sastapos ar vērīgu interesi un atsaucību, kas gan ir, protams, ar zināmu atlasi.

Kā pati par sevi sacīja – “esmu kā tāds zaldāts, kas dien līdz pēdējam brīdim”. Savā ziņā viņa ir tāds “mākslas bruņinieks”. Džemma, kas pati diezgan reālistiskā veidā gleznojusi agrīnajā periodā un vairāk ilustrācijās, sākumā bija rezervēta, lai neteiktu – skeptiska par manu nodomu, taču jau pēc pāris darba sesijām pilnībā uzticējās un saprata, kas man svarīgs. Realitāte man ir tikai iemesls vai iegansts domāšanai par komplicētākām lietām.

– Pianists un komponists Vestards Šimkus neslēpa, ka viņa un Elīnas Šimkus dēlēna Bernarda portrets koncertkostīmiņā prasījis tikai bērna trīs miedziņus…

– Atšķirībā no sirmgalvju portretiem, pie kuriem, katru modeli no dabas gleznojot, strādāju apmēram mēnesi, bērnu zīmēšana viņu mājās prasīja nepilnu dienu. Cik nu mazais ļāva, uzzīmēju pāris vai vairākus variantus, mazliet fotografēju sev svarīgus elementus un pārējo darbu turpināju darbnīcā.

Izstādes varoņi gleznoti pašu vai vecāku uzvilktās drēbēs. Bernardam krustvecāki, arī mūziķi, bija uzdāvinājuši koncertkostīmiņu – kā sirsnīgu joku. Man tas ļoti der. Bet diriģenta pozu, kas sanākusi portretā, bērns ieņēma pats.

Visas idejas jau nāk no Dieva. Es tikai zīmēju.

Vadoties pēc parunas, ka “ābols nekrīt tālu no ābeles”, gleznoju tos bērnus, kuru radītāji ir man nozīmīgi laikabiedri profesionālā un personīgā izpratnē.

– Sarunas sākumā sacījāt, ka priecātos, ja izstādē cilvēki vientulībā aizvadītu pat vairākas stundas.

– Izstāde prasa laiku, citādi nav vērts nākt. Bildē un portretā noteikti var vērties vismaz tik ilgi, cik tas gleznots. Šai domai nesen radu apstiprinājumu, lasot brīnišķīgo grāmatu “Attēlu vēsture”, kurā publicētas māk­slas teorētiķa Mārtina Geiforda sarunas ar mākslinieku Deividu Hokniju. “Mans portrets Lūsjanam Freidam prasīja simt divdesmit pozēšanas stundu, un viss šis laiks slāņos redzams gleznā. Tāpēc tā ir nesalīdzināmi interesantāka par fotoattēlu.”

Mani darbi tapuši vēl daudz ilgāk. Portretā summējas dažādas izteiksmes un arī tā radīšanā pavadītais laiks. Ja izteiksmes ir pārāk intensīvas, nākas mazliet “aizlazēt” ciet, bet grumba vai smaids lūpu kaktiņā tāpat saglabājas.

Ar ko portrets atšķiras no reprodukcijas? Portretam var pieiet pavisam tuvu un ieraudzīt to, ko neredz no distances. Pieejot tuvumā un pasperot soli sāņus, ieraugi citu vaibstu, ko neredzi tiešajā leņķī. Akvarelis un zīmulis, ar ko strādāju, netieši it kā piefiksē vēl kādu citu izteiksmi.

Portrets savā ziņā ir dzīvs – tu veries portretā, un portrets skatās uz tevi. Visi manis gleznotie cilvēki ir tik lieliski, ka ar viņiem vērts pavadīt laiku arī portreta kvalitātē. Esmu ilgi, ilgi skatījusies viņiem acīs, pierēs, vaigos, lūpu izteiksmē, vēnās, ādā…

Esmu pārliecināta, ka ikviens cilvēks pelnījis, lai kāds uz viņu ilgi un rūpīgi paskatītos.

Ja mēs cits uz citu tā lūkotos, ja būtu kaut viens cilvēks, kas izšķirošā brīdī otru uzklausītu, varbūt netiktu izdarīti daudzi noziegumi. Tikpat lieliski cilvēki kā manis uzgleznotie ir līdzās visiem. Viņi ir pieejami, viņus var satikt, no viņiem var bagātināties.

– Atgriezīsimies pie izstādes sākuma. Parasti zīmē tikai ziedus, auga redzamo daļu, bet jūs – arī sakni.

– Izstādei jau nav viens sākums vai gals, tai ir absolūti atvērta forma, arī telpiski to var dažādi piedzīvot. Par sakni – jā, to parasti neredz. Bet neviens augs bez saknes nevar dzīvot.

Saistītie raksti

Kā caur cilvēkiem izstiepju rokas laikā – uz pagātni un nākotni –, tā arī sakne manā izpratnē ir pagātne, bet zieds vienmēr turpina augt uz sauli. Nekas un neviens nevar rasties no nekurienes. Esam ļoti saistīti ar visu pirms mums bijušo un savus senčus atspoguļojam nākotnes projekcijā bērnos un bērnu bērnos.

Galerijas nosaukums
LA.lv