Pasaulē
Vēsture

Sevi sadedzināja brīvības vārdā, protestējot pret padomju okupāciju: Jans Palahs un viņa sekotāji 6


Jans Palahs 20 gadu vecumā sevi sadedzināja brīvības vārdā. Čehiem viņš kļuvis par nācijas simbolu, lai gan nebija vienīgais, kas šādi ziedoja dzīvību, protestējot pret padomju okupāciju.
Jans Palahs 20 gadu vecumā sevi sadedzināja brīvības vārdā. Čehiem viņš kļuvis par nācijas simbolu, lai gan nebija vienīgais, kas šādi ziedoja dzīvību, protestējot pret padomju okupāciju.
Foto: No Janam Palaham veltītās izstādes Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā

Jans Palahs 20 gadu vecumā sevi sadedzināja brīvības vārdā. Čehiem viņš kļuvis par nācijas simbolu, lai gan nebija vienīgais, kas šādi ziedoja dzīvību, protestējot pret padomju okupāciju. Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā līdz 31. martam aplūkojama izstāde “Prāgas pavasara izskaņa. Studenta Jana Palaha traģiskais protests”.

Palahs un viņa sekotāji

1969. gada 16. janvāra rītā ap pustrijiem pēcpusdienā pie Prāgas Nacionālā muzeja strūklakas piestāja jauns cilvēks – rokās viņam bija portfelis un divi plastmasas trauki. Viņš novilka mēteli, no somas izņēma pudelīti ar uzrakstu “Ēteris”, atvēra to ar nazi un pielika pie sejas. Tad no abiem traukiem uzlēja sev virsū šķidrumu un – piešķīla uguni. Vienā mirklī cilvēks uzliesmoja kā lāpa. Tas bija Jans Palahs, Kārļa Universitātes Filozofijas fakultātes students.

Bija daudz liecinieku, kas redzēja Palaha pašsadedzināšanos. Šoferis Josefs Kržīžs no Brno sēdēja savā automašīnā tikai dažus metrus no notikuma vietas. Kad pamanījis degošo stāvu, liesmas jau bija tik spēcīgas, ka viņš tikko varējis saskatīt cilvēka sejas izteiksmi. Pirms vīrietis aptvēra, ko darīt, Palahs jau bija garām – vienās ugunīs spēja pārlēkt pāri margām pie muzeja un noskriet kādu gabalu pa tramvaja sliedēm. Viņš sabruka netālu no “Pārtikas nama”, notikuma liecinieki steidza apdzēst liesmas. Puisis bija pie samaņas. Jans aicināja atvērt portfeli, kuru bija atstājis pie strūklakas, un izlasīt viņa vēstuli.

Palahs rakstīja, ka ir kādas grupas loceklis, kas nolēmis pašsadedzināties, lai pamodinātu Čehoslovākijas sabiedrību no letarģijas, kāda to pārņēmusi pēc PSRS karaspēka ienākšanas. Viņš pieprasīja cenzūras atcelšanu un aizliegumu izplatīt okupantu preses izdevumu “Ziņas”. Šo prasību atbalstam sabiedrībai bija jāuzsāk streiks. Ja piecu dienu laikā tās netiks izpildītas, uzliesmos nākamās “lāpas”, brīdināja vēstules autors.

Lāpas uzliesmoja, taču ne Jana noteiktajā laikā – 25. februārī viņa paraugam sekoja 18 gadus vecais Jans Zajīcs, Šumerkas pilsētas arodskolas students, bet 4. aprīlī – Evžens Ploceks no Jihlavas, 30 gadus vecs ģimenes tēvs, arodbiedrības darbinieks un Visočanu kongresa dalībnieks, kurā partija bija asi nostājusies pret okupāciju. Par Zajīca upuri mediji vēl rakstīja, taču Ploceka protests ārpus Jihlavas palika bez atbalss – plašsaziņas līdzekļiem vairs nebija atļauts ziņot par šādiem upuriem. Tie bija individuāli protesti, nekāda grupa, par kādu vēstīja Jans, visticamāk, nepastāvēja.

Tauta klusē, lāpa apdziest

Palahs nodzīvoja vēl trīs dienas. 85% ķermeņa apdegumi nesolīja nekādas cerības. Slimnīcā, ko dažas stundas pēc puiša ievietošanas vēlmē pēc plašākas informācijas aplenca žurnālisti, cietušā apmeklējumi bija atļauti tikai viņa mātei un brālim. Nodaļas vadītāja palātā nelaida pat milicijas izmeklētājus. Saglabājies ārstes veikts ieraksts kasešu magnetofona lentē, kurā Palahs atkārto vēstulē minētās prasības un uzsver, ka ar savu rīcību vēlas pamodināt cilvēkus. Uz jautājumu, vai sekotājiem nevajadzētu atteikties no pašsadedzināšanās, lai nepakļautu sevi tādām pašām sāpēm, viņš teica: “Sāp, bet arī Huss* nomira uz sārta.”

Jans vēl bija dzīvs, kad jaunu cilvēku grupa vietā, kur viņš sevi aizdedzināja, uzsāka bada streiku. Protestētāji badošanos aukstumā, mitinoties teltīs, izturēja četras dienas.

Dienu pēc Palaha nāves vairāki desmiti tūkstoši ļaužu cauri Prāgai devās sēru gājienā, kuru organizēja Čehijas un Morāvijas augstskolu studentijas savienība. Līdzīgi pasākumi notika arī daudzās citās Čehoslovākijas pilsētās. Pašas bēres izvērtās par milzīgu atvadu pasākumu, sprediķī mācītājs uzsvēra, ka Jans Palahs uzupurējies citu labad.

Gaidot lielus protestus, Čehoslovākijas drošības orgānos bija izsludināta augstākās pakāpes gatavība – pat vēl nopietnāka nekā pēc PSRS karaspēka ienākšanas augustā. Preses un informācijas iestāde atļāva publicēt tikai oficiālus paziņojumus, no valsts izraidīja 16 ārzemju žurnālistus. Tomēr drošībnieku uztraukumam nebija pamata – visi turpmākie pasākumi notika bez sevišķiem pārsteigumiem.

Lai gan sabiedrība jutās šokēta un satriekta par Palaha radikālo protestu, tā vietā, lai sāktu politiskās aktivitātes, uz ko jaunietis aicināja vēstulē, cilvēki cieta klusu un ierāvās sevī.

Viņa nāves dienā valsts drošības dienests katru gadu izsludināja paaugstinātu gatavību, taču raizes par ielu demonstrācijām piepildījās tikai pēc 20 gadiem, tā dēvētās “Palaha nedēļas” laikā.

Šodien jaunekļa vārdā nosaukts laukums pie Kārļa Universitātes Filozofijas fakultātes, pēc nāves viņam un Janam Zajīcam piešķirts augstākais valsts apbalvojums. Nākamgad Palaha dzimtajā vietā Všetatos tiks uzbūvēts piemineklis drosmīgai personībai, tās laikam, dzīvei un upurim.

• Jans Huss (1369 – 1415), čehu priesteris, filozofs, Kārļa Universitātes rektors, protestantisma priekštecis, kuru par ķecerību pret katoļu baznīcu sodīja ar sadedzināšanu uz sārta.

Galerijas nosaukums

Krievus ārā no Čehoslovākijas! 

1968. gada augusta beigās daudzviet Rīgā un Siguldā uz namu fasādēm, žogiem un tiltiem parādījās uzraksti “Ārā krievu okupantus no ČSSR un Latvijas!”, “Lai dzīvo Dubčeks! Kauns padomēm!” un tamlīdzīgi. Prāgas pavasara apspiešana atbalsojās arī okupētajās Baltijas valstīs. Divi cilvēki nolēma sekot Jana Palaha piemēram.

1969. gada 13. aprīlī Rīgas centrā, Brīvības pieminekļa pakājē ar plakātu “Es protestēju pret Čehoslovākijas okupāciju” rokās uzliesmoja Iļja Rips. 20 gadus veco Latvijas Valsts universitātes studentu no sadegšanas izglāba garāmejošie jūrnieki. Viņš nonāca LPSR Valsts drošības komitejas kamerās, bet informācija par pašsadedzināšanās mēģinājumu – Rietumu plašsaziņas līdzekļos. Publiskā paziņojumā pasaules studentiem I. Ripu atbalstīja vairāki Rīgas ebreju studenti. Apsūdzību puisim neizvirzīja, tiesai viņam bija jānosaka psihiatriska ārstēšana, tomēr gala lēmumā jaunekli izsūtīja no valsts. Tagad viņš ir profesors Holonas Akadēmiskajā tehnoloģiju institūtā Izraēlā.

Latvijā Prāgas pavasara vēji atbalsojās dzejā, lugās, kinofilmās ar zemtekstiem par latviešu apspiestību, taču Latvijas Komunistiskās partijas vadība ātri vien iznīdēja nedaudzos brīvības asnus. Aizliedza Laimoņa Pura lugas “Redzēt jūru” izrādīšanu, dzejniecei Vizmai Belševicai vairākus gadus neļāva publicēties. Valdošā vara vērsās arī pret rakstnieku Albertu Belu, kurš bija prasījis atcelt cenzūru. Pretpadomju lozungu un plakātu autoru – Rīgas paraugtipogrāfijas strādnieku Aldi Cilinski – pēc deviņu mēnešu pēdu dzīšanas notiesāja un uz četriem gadiem ievietoja psihiatriskajā slimnīcā. Turpat nokļuva Ivans Jahimovičs, Krāslavas rajona kolhoza “Jaunā gvarde” priekšsēdētājs un komunistiskās partijas biedrs, kurš pret Čehoslovākijas okupāciju protestēja publiskā vēstulē. Jau iepriekš viņš bija atradis domubiedrus disidentu vidū un iestājās par cilvēktiesībām PSRS.

Lietuvā kopš 60. gadu sākuma jau darbojās nelegālas jauniešu organizācijas, kuru pretestība izpaudās gan individuālās, gan arī plašākās protesta akcijās. Pašu augstāko upuri brīvības cīņai veltīja arodskolnieks Roms Kalanta – 1972. gada 14. maijā Kauņā, protestējot pret komunistisko režīmu un Lietuvas okupāciju, viņš sevi aizdedzināja. Puiša pēdējie vārdi bija – Brīvību Lietuvai!

Kalantas nāve izraisīja jaunas protesta akcijas – 18. un 19. maijā vairāki tūkstoši jauniešu un strādnieku izgāja demonstrācijās ar prasību pēc brīvības un neatkarības. Pilsētas varas iestādes deva rīkojumu izklīdināt pūli un novērst līdzīgu notikumu atkārtošanos. Demonstrācijas dalībnieki iesaistījās cīņās ar miliciju. Vairāk nekā 400 cilvēku tika arestēti, 50 – administratīvi sodīti, desmit – tiesāti, un astoņiem no viņiem piesprieda vienu līdz trīs gadus ilgu cietumsodu.

 

Pašsadedzināšanās kā politisks protests 

Pašsadedzināšanās tiek uztverta kā radikāla politiska protesta forma, kuras saknes var saskatīt pagājušā gadsimta 60. gadu pirmajā pusē, kad 1963. gada 11. jūnijā Vjetnamā sadedzinājās budistu mūks Thits Kuangs Diks. Eiropā līdzīgu rīcību vilnis iesākās saistībā ar padomju karaspēka iebrukumu Čehoslovākijā 1968. gada 21. augustā.

Dzīvību, sevi sadedzinot, ziedoja:

• Rišards Sivecs – 1968. gada 8. septembrī Polijā, Varšavas Desmitgades stadionā ražas svētku laikā;

• Vasils Omeljanovičs Makuhs – 1968. gada 5. novembrī Ukrainā, Kijevā;

• Sandors Bauers – 1969. gada 20. janvārī Ungārijā, Budapeštā uz Nacionālā muzeja kāpnēm;

• Jans Zajīcs – 1969. gada 25. februārī Čehoslovākijā, Prāgas Vāclava laukumā;

• Evžens Ploceks – 1969. gada 4. aprīlī (Lielajā piektdienā) – Čehoslovākijā, Jihlavas centrālajā laukumā;

• Roms Kalanta – 1972. gada 14. maijā Lietuvā, Viļņā.

Avots: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Čehijas vēstniecības izstādes materiāli.

LA.lv