Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
8. novembris, 2013
Drukāt

Čehijas baltais tīģeris (1)

Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Latvijas hokeja valstsvienība šodien un rīt “Arēnā Rīga” aizvadīs pārbaudes mačus pret Krievijas otro izlasi, kas būs kārtējais atskaites punkts, gatavojoties ziemas olimpiskajām spēlēm Sočos. Tajās piedalīties vēlas arī allaž smaidīgais un atsaucīgais uzbrucējs Koba Jass (23), kuram sezonas sākums Čehijas komandā Liberecas “Bili Tygri” izvērties gana krāšņs.

Kladno nēsāja uz rokām


– Kā jūties, ieradies izlasē?


– Ļoti labi, forša atmosfēra. Gandrīz visi esam atbraukuši no ārzemēm, kur nav nekādu sirdsdraugu, bet šos puišus pazīstu ilgus gadus – draugi, labi paziņas. Vienmēr patīkami ierasties mājās, te ir harmonija dvēselei.

– Vai tavs mērķis ir tikt komandā, kas spēlēs Sočos?


– Būtu stulbi piedalīties pārbaudes spēlēs un nedomāt par to. Uzskatu, ka visi ir vienādā situācijā. Ar spēlēm pret Krievijas izlasi jau nekas nesākas, tās ir turpinājums, nākamais kontrolpunkts, un katrā jāparāda maksimālais, ka tu gribi un vari spēlēt.

– Par tavu gribēšanu nekad nav bijis jāšaubās. Kā ar varēšanu, kāda šobrīd sportiskā forma?


– Domāju, ka esmu labā formā. Vasarā kārtīgi pastrādāju, sezona rit pilnā sparā, un par spēles laiku nevaru sūdzēties. Galvenais ir būt gatavam mentāli. Tagad visi prot slidot un mest uz vārtiem, atšķirība tikai tā, kādus lēmumus pieņem laukumā un cik ātri.

– Kā tev klājas Čehijā?


– Nacionālajā čempionātā “Bili Tygri” ir tikai desmitajā vietā starp 14 komandām, bet plāni un mērķi krietni augstāki, tāpēc vadītāji nav apmierināti. Savākts labs sastāvs, budžets liels, bet nav komandas spēles. Mums ir hokejisti, kuri iepriekšējās komandās bija līderi un arī Liberecā grib tādi būt, taču trūkst komandas darba. Varbūt trenerim jābūt stingrākam.

– Vai komandā briest pārmaiņas?


– Grūti spriest. Mums bija trīs spēles pēc kārtas, kad pēc otrā perioda atradāmies vadībā ar divām trim ripām, tomēr beigās zaudējām. Tad sākās vainīgo meklēšana, taču pēc tam atkal uzvarējām, un kļuva labāk.

– Cik daudz tu spēlē?


– Iepriekšējo sezonu pabeidzu Kladno, kur spēlēju 20 līdz 22 minūtes, biju laukumā visos svarīgākajos brīžos. Biju ļoti apmierināts, uz Liberecu nebūtu pārgājis, taču tur uzsvēra, ka grib, lai es arī pie viņiem rādu tādu pašu hokeju. Pārbaudes spēlēs laukumā biju daudz, bet sākās sezona, un viss mainījās. Varbūt nepiepildīju trenera ieceres, jo mans spēles laiks saruka līdz apmēram desmit minūtēm. Gāju pie trenera – kas par lietu? Čehija laikam ir vienīgā valsts pasaulē, kuras hokejā kreisās malas uzbrucējam ir arī centra funkcijas, un treneris gribēja, lai es tās pildu. Mēģināju, nebija tik slikti, taču nolēmām, ka man tomēr jābūt malā, un pēdējos mačos jau atkal man ir lielāks spēles laiks – laukumā eju vairākumā, mazākumā. Esmu apmierināts un cenšos treneri nepievilt.

– Vai treneris Zdeneks Vojta, pie kura spēlēji vēl Ogrē, palika Kladno?


– Jā. Vojtam esmu ļoti pateicīgs. Nenožēloju, ka pārgāju uz Liberecu, tāda bija izvēle, bet Kladno man ļoti patika, fani mīlēja, tribīnes skandēja manu vārdu, pēc labām spēlēm sagaidīja un uz rokām nēsāja. Kladno spēlēju vienā maiņā ar Pavelu Pateru, kurš ir ideāls partneris. Bet Liberecas komandai mērķis bija cīnīties par medaļām, un tas mani uzrunāja. Sezonu vēl nevar norakstīt, spēlējam labi, bet mazliet pietrūkst – trešo periodu nevaram aizvadīt, kā nākas.

– Liberecā spēlē arī Čehijas hokeja leģenda Petrs Nedveds. Ar viņu esi bijis vienā maiņā?


– Sākumā spēlēju, bet viņam ir citāds stils. Nedveds nespēlē pēc sistēmas, slido, kur grib, un pārējiem ir pagrūti. Viņam dota pilnīga brīvība – kā pie amatieriem. Tāpēc nevar teikt, ka spēlēt vienā maiņā bija baigais kaifs. Ar Pateru ir citādi, domāju, ka jebkurš gribētu būt ar viņu vienā maiņā, komandas cilvēks, gudrs.

– Nedveds ir gadu vecāks par Sandi Ozoliņu, kas Rīgas “Dinamo” bauda milzīgu autoritāti. Vai arī Nedvedu visi respektē?


– Autoritāte viņš ir, bet man šķiet, ka Ozoliņš tomēr augstākā kategorijā. Nedvedam šī ir pēdējā sezona, bija domājis beigt jau pēc iepriekšējās, taču komanda nokļuva cīņās par neizkrišanu no ekstralīgas, tāpēc viņš palika vēl vienu sezonu. Grib pabeigt ar izslēgšanas spēlēm. Cik dzirdēju, pērn viņš palīdzēja komandai finansiāli. Protams, no Nedveda var arī ko pamācīties, jo viņa pieredze ir ļoti liela.

– Šosezon 18 spēlēs Čehijā esi guvis četrus punktus. Vai no leģionāra negaida vairāk?


– Šķiet, ka ne. Devos uz turieni ar domu, ka no manis prasīs punktus, rezultātu, tādēļ, kad sezonas sākumā bija mazs spēles laiks, nesapratu, kas notiek. Treneris gan teica, ka ir apmierināts ar to, kā es daru savu darbu.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Labs piemēr, ka ar darbu var tikt diezgan tālu.

Draugiem Facebook Twitter Google+