Viedokļi
Komentāri

Sanita Upleja: Čeka un trejdeviņi grēku gadi 16

Sanita Upleja. Foto – LETA

Lasot un klausoties pēdējā laikā no jauna Latvijas plašsaziņas telpā uzbangojušās kaislības ap tā saucamo čekas maisu atvēršanu, neviļus pārņem sajūta, ka daļa sabiedrības gaida no šiem maisiem izgāžamies mistisku grēku plūdu straumi, kas vienā rāvienā aizskalos divdesmit septiņos neatkarības gados krājušos aizsērējumus. Ar cerību, ka pēc ūdeņu noskriešanas mēs dzīvosim pavisam citu, jaunu un skaistu dzīvi salīdzinājumā ar to “muļļāšanos”, ko esam pieredzējuši trejdeviņos atgūtās neatkarības gados.

Savulaik citviet esmu jau rakstījusi, ka būtībā apzināta sadarbība ar čeku ir grēks, ko tik viegli un vienkārši nevar piedot un atlaist. Tāpat kā par to, ka totalitāra iekārta ir atstājusi ļoti dziļas pēdas mūsu sabiedrības domāšanā un rīcībā un ka atbrīvošanās no tām ir ļoti ilgs un garš process.

Tomēr man ir bažas, ka pēc šo mītisko maisu atvēršanas mūs sagaida liela vilšanās. Jo tā diezin vai būs kāda Pandoras lāde, no kuras bez apstājas nāks arvien jaunas un jaunas atklāsmes, kas mums liks attīrīties un kļūt labākiem, nekā esam bijuši šajos atjaunotās valsts gadu desmitos. Drīzāk varētu sanākt kā latviešu pasakās, kur beigās čiks vien bija vai medus poda vietā pagrabā gaidīja “iztukšītis”.

Nezinu, vai īsti vietā ir salīdzinājums, bet mēs jau reiz ar lielu aizrautību nesen atlaidām Saeimu, cerēdami, ka ar vienu vēzienu var aizslaucīt visas nebūšanas un Latvijas demokrātijas pusaudžu gadu grūtības. Taču drīz vien sekoja liela vilšanās, jo jaunajā 11. Saeimā tāpat netika pildīti solījumi, notika partiju šķelšanās un galu galā 12. Saeimā tika ievēlēti savdabīgi jaunveidojumi un vairāki viens par otru skaļāki huligāni. Vai to var saukt par attīrīšanos un mainīšanos uz augšu?

Man liekas, ka arī no čekas maisu atvēršanas tiek sagaidīts tas, ko diezin vai vajadzētu sagaidīt. Man nav un nevar būt nekādas personiskas ieinteresētības maisu neatvēršanā, taču es neticu, ka lielākās mūsu valsts un sabiedrības problēmas ir radušās vai rodas joprojām no čekas visaptverošās slepenās varas un ka tieši no turienes visām nelaimēm “kājas aug” un “diedziņi tiek raustīti”.

Vai tiešām tie veselības aprūpes samezglojumi, ko mēs patlaban cenšamies atšķetināt, ir čekas un tās aģentu roku darbs? Vai tiešām mūsu izglītības sistēmas vājie posmi arī ir čekistu rokaspuišu izskaitļoti? Un kāds gan varēja būt čekas patiesais nodoms, kad tā virzīja un aizvirzīja Latviju līdz pilntiesīgai dalībai Eiropas Savienībā un NATO?

Varbūt iepriekšējā rindkopa absurdi izklausās, taču, ja reiz čekas maisu sakarā sabiedriskajā sarunā tiek piesaukta Latvijas attīstības “buksēšana”, tad mums tā kārtīgi jāizvētī tie divdesmit septiņi “grēkiem” pilnie gadi un jāsaprot, kas un kādēļ īsti ir “buksējis”. Domāju, ka patiesos iemeslus nemaz nebūtu tik grūti noskaidrot un pie labas gribas arī likvidēt. Nevērtēsim čeku par augstu, bet pašu sabiedrības pārstāvju nespēju uzņemties atbildību, savtību un alkatību par zemu.

Taču, atgriežoties pie totalitārā mantojuma mūsu domāšanā, šķiet, ka gan iedomas, ka ar visas Saeimas atlaišanu var sodīt dažus patiesus grēk-āžus un iznest valsti saulītē, gan arī pārliecība, ka čekas aģentu masveida izgaismošana izskalos sārņus no visām netīrajām sirdsapziņām, ir piemērs šī mantojuma dziļi laistajām saknēm.

Brīvā un demokrātiskā valstī katram par saviem darbiem un arī noziedzīgajiem nodarījumiem ir jāatbild pašam un individuāli – gan tautas vēlētiem priekšstāvjiem, gan bijušajiem čekistiem un aģentiem. Tas ir nemitīgs process, un tikai tādā veidā ir panākama patiesi labāka politika un brīvāka sabiedrība. Masveida akcijas, kuru gadījumā vienā putrā tiek sajaukti īstie ļaundari un dzīvē neveiksmīgi sapinušies ļaudis un kas nepamatoti met ēnu arī uz pavisam nevainīgiem cilvēkiem, ir raksturīgas citām valstīm un režīmiem, bet tā tam nevajag būt brīvā Latvijā 21. gadsimtā.

LA.lv