Latvijā
Vēsture

Čekas ziņotāji “īsā saitītē”. Saruna ar Gintu Grūbi 3


Gints Grūbe
Gints Grūbe
Foto: Timurs Subhankulovs

Mūsu līdzcilvēku sadarbība ar PSRS Valsts drošības komiteju (VDK) padomju okupācijas apstākļos ir kaut kas, pret ko joprojām īsti neesam vēl formulējuši savu attieksmi, ko līdz galam neizprotam, un līdz ar to tas ir arī kaut kas tāds, kas vēl nav noslēdzies, uzskata dokumentālās filmas “Lustrum” scenārija autors, režisors GINTS GRŪBE.

Filma stāsta par VDK darbības metodēm, par vervētājiem un savervētajiem, par čekas maisiem. Pirmizrādi studijas “Mistrus Media” filma “Lustrum” piedzīvo 8. novembrī nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” ietvaros.

Noskatoties filmu, paliek iespaids, ka pirmkārt esat vēlējies parādīt, ka atrašanās “maisos” vēl nenozīmē, ka šis cilvēks nodarījis ko ļaunu.

G. Grūbe: Sabiedrībā valda diezgan liels vispārinājums, ka tie, kas atrodas čekas kartotēkā, apriori (pašsaprotami. – Aut.) izdarījuši ko noziedzīgu. Mēs visu laiku aizmirstam, ka VDK bija okupācijas varas vardarbīga struktūra. Viņu metodes neatšķīrās no jebkuras citas totalitāras varas drošības struktūru darba metodēm. Un tas nebija kā Austrumvācijas drošības dienestam “Stasi”, jo tur vismaz bija pašu valsts.

Šeit bija svešas valsts drošības struktūra, kurā procentuāli lielākā daļa savervēto neiesaistījās brīvprātīgi. Skaidrs, ka lielāko daļu savervēja ne jau tādēļ, ka viņi būtu vajadzīgi kā proaktīvi aģenti, kas pienes ziņas vai sniedz analītisku informāciju, bet lielākoties tāpēc, lai viņus varētu turēt īsā saitītē. Lai viņi būtu sistēmas daļa, nevis disidenti, vai tā būtu literārā vai kāda cita joma. Aktīvo ziņotāju uz 90. gadu sākumu bija tikai apmēram tūkstotis. Pārējie bija neaktīvi, tas ir – formāli skaitījās, bet netika izmantoti.

Filmā intervēts diezgan liels skaits gan kadru čekistu, gan viņu savervēto. Vai vairums šo cilvēku ātri piekrita kontaktam ar žurnālistu vai arī bija ilgi jāpierunā?

Bija cilvēki, kas nerunāja. Lielākā daļa bijušo VDK virsnieku aizvien nebija gatavi runāt publiski. Jautājums – kāpēc? Daļa aizbildinās, ka šobrīd strādā citiem specdienestiem, kas gan arī nav izslēgts. Es ilgstoši mēģināju pierunāt Jāni Stradiņu.

Kā zināms, 1995. gadā, kad Lidija Doroņina-Lasmane atteicās no Triju Zvaigžņu ordeņa, jo trīs vai četri togad apbalvojamie bija VDK kartotēkā, viņa rosināja, ka vispirms jānotiek lustrācijai, citādi pazemināsies šī ordeņa vērtība. Stradiņš toreiz reaģēja, uzrakstot vēstuli Valsts prezidentam Guntim Ulmanim un norādot, ka ir atklājis, ka viņš ir viens no tiem, kurus Lidija pieminējusi. Vēl vasarā vēlējāmies sarunu ar Stradiņa kungu, bet tā izrādījās neiespējama.

Jā, jāņem vērā, ka šie cilvēki ir jau gados. Mēģinājām runāt arī ar Zigmundu Skujiņu un Albertu Belu. Acīmredzot vai nu vēl nav laiks, vai arī nebija iespēju. Katram droši vien bija pamatoti iemesli, kādēļ atteikties. Bet es tikai vēlējos caur viņu lustrāciju parādīt, kā darbojās sistēma. Tas ir tas būtiskais elements, par ko runā Doroņina-Lasmane – kad cilvēki runā, viņi sevi nevis izrauj ārā no tās sistēmas, bet ieliek atpakaļ.

Esmu lasījis par austrumvācu rakstnieci un literatūrkritiķi Kristu Volfu. Viņa bija “Sta­si” ziņotāja no 1959. līdz 1961. gadam. Ziņoja par saviem izdevējiem un vienaudžiem. 1993. gadā, kad viņa atzinās, viņai bija grūtības atrast motivāciju un argumentāciju, kāpēc toreiz kaut kam tādam piekritusi.

Viņa nespēja atrast nekādu loģisku saiti starp sevi un šo aģenti “Margarētu”. Mēs tagad, 2018. gadā, gribam likt cilvēkiem atcerēties, kas ar viņiem notika, piemēram, 1976. gadā vai 60. gadu vidū. Manuprāt, viņiem ir ļoti sarežģīti šobrīd atrast, kas viņi bija toreiz, tās sistēmas situācijā. Tāpēc ir tikai saprotami, kad Māra Zālīte piesauc literāta Česlova Miloša vārdus, ka cilvēkiem, kas dzimuši brīvībā, nav tiesību nosodīt tos, kas dzimuši nebrīvībā. Bet sarunāties par to mums tiesības ir.

Neteikšu – kuriem, bet dažiem es sacīju: ja neizstāstīsiet kontekstu tagad, iespējams, tad, kad tas tiks publicēts, nevienam vairs nebūs laika jums to pajautāt. Viena lieta, kamdēļ būtiski runāt tieši tagad, ir, ka šo cilvēku mazbērniem un mazmazbērniem padomju režīms ir abstrakcija. Viņiem nav nepastarpinātas pieredzes un zināšanu par to, lai spētu ieraudzīt kontekstu.

Tāpēc tādas sarunas ir būtiskas. Un galu galā, rēķinot valsts simtgadi, mēs taču neņemam šo periodu laukā. Tas ir iekšā tajā simtgadē, tā ir daļa, kas jāizskaidro. Atšķirībā no deportācijām vai holokausta mums vēl aizvien par to nav tapušas vēsturnieku monogrāfijas. Mums vēl nav bijis romānu vai spēlfilmu par to.

Cik ilgu laiku prasīja filmēšana?

Divus gadus. Sākām ar pēdējo Latvijas PSR VDK priekšnieku Edmundu Johansonu (1936 – 2017), kad viņš vēl bija dzīvs. Protams, jautājums, cik lielā mērā cilvēkiem, kas bijuši VDK štata darbinieki, var ticēt. Tas, manuprāt, ir grūtākais.

Dzejnieks Jānis Peters par čekas maisiem filmā izsakās apmēram tā: nu, ja tas nāks par labu tautas uzplaukumam, tad jāatver, bet, ja nē, tad nē. Kā pašam šķiet?

Filmā tas neiekļāvās, bet intervijā Peters šo sakāmo turpināja. Viņš runā par to, ka būtu jāsasauc tāds kā gudro konsilijs, kurā būtu sabiedrībā atzītas autoritātes, kas pieņemtu lēmumu, kā tālāk čekas maisu jautājumu komunicēt. Man šķiet – bīstamība ir tajā, ka Latvijas PSR VDK zinātniskās izpētes komisija darbu ir beigusi, dokumentus publicēs, bet vairs nebūs institūcijas, kas varētu šīs lietas izvērtēt.

Starp citu, dzejnieks Jānis Rokpelnis mums stāstīja, ka, pirms vērsties pie žurnālistes Elitas Veidemanes, lai pirmo reizi publiski izstāstītu stāstu par savu savervēšanu, viņš gājis uz šo vēsturnieku komisiju. Bet viņu nav gribējuši uzklausīt.

Ar to gribu sacīt, ka vajadzīga kaut vai formāla institūcija, kam piemīt kompetence dot kontekstu. Tādēļ uzskatu, ka būtu vērts padomāt, kā mainīt kaut vai Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) statusu, lai tas vairs nebūtu Sa­tversmes Aizsardzības biroja paspārnē, kamdēļ tur strādājošie nevar publiski runāt.

Piemēram, bijušā TSDC vadītāja Induļa Zālīša kompetence šajā brīdī ir ļoti būtiska. TSDC cilvēki ir vienīgie, kas VDK jautājumu pētījuši teju 30 gadus, un viņi ir vienīgie, kas var lieliski iezīmēt kontekstu katram individuālajam sadarbības ar čeku gadījumam. Bet viņiem visiem ir uzlikts gluži kā klusēšanas zvērests! Un, ja konteksta nav, tad tiešām pēc čekas maisu atvēršanas var sākties raganu medības.

Masu mediji nevar iedot telpu katram no aptuveni 4000 aģentu kartotēkā esošajiem, lai tie izstāstītu savu stāstu kaut vai tā, kā paši to vēlas izstāstīt. Mediji to vienkārši nevar “pacelt”. Iespējams, daļa no tiem, ko redzam filmā, melo vai vismaz nestāsta visu patiesību, taču man, runājot ar viņiem visiem, radās sajūta, ka viņi jau sen bijuši gatavi tam, ka šāda saruna notiks. Turklāt es jau nesaku, ka tieši mana filma ir šī “saruna”, drīzāk filma atstāj sarunas turpināšanas iespēju.

Dažkārt saka, ka čekas lietu cilāšana var būt bīstama, jo dekonstruēs priekšstatus par atmodu, par tās varoņiem…

Tas jau arī ir mīts un sazvērestības teorija, ka atmoda būtu VDK “projekts”! Filmā viens čekas virsnieks saka, ka viņiem bijis uzdevums visiem stāties Tautas frontē un iesaistīt arī aģentūru. Izklausās diezgan ticami, taču tas notiek tajā brīdī, kad viņi jau skrien pakaļ aizejošam vilcienam.

Pēc 1990. gada manifestācijām viss ir aizgājis tiktāl masās, ka aģentūras līmenī vairs nekādus atmodas procesus ietekmēt nav iespējams. Ir jau par vēlu. Filmas tapšanas procesā runājām ar Daini Īvānu, kurš atcerējās, ka viņam tad, kad LTF ievēlēta Augstākajā padomē, bijusi saruna ar Johansonu, kuram jokojoties prasīts, kur tad čekas cilvēku vairāk. Johansons teicis: “Nu, pie jums LTF arī ir, bet LNNK vairāk.” Loģiski, jo radikālas politiskās organizācijas vienmēr ir drošības dienestu fokusā…

Pēc tik ilgiem gadiem beidzot pieņemts lēmums publicēt čekas maisus tomēr liecina, ka sabiedrībā un politiķu aprindās kaut kas mainījies.

Labāk publicēt un tad pamazām tikt ar to galā. Viena lieta, ka tas jādara nākamo paaudžu vārdā, otra, ka mēs kaut kādā veidā turpinām būt postpadomju sabiedrība, lai arī ienākusi jaunā paaudze. Aizvien ir lietas un procesi, kurus nosaka tas, ka bijām okupēta totalitāras valsts daļa. Vienu brīdi tas šķiet apslēpts, bet zināmos periodos izpaužas no jauna. Tas vēl nav beidzies.

Nākamā jūsu dokumentālā filma būs par dubultaģentu un čekas atmaskotāju Imantu Lešinski?

Pie tās strādāju paralēli “Lustrum”. Filma par Lešinski iznāks uz ekrāniem nākamā gada sākumā. Tā ir praktiski gatava. Kad jau montējām, aptvērām, ka stāsts patiesībā ir nevis par pašu Imantu Lešinski, cik par viņa ģimeni – ko nozīmē piedzimt spiega ģimenē. Tas ir caur Ievas Lešinskas skatpunktu.

Protams, filmu veidojot, apskatījām visus jautājumus, ieskaitot Lešin­ska nāvi 1985. gadā. Un tad pēkšņi izrādījās, ka filma par auksto karu mūsdienu, Skripaļa indēšanas, kontekstā (š. g. 4. martā Anglijā bijušo Krievijas dubultaģentu Sergeju Skripaļu un viņa meitu Jūliju saindēja Krievijas specdienestu darbinieki. – Aut.) iegūst pavisam jaunas aprises – veidojot filmu par notikumiem starp 1978. un 1985. gadu, pēkšņi nonāc mūsdienu situācijā, kurā jautājumu kļūst aizvien vairāk nekā atbilžu. Tas jau patiesībā ir tas pats, kas ar “Lustrum”.

Atverot maisus, mēs gaidām atbildes, bet man šķiet – dabūsim daudz vairāk jautājumu. Jo kādas gan atbildes mēs varam saņemt?

Vienā brīdi sapratu, ka abu filmu tematika krustojas. Tas, kādā veidā nonākam līdz 80. gadu atmodas procesiem, kādā veidā tā laika nācijas garīgie līderi ir saistīti ar iepriekšējo sistēmu. Eksistē unikāli Lešinska kinoarhīva materiāli, par kuriem nezināju, ka tādi vispār ir. Ulda Ģērmaņa saruna ar Imantu Lešinski bija īsts atradums! Filmēta 1985. gadā Zviedrijā, gadu pirms Lešinska nāves.

Saistītie raksti

Viņš tur daudz runāja tieši par latviešu inteliģences izmantošanu, par Kultūras sakaru komiteju. Tā vispār ir pavisam cita tēma, ko tikai nedaudz ieskicējām un ko aizsākusi literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone ar savu grāmatu “Dzelzsgriezēji”, bet kas galīgi nav izrunāta līdz galam. Jo tur vēl ir tāds aspekts, kādā veidā čeka strādā ar trimdu un kā savervē trimdas cilvēkus.

Eglājas-Kristsones grāmatā daudzmaz izpētīti tikai literāti. Bet vēl ir kino un tēlotājmāk­sla, kas nekad nav tikušas analizētas. Un tur ir tas, ko saka Vaira Vīķe-Freiberga – tas ir čekas panākums, ka caur Kultūras sakaru komiteju izdevās sašķelt trimdu.

LA.lv
LE
LETA
Latvijā
Trīs Latgales policistus tur aizdomās par kukuļņemšanu no dzērājšofera
17 stundas
LE
LETA
Latvijā
VL-TB/LNNK gatava runāt ar abiem potenciālajiem premjera amata kandidātiem
19 stundas
ML
Māra Libeka
Latvijā
Augšup, tuvāk pie “Brīvības” zvaigznēm. Gide Mārīte izrāda pieminekļa iekšpusi
21 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Ar plašu studentu gājienu un saullēkta sagaidīšanu sākas Latvijas Republikas proklamēšanas 100.gadadiena
1 stunda
VS
Viesturs Sprūde
Latvijā
1938. gada 18. novembrī. Grandiozas valsts 20. gadskārtas svinības
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Diena būs vējaina, daudzviet uzpilinās lietus
2 stundas
LA
LA.lv
Latvijā
Latvijas valsts simtgades svinīgajos pasākumos piedalīsies Igaunijas, Islandes, Lietuvas un Somijas prezidenti
1 stunda
LA
LA.lv
Latvijā
VIDEO: Latvijā pazīstami cilvēki pauž sirsnīgus vēlējumus savai valstij
11 stundas