Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
29. novembris, 2016
Drukāt

Čekists un citi nevaroņi

Publicitātes (Aijas Melbārdes) fotoPublicitātes (Aijas Melbārdes) foto

Ingas Gailes un Dāvja Auškāpa izrādi varētu pielīdzināt spiritisma seansam, kurā spriedzi notur divu skatpunktu – vēstures tiesas un cilvēkstāsta apsūdzības – nesavienojamība un tomēr līdzvērtīgais svars.

Sociālajā tīklā “Facebook” lasu kādreizējā maskavieša, šobrīd Izraēlā dzīvojošā Vladimira Jakovļeva blogu “Mans vectēvs čekists un slepkava”. 57 gadus vecais vīrietis stāsta par savām skaistākajām bērnības atmiņām plašajā pirmskara dzīvoklī pilsētas centrā, tikai laikam ritot, viņš uzzinājis, ka šo dzīvokli ģimene nav ne cēlusi, ne pirkusi – tas savulaik ticis rekvizēts un ģimene tur varējusi ievākties, pateicoties vectēvam, kurš bijis čekists. Kā tagad šim vīrietim izturēties pret savām bērnības atmiņām? Vai vectēvs, kurš ģimenei sagādājis drošību un ērtu dzīvi, ir ģimenes galva vai arī elles izdzimums? Oficiālās vēstures salāgošana ar dzimtā glabātajiem stāstiem, tā saukto sieviešvēsturi, kas reizēm ir diametrāli pretēja lielās vēstures stāstam, ir ārkārtīgi sarežģīta tēma, kur katra no liecībām ir atšķirīgs gadījums.

“Čekista sapnis divās daļās” – tāds ir apakšvirsraksts arī šobrīd “Dirty Deal Teatro” skatāmajam dramaturģes Ingas Gailes un režisora Dāvja Auškāpa kopdarbam, izrādei “Tēvs varonis ’69”. Lugas pamatā arī ir autobiogrāfiski fakti: Ingas Gailes vectēvu sauca Ziedonis, un viņš strādāja čekā. Dramaturģes drosme uzdrošināties par to lugā runāt publiski arī esot “nopirkusi” “Dirty Deal Teatro.”

Šī gan nav pirmā režiju studējušās Ingas Gailes izrāde DDT, pirms tam bija sieviešu tiesību varietē “Trauki”, kurā viņa pati bija gan dramaturģe, gan režisore, gan arī aktrise. Ingas Gailes izrādes ļoti cieši savijušās ar pašas dzīvi, arī “Tēvs varonis ’69” balansē uz robežas starp pašpētījumu un manifestu. “Trauki” tika nosaukts par varietē, bet jaunāko izrādi varētu pielīdzināt spiritisma seansam. Scenogrāfa Uģa Bērziņa radītā skatuve ir vāji apgaismots četrstūris, ierobežota, no realitātes izcelta telpa, kas rada asociācijas ar spiritisma seansa galdu, vēlāk izlasu, ka ar to domāta pratināšanas telpa. Inga Gaile atkāpusies dzimtas vēsturē līdz savam vectēvam čekistam un uz nopratināšanu izsaukusi divas iepriekšējās paaudzes. Viņš un Viņa, divas atšķirīgas pieredzes. Vecmāmiņa Roza, kuru atveido Ruta Vītiņa, viņas vīrs Ziedonis, tā kā viņš ir jau miris, viņš ir krietni jaunāks un viņa lomā Kaspars Zāle. Abu dēls – Reinis Boters, Ingas māte – Anete Saulīte. Ingas pašas it kā nav, tomēr ir sajūta, ka visu laiku uz skatuves viņa ir klātesoša, jo ne jau vectēvs ir tas, kurš vēlas uzzināt – kāpēc? Šo jautājumu uzdod mazmeita Inga, jo viņai jādzīvo tālāk, jātiek galā ar dzimtas samezglotajiem likteņiem. Kurš no viņiem bijis upuris, kurš bende? 
Ja sabiedrības nosodījumu izpelnās čekists, tad kāpēc tādu neizpelnās “tēvs varonis”, kurš labāk dodas armijā, nevis izšķiras par kompromisu, lai gādātu par sievu un bērnu? Izrādes spriedzi notur šo divu skatpunktu – vēstures tiesas un cilvēkstāsta apsūdzības – nesavienojamība un tomēr līdzvērtīgais svars. Inga Gaile sarīkojusi nevis vēstures tiesu, viņas stāstam drīzāk ir Vecās Derības mērogi, kur tēvu grēki piemeklē vēl septītajā augumā. No vienas puses, luga ir par cilvēka dzīvi politiskā sistēmā, no otras – kļūdas katrs izdara pats, gļēvums vai meli ir grēks, kam nav attaisnojuma laikmeta ierāmējumā.

Režisors Dāvis Auškāps līdz šim (“Satisfakcija”, “Celtnieks Sūlness”) ir valdzinājis ar savu spēju izcili strādāt ar aktieriem un nostrādāt savas izrādes līdz smalkākai detaļai, arī – tikt galā ar gluži neiespējamiem uzdevumiem (“Blakts”). Šai salīdzinājumā “Tēvs varonis ’69” ir režisora vājākā izrāde. Ja uz skatuves notiekošo salīdzina ar spiritisma seansu, tad šajos nosacījumos lugas aktieri vienlaikus darbojas kā atsauces uz reāli dzīvojušiem personāžiem un vienlaikus viņiem šajā ierobežotajā spēles laukumā jāiespēj radīt spilgtus tēlus – paust jūtas, vēstīt.

Visveiksmīgāk aktieri ar šo uzdevumu tiek galā dziedot (komponisti Edgars Raginskis, Jēkabs Nīmanis). Šķībā vai pārspīlēti skaļā dziedāšana ironiskā distancētībā ļauj izrādes tēlus uztvert vispārināti, liek meklēt to prototipus paša pieredzē, taču pārsvarā domas un jūtas pazūd vārdu jūrā, savādā epiloga sajūtā, ka viss dzīvais, sulīgais, būtiskais jau ir noticis, vēl pirms uz skatuves iedegas gaisma. Izrāde drīzāk baudāma kā lugas lasījums, lai arī skatītājam nākas apbruņoties ar pacietību. Šī ir izrāde, kuras pēcgarša ir spēcīgāka par garšu, jo, lai nu ar ko, bet ar tēmu ir trāpīts.

“Mēs visi, Krievijā augušie, esam vai nu soģu, vai upuru mazbērni. Visi, bez izņēmuma. Jūsu ģimenē nebija upuru? Tātad – esat bendes. Nebija soģu? Tātad – esat upuri. Nebija ne upuru, ne soģu? Tātad – ir noslēpumi,” raksta Vladimirs Jakovļevs.

 

UZZIŅA

Inga Gaile, “Tēvs varonis ’69. Čekista sapnis divās daļās”, iestudējums “Dirty Deal Teatro”

Režisors: Dāvis Auškāps, dramaturģe Inga Gaile, scenogrāfs Uģis Bērziņš, mūzikas autori Jēkabs Nīmanis un Edgars Raginskis.

Lomās: Kaspars Zāle, Ruta Vītiņa, Reinis Boters un Anete Saulīte.

Nākamās izrādes: 13. un 15. decembrī.

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+