Atis Klimovičs: Čekistu režīma vēstījums no Čečenijas pasaulei 16
Čečenijas karus, no kuriem pirmais tika iesākts 1994. gadā, lielākā daļa žurnālistu un komentētāju Baltijā tolaik drīzāk uztvēra kā pietiekami tālu notiekošus, kas nemudināja uzdot jautājumu, vai šo karadarbību nāktos uzskatīt par “pazemotās” lielvalsts iešūpošanās treniņu līdzīgiem soļiem nākotnē. Lai arī nežēlīgi, viss tomēr norisinājās Krievijas Federācijas starptautiski atzītajās robežās un tādēļ rietumvalstu aicinājumi Kremlim atteikties no cilvēktiesību pārkāpumiem bija vārgi. Tajā laikā dzirdēju viedokli, ka, iesaistoties tik apjomīgā militāri policejiskā operācijā (vienlaikus vairāk nekā 100 tūkstoši karavīru), Kremlim nepietiks spēka vērst nopietnu agresiju pret kādu citu valsti, tostarp Baltijā. Tā izrādījās patiesība, jo tikai pēc Otrā Čečenijas kara tika sagatavots un īstenots nākamais karagājiens – sākumā pret Gruziju, vēlāk Ukrainu. Atšķirībā no šīm valstīm Latvija kopā ar saviem kaimiņiem krievu aizņemtību Ziemeļkaukāzā izmantoja prātīgi, kļūstot par pilntiesīgām NATO dalībvalstīm.
Vardarbību, kas deviņdesmitajos gados un arī pēc gadsimtu mijas bija pārņēmusi Čečeniju, nav viegli aptvert. Uzskata, ka pavisam tikuši nogalināti vismaz 200 tūkstoši cilvēku. Kā tas noticis – nopietns jautājums, uz kuru nevarēs atbildēt ne tikai rietumvalstu, bet arī Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa. Par Krieviju, saprotams, nerunājot. Vienīgi izņemot spēka struktūru ļaudis, kas zina labi, jo daudz ko paši pastrādājuši un redzējuši. Zina arī neliela daļa demokrātiski orientētu cilvēku. Starp viņiem vispirms minama Krievijas režīma aukstasinīgi noslepkavotā žurnāliste Anna Poļitkovska. Tieši pateicoties viņas sarakstītajām grāmatām, iespējams iegūt izpratni par Čečenijā pastrādātajiem noziegumiem, taču šie darbi nav pieejami plašai auditorijai Krievijā. 2009. gadā Tbilisi centrālajā ielā iekārtotajā brīvdabas izstādē varēju aplūkot kādas krievu fotogrāfes dokumentālās bildes – tās apliecināja Krievijas īstenoto masveida izrēķināšanos Čečenijā. Tieši un skaidri – kādā no fotogrāfijām bija redzamas nogalināto čečenu ar zemi pilnībā nenosegtās ķermeņa daļas.
1995. gadā Šali čečenu ciemā nofotografēju uz betona grīdas krievu gūstā pabijušus čečenu kaujinieku līķus. Visiem bija izdurtas acis. Kādā citā reizē redzēju, kā krievu omonieši kontroles postenī uz ceļa vingrinājās šaušanā pa pudelēm. Daži bija stipri piedzērušies. Nedaudz sānis gulēja divi nogalināti čečeni.
Rietumvalstu un arī Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa neko tādu (par laimi) nav redzējusi. Tāpat kā nav satikuši amerikāņu, latviešu vai ukraiņu karavīrus karstajos punktos. Man šāda pieredze ir, taču ne reizi neesmu saskāries ar kaut ko līdzīgu kā Čečenijā. Piedzēries un draudīgs karavīrs! Vienmēr bijis pretēji – sabiedroto spēku vienībā, ja vien bijusi tāda nepieciešamība, jebkurš varējis saņemt atbalstu un palīdzību.
Mēdz teikt, ka spēks ir detaļās, un tas šķiet patiess apgalvojums. Taču skaidrs ir tas, ka ikdienas notikumi ir kā zibšņi, kurus uzkrājam savos atmiņas arhīvos, un vajadzīgs laiks, lai tos kā nākas apstrādātu. Lai saprastu, kādu ziņu ar savu rīcību Čečenijā civilizētajai pasaulei nosūtījis Krievijas čekistu režīms.
