Viedokļi

Egils Līcītis: Vai Urbanovičs metīs mieru? 16

Publikas cepšanās par to, kurš noslēpies čekas maisos, vai par miljonāru, kurš pietauvojis māju kā kuģi jūrmalas kāpās, ir uztraukumi par postpatiesībām, salīdzinot ar ziņu, kas nudien liek sajusties kā zibens trāpītiem. Raugi, kreisais politiķis no tālas senatnes Jānis Urbanovičs varbūt vairs nekandidēšot Saeimas vēlēšanās. Iespējams, mest mieru būtu saprātīgākais lēmums bijušā komjaunieša garajā karjerā. Bioloģiskais pulkstenis tikšķ, un Jānis vairs nav nekāds jaunais. Pat tvaikmašīna ir nokausējama, žiperīgāki neviens nekļūstam, un kam gan gribas aizkavēties priekšplānā tik ilgi, ka sāc līdzināties vecajiem politbiroja krāmiem Brežņevam un Čerņenko. Pensionēšanās ir ērta virzīšanās uz izejas pusi arī tamdēļ, ka pielaidi valsts noslēpumam Urbanovičam nedabūt, un nav ko sapņot, ka Jāņa dzīvesbiedre jele kādreiz būs premjerministra kundze, un paaudžu neizpratnes dēļ, kad pieredzes bagātam vadonim grūti izsekot līdzi, ko domā un kurp grib skriet partijas jaunieši, raskoļņiki.

Mūsu politikā tagadējais veterāns neielidoja kā sputņiks un neizlīda kā nelegālists, bet nāca kā cīnītājs par taisnību, kam tuva otrās republikas celšanas ideja un par visu Latvijas apdzīvotāju līdztiesību, kaut lai ieceļotāji maizīti par hļebu sauc. Tāpēc “Saskaņas” tēvu un dibinātāju viena daļa sabiedrības vērtē kā antivaroni, turpretim otrai pusei korpulentais kungs liekas sverams kā supermens. Varbūt Lauksaimniecības akadēmijā izstudējušais un PSKP kongresu materiālus galvā iekalušais rēzeknietis nevarēja lepoties ar iestiklotiem diplomiem par nez cik fakultāšu beigšanu, bet, kā šķiet, Visuaugstais bij reliģiozajam vīram dāvājis licenci nodarboties ar politiķa praksi. Saeimā ne katram jābūt augsti mācītam romiešu tiesību doktoram vai pusdievam finansēs. Kad no pozīcijas kanceles buldurētais vēlētājiem “garšoja” kā skāņas antonovkas, Urbanovičs, ticis pie runāšanas, izcēlās ar dotībām vēlētājam Izidoram un Janīnai tālā sādžā saprotami izskaidrot, kā valdība atkal visu salaidusi dēlī un atstājusi aiz sevis Latviju kā izdegušu stepi. “Saskaņas” pulkvedis bija izveicīgs arodā, nekad kapitulantiskā noskaņojumā vai no dusmām olīvzaļš, bet omulīgs režīma un Eiropas norieta kritiķis, kurš no nacionālo interešu aizstāvja puses allažiņ gribējis mīļiem tautas brāļiem darīt labu, cik vien iespējams. Domājams, pie jebkuras iekārtas Jānis ar nostrādātu tehniku taisītu spožu pelēkā kardināla – vojevodas karjeru.

Kā biblisks vadītājs Urbanovičs piepūtās kā pāvs, saņēmis mazus uzmanības pierādījumus un atbilstošu kolēģu cieņu. Tad, kad sociāldemokrātu frakcijas pārzinim neaizmirsa pajautāt un saskaņot, vai tādu un tādu makānu drīkst iecelt vadošā postenī vai kad kungu Urbanoviču ielūdza uz augstākā līmeņa tikšanos viesnīcā “Rīdzene” ar politbiznesa lielmeistariem. Tur taisīja pagaldes valdības un ēnu kabinetus, nekad neapdalot Latgali, kuram 501. numurā tika ne mazāka čina par Putina vicekarali Latvijā. Jānis nekad nemēģināja monetizēt pateicības, neko no sveša neņēma, kaut turējās pie intereses – labāk saņurcīts rublītis nekā pliks paldies. Diemžēl dzīvē uz salvetes uzzīmētās rožainās cerības nepiepildījās, “Saskaņa” palika uz mūžu ieslodzīta opozīcijā. Vai attiecīgais kontingents bēdājas? Nē, opozīcijas laktā tupošie deklarēja – mēs esam kreisie, mēs nestrādājam, vien nolūram uz valdības darbu pa atslēgas caurumu!

Ja nelabvēļiem ir antipātija par lielā ģeopolitiķa darbībām, ka viss labais ir aiz Zilupes, ka aiz Kremļa sienām valda lielais cilvēks un ka Urbanovičs bija Ķīnas tautas un krievu draugs, neaizmirsīsim, ka Jānis nemēdza iet Maskavas pavadā. Atšķirībā no vietējiem vēstures interpretiem Urbanovičs atklāti atzina okupācijas faktu. Māras zemē saskaņieša džips katoliskā uzcītībā piestāja pie katra krucifiksa, lai nolūgtos par agrāko sastrādāšanos ar okupācijas varu, marksista pagātni, un Tas Kungs juta lūdzēja rūgtumu par vēlākiem aicinājumiem kooperēties ar Kremli.

Grūti gan iztēloties kādreizējās slavas vītā līdera pārsēšanos šūpuļkrēslā, kur, aitādā satuntuļots un pižikā ievīstīts, Urbanovičs sūknētu siltu tējiņu un klausītos Josifa Kobzona gabalus no jaunībsdienām. Tomēr pie bodes satiktam “Saskaņas” vadonim sābri met krustus un uzsauc – nu, Joņ, paņem ar mums ceļakāju!

LA.lv