Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
15. maijs, 2014
Drukāt

Cēlais mērķis – atgriezties pilī

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

No šodienas darbu jaunajā (pagaidu) mājvietā Brīvības bulvārī 32 atsācis Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM). Atgriešanās notiek ar izstādi “Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens”, veidotu sadarbībā ar nodibinājumu “Rīga 2014”.

Gluži simboliski, ka pēc ugunsgrēka Rīgas pilī muzejs pagaidu mājvietu radis agrākajās LU Vēstures un filozofijas fakultātes telpās, kuras operatīvi un vienkārši, taču kvalitatīvi izremontētas un piemērotas jaunajām vajadzībām. Pagaidām apmeklētājiem pieejams tikai otrais stāvs, kurā ir divas izstāžu zāles, garderobe un kases telpa. Uz pastāvīgās ekspozīcijas 3. stāvā atklāšanu vēl jāgaida līdz novembrim. Šobrīd LNVM lielākos spēkus velta pilī glabātā krājuma iesaiņošanai un pārvešanai uz jauno krātuvi Lāčplēša ielā 106/108.

LNVM direktors Arnis Radiņš atzina, ka, pateicoties “Rīgai 2014”, resursu izstādes “Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens” sagatavošanai bijis vairāk nekā parasti. Izstāžu zāle ieturēta tumši zilā tonī, noslēpumainā pustumsā, kur arheoloģiskās dzintara senlietas un neseno gadu desmitu amatnieku darinājumi tiek izgaismoti tā, lai izceltos ”saules akmens” faktūras un krāsas. Netrūkst arī multimediālā ”dzintara ceļa” un skārienjutīgo ekrānu informācijas sniegšanai par dzintaru Eiropā un arheoloģisko atradumu vietām Latvijā. Ekspozīcijā dzintara piekariņi, saktas, senas dzīvniekus un cilvēkus attēlojošas figūriņas, no kurām ievērojamākā ir Sārnates apmetnē atrastā aļņa galva – senākais reālistiskais akmens laikmeta māk­slas darbs Baltijā, ap 4300 – 5400 gadu vecs. Izstāde seniem un jaunākiem piemēriem demonstrē, kā dzintars izmantots ne tikai rotās, bet arī pie apģērba un kapu piedevās mirušajiem, glabāts kā dārglieta. ”Galvenais, ko esam mēģinājuši pastāstīt izstādē, ir stāsts par pārmantojamību. Par to, ka vairāk nekā 6000 gadu garumā cilvēkam dzintars šķitis vērtīgs, par to, ka no paaudzes paaudzē, no viena laikmeta uz otru cilvēki nodeva viens otram dzintara apstrādes prasmes, kas bija ārkārtīgi augstā līmenī jau akmens laikmetā,” tā izstādes kuratore, LNVM direktora vietniece zinātniskajā darbā Irina Zeibārte.

Muzejnieki lepojas, ka izstādē izmantoti tikai priekšmeti no muzeja fondiem. LNVM glabājas ap 15 tūkstošiem dzintara priekšmetu. Izstādē apskatāma vien niecīga daļa šīs bagātības. Kā suvenīrus apmeklētājiem iespējams iegādāties arheoloģisko dzintara rotu augstas kvalitātes kopijas ”par saprātīgu cenu no dažiem līdz simtiem eiro”.

“Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens” būs apskatāma līdz 1. novembrim. Apmeklēt muzeju īpaši interesanti varētu būt šīs LU fakultātes bijušajiem studentiem, kuru vidū ir arī kultūras ministre Dace Melbārde. ”Tā varētu būt tā pievienotā vērtība – redzēt, kā tagad 1. un 2. auditorijā tiek stāstīts par vēsturi citiem līdzekļiem, un vienlaikus atcerēties, kas šeit bijis iepriekš,” bilda ministre. Viņa uzsvēra savu prieku par muzeja atvēršanu apmeklētājiem, taču atzina, ka mitināšanās Brīvības bulvārī un Lāčplēša ielā LNVM ir īslaicīgs risinājums. ”Cēlais mērķis” ir darīt visu, lai 2018. gadā muzejs atgrieztos pilī, bet krātuves speciāli izbūvētajā kompleksā Pulka ielā Pārdaugavā.

Pēc dažām nedēļām gaidāma jauna izstāde, veltīta Latvijas restauratoru pēdējā laika veikumam.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (1)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+