Foto: Wikimedia Commons

Čelentāno un Klaudija: itāļu “Elviss” un viņa daiļā mūza 0

Teikšu tev: “Čau!”
ADRIANO ČELENTĀNO (dz. 1938)
NODARBOŠANĀS: dziedātājs, aktieris, komponists, kinorežisors, TV raidījumu vadītājs.
KARJERAS SASNIEGUMI: vairāk nekā 40 studijas albumu; filmējies vairāk nekā 40 kino filmās.
Populārākās: “Serafino” (1968), “Blefs” (1976), “Spītnieka savaldīšana” (1980), “Neprātīgi iemīlējies” (1981), “Bingo-Bongo” (1982).

Reklāma
Reklāma
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Kokteilis
Krišjāņa Kariņa sieva Anda publisko emocionālu vēsti vīra atbalstam: “Es apprecēju vienu no drosmīgākajiem, godīgākajiem, gudrākajiem un labestīgākajiem vīriešiem pasaulē” 435
Lasīt citas ziņas

Viņš bija vēlīnais bērns ģimenē. Viņa mātei tobrīd jau bija 42 gadi, un viņa bažījās, ka bērniņš nebūs dzīvotājs. Gaidību laikā viņa daudz raudāja un pat nerūpējās par mazuļa pūriņu. Taču 1938. gada 6. janvārī pasaulei sevi pieteica veselīgs itāļu mazulis, kuru vecāki nokristīja par Adriano. Viņš kļuva par ģimenes mīluli, kuram daudz piedeva. Reiz pie vecākās māsas bija ieradies viņas potenciālais līgavainis, kurš nezin kādēļ nepatika divgadīgajam Adriano, kurš savu nepatiku izrādīja visnotaļ savdabīgi – uzrāpās viņam priekšā uz galda un radiniekiem par šausmām noģērba bikses…

Skola ar savu disciplīnu Adriano garlaikoja, tādēļ prieku un dzīves gudrību viņš meklēja ārpus tās. Tā viņš pamanījās izvilkt līdz piektajai klasei, lāgā pat neiemācījies rakstīt. Lasīt viņš iemācījās vien trešajā klasē, un skolotāji viņu nekautrējās dēvēt par stulbeni.

CITI ŠOBRĪD LASA

Adriano ģimene nekad nedzīvoja īpaši pārticīgi, bet pēc tēva nāves kļuva jau gaužām paknapi. Tad Adriano nolēma, ka ir laiks kļūt par vīru un palīdzēt mātei. Turklāt skolu viņš pameta pat ar lielu prieku. Viņam bija 12 gadu. Adriano izmēģināja dažādas profesijas – santehniķa, elektriķa, nažu asinātāja, kamēr beidzot, kā pašam šķita, atrada savu aicinājumu. Viņš iestājās darbā sava tēvoča pulksteņu darbnīcā, kur viņam ļoti iepatikās. Katru pulksteni viņš uztvēra kā dzīvu būtni ar savu personību. “Modinātājiem ir labsirdīga seja,” viņš sacīja meistaram. Lieki piebilst, ka tēvocis viņu uzlūkoja kā aprobežotu vientiesīti, taču puisis bija centīgs, un tas viesa cerības, ka viņš varētu arī kļūt par lielisku pulksteņmeistaru.

Kas zina, cik daudzu modinātāju sejās Adriano sava mūža laikā vēl ielūkotos, ja nepatrāpītos Elvisa Preslija seja… Raugi, pretim pulksteņdarbnīcai bija mūzikas veikals, kura skatlogā bija izlikta Elvisa bilde. Daudzus gadus vēlāk jau sirmais Adriano intervijā atzinās, ka Elviss apvērsis visu viņa dzīvi. Tolaik viņš bijis jauns un ļoti emocionāls, teju vai mēnesi bez pārtraukuma caurām dienām klausījies viņa dziesmas un raudājis kā iemīlējusies meitene. Elviss tolaik bija ne tikai sieviešu, bet arī daudzu romantisko zēnu autoritāte. Piemēram, milānieši taisīja tādu pašu matu ērkuli uz galvas, centās piemeklēt savam elkam raksturīgu garderobi un, strinkšķinot ģitāras, kustējās tāpat kā amerikāņu Karalis. Adriano nebija izņēmums. Sākumā viņš kautri dungoja līdzi, bet tad sāka sacerēt pats savas dziesmiņas.

Viņa “kopā ar Elvisu” pavadītais laiks nebija velts. 1957. gadā Milānā norisa pirmais itāļu rokenrola festivāls. Šķiet, gan žūrija, gan skatītāji tik ļoti bija pārsātinājušies ar visiespējamākajiem Elvisa kloniem, ka tad, kad uz skatuves parādījās Adriano un dzimtajā itāļu valodā nodziedāja vienkāršu pašsacerētu dziesmiņu “Es tev teikšu “Čau”!”, zāle faktiski uzsprāga no aplausiem.

Nākamo gadu laikā Adriano jau ieņēma vadošās vietas visos Itālijas lielākajos muzikālajos konkursos un jau drīz saņēma ielūgumu no paša kino metra Federiko Fellīni, kurš 1959. gadā uzaicināja dziedātāju piedalīties savā filmā “Saldā dzīve”. Tā bija Adriano pirmā pieredze kino. Loma bija epizodiska, bet Adriano izrādījās veiksmīgs debitants. Viņa atveidotais varonis bija parasts puisis, “cilvēks no tautas”, kurš ekrānā burtiski ielauzās no ielas, iespējams, tālab viņu tā iemīļoja skatītāji. “Kādēļ es viņiem patīku? Tādēļ, ka ne ar ko neatšķiros no saviem klausītājiem un skatītājiem. Esmu viens no viņiem, tikai kļuvu bagāts un slavens. Saķēru veiksmi saujā!”